Dominiks Gedzjuns
Dominiks Gedzjuns (1918-1998) savus ražīgākos gadus pieredzēja piecdesmito gadu nogalē – sešdesmito gadu pirmajā pusē, kad viņa fotografētos pilsētu un dabas skatus varēja atrast katrā tā laika fotoalbumā par Rīgu un Latviju. Viņš bija viens no pirmajiem pēckara fotodokumentētājiem – cilvēks, kas ar savu talantu lika nopietnus pamatus fotopublicistikai, kas vēlāk lielā mērā kalpoja par nopietnu pamatu fotomākslas attīstībai jau neatkarīgi no fotožurnālistikas.
Gedzjuns dzimis Grīvā (tagad Daugavpils), pēc tautības polis. Kopš 1934.gada dzīvojis Rīgā pie tēva brāļa. Pirmās brīvvalsts laikā viņš strādāja par skaņuplašu izplatītāju, tad ieguva autovadītāja apliecību un līdz karam strādāja par kravas automašīnas vadītāju. Jau agrā jaunībā viņam patikusi tehnika, automašīnas, ar mehāniku saistīti jautājumi. Brīvajā laikā aizrāvies ar fotografēšanu.
No 1941. – 1946. gadam Gedzjuns strādāja Valsts jūras kuģniecībā par atslēdznieku, autovadītāju. 1946.gada oktobrī viņš nokļuva laikraksta “Cīņa” redakcijā, kur sāka strādāt par fotokorespondentu. Tur iepazinies ar līdzgaitnieku un kolēģi Bonifāciju Tiknusu, ar kuru tuvas attiecības uzturējis visu dzīvi. Kā atceras fotogrāfa meita Regīna Gedzjuna, laikrakstā “Cīņa” tēvam bija ļoti blīvs darba grafiks – izbraukumos vajadzēja doties gan naktīs, gan agri no rītiem, arī sestdienas un svētdienas nereti tika pavadītas darbā. Šajā ziņā īpaši noderīga bija viņa mobilitāte – Gedzjunam piederēja personīgā automašīna Moskvič-400 – t.s “Kārlītis”. Reizēs, kad redakcija nespēja nodrošināt auto, vienmēr ir bijis klāt ar savējo. “Cīņā” Gedzjuns nostrādāja līdz pat sešdesmitajiem gadiem.
Kopš piecdesmito gadu vidus viņš saņēma arī atsevišķus uzaicinājumus fotogrāfēt atklātnēm un fotoalbumiem. Gedzjuna ainavas un pilsētu skati, retāk cilvēki, redzami daudzos fotoalbumos – “Dzintarzeme Latvija” (1960), “Rīga” (1961), “Rīga, Jūrmala, Sigulda” (1963), “Padomju Latvija” (1965) un daudzos citos, izdotos līdz pat septiņdesmito gadu vidum. Gedzjuns bija īsts dabasskatu virtuozs, zināmā mērā tas bija viņa darbības ziedu laiks – atklātnes veidoja krāsainas, kas, savukārt, viņu iedrošināja veikt dažādus eksperimentus ar krāsu foto viņa mājās izveidotajā mazajā fotolaboratorijā. Izbraucienos, kuros fotogrāfēja atklātnēm un izdevumiem (nereti apvienoja ar atvaļinājumiem) bieži centās ņemt līdzi visas trīs meitas, nereti kadrā iekļāva arī savu personīgo automašīnu (skat. foto ar Kokneses pilsdrupām). Viņa iecienītākais laiks bija jūlija sākums un nogale, arī augusts – viņš uzskatīja, ka šajā laikā ir īpaši izteiksmīgas debesis, mākoņi. Vienmēr pārzināja pļavu ziedēšanas laikus, gaismas stāvokļus, iztēlotā sasniegšanai kadru bija gatavs veidot stundām ilgi. Šajos fotouzņēmumos ir īpaši atzīmējama izcilā Gedzjuna kompozīcijas prasme. Viņam raksturīga ainavu stila iezīme ir kadri no augstiem punktiem, dabā – augstienēm, pakalniem, pilsētā – torņiem, ēku jumtiem. Lai arī būdams introverts pēc dabas, Gedzjuns vienmēr pratis VDK sarunāt atļaujas fotogrāfēšanai no putna lidojuma. Šajā laikā kāda Gedzjuna ainava ar bērziem bija arī pastāvīgs televīzijas raidījumu fona attēls.
Sešdesmitajos gados Gedzjuns vēlējās mazliet brīvāku darba grafiku, tāpēc no darba laikrakstā “Cīņa” aizgāja. Gedzjuns kļuva par Latvijas Teātra biedrības fotogrāfu, arī tur viņa darbam bija vēriens – darbs salonā, izrādēs, programmās ievietojamo fotoattēlu veidošanā, ir bijusi pat kāda izrāde, kuras visas dekorācijas bija milzīgi Gedzjuna fotogrāfiju palielinājumi, kurus viņš pats arī izgatavoja. Teātra biedrības fotoateljē Gedzjuna kolēģis bija fotogrāfs Egons Kera, savukārt pamatdarbs ateljē – Drāmas (tagad Nacionālā) un Operetes teātru aktieru portretēšana. Tur fotogrāfs nostrādāja līdz 1980. gadiem, kad veselības problēmas (parkinsona slimība) sāka ņemt virsroku pār darbaspējām. Atlikušo mūža daļu fotogrāfs pavadīja mājās, pa retam fotogrāfēja, lasīja, nežēloja savas zināšanas citiem.
Pēc daudziem gadiem Gedzjuna fotogrāfijas ir ieguvušas jaunu dokumentālu vērtību – tajās ir iemūžinātas neskaitāmas izzudušas vietas – Daugavas senleja, pārveidotas Latgales ainavas, mainīgā Rīgas pilsētvide. Tas piešķir viņa fotoattēliem nozīmīgu kultūrvēsturisko vērtību, jo atspoguļo aizgājušu laikmetu, par kuru fotogrāfiskas liecības ir palikušas gaužām maz.
Autors izsaka pateicību Eiženijai Freimanei, Regīnai Gedzjunai un Pēterim Novicānam par palīdzību raksta tapšanā
