Vienas fotogrāfijas stāsts: Andrejs Strokins
Fotogrāfs Andrejs Strokins (1984) izvēlējies pastāstīt par fotogrāfiju, kura kļuvusi par vienu no pēdējo gadu interneta sensācijām, piedzīvojot dažāda veida manipulācijas ar tās saturu no sociālo tīklu lietotāju puses.
Šobrīd Strokins darbojas kā neatkarīgs fotogrāfs (freelancer), taču līdz tam viņš mācījies un strādājis dažādās iestādēs, kuru jomas ietver ne tikai fotogrāfiju, bet arī cita rakstura arodus. Kā viena no zīmīgākajām autora darba vietām, ir bijusi foto ziņu aģentūra A.F.I., kurā viņš sācis darboties 2006. gadā uzreiz pēc prakses pie fotogrāfa Borisa Koļesņikova.
Izvēlētā fotogrāfija tapusi darba uzdevuma ietvaros 2007. gada 15. janvārī, fiksējot Krasta ielā redzamos notikumus. Tas ir laiks, kad atsevišķus Rīgas rajonus pārņem palu izraisīti plūdi, un pilsētnieku cīņa ar tiem ik gadu kļūst par interesantu materiālu foto reportieru un žurnālistu darbam. Autora spēja ieraudzīt un attiecīgi reaģēt svarīgās situācijās garantēja veiksmīgus kadrus, kuri savukārt tika tālāk nodoti aģentūras pārziņā. Strokins stāsta: “Fotogrāfiju apstrādi veica mana priekšniece Valda Kalniņa. Būtībā viņa izgāja cauri visām bildēm un atlasīja tās labākās, kuras ielika servisā. Un, tā kā A.F.I. bija līgums ar EPA (European Pressphoto Agency), tad šur tur arī kādas bildes nonāca šajā vietā. Konkrēti šī bilde aizgāja uz EPA, un kaut kādā dīvainā kārtā tā kļuva nenormāli populāra.” Atceroties fotogrāfijas panākumus, Strokins dalās iespaidos par tās pārsteidzošo efektu: “Jā, to uzzinot, man bija šoks. Biju iegājis mājaslapā, kur tā tika publicēta, un statistika uz to brīdi bija trīsdesmit, četrdesmit tūkstoši. Sākumā likās vow! – neiedomājami! Mēģināju tos cilvēkus iztēloties vienā telpā un nevarēju aptvert, kā vienu bildi var apskatīt tik daudz cilvēku.”
Izvērtējot tehnoloģiju un informācijas pieejamību, var vien iedomāties, kā fotogrāfiju spēj ietekmēt vienkāršs aplūkotājs. Konkrētais kadrs, autoram nezinot, ir piedzīvojis neskaitāmas manipulācijas, piemērojot tās sižetu mūsdienu aktualitātēm. Forma, kādu izmantojuši interneta lietotāji vēlamā rezultāta iegūšanai, ir galvenokārt demotivatori, kurus raksturo melnā rāmī ietverta humoristiska, ironiska vai viedas atziņas formā veidota ziņa, izmantojot teksta un fotogrāfijas vizuālo valodu. Autors skaidro: “Kāds cilvēks izdomā, ka tā ir forša, jāieliek kaut kur, un tā tas aiziet tālāk pa visu internetu. Šis stāsts ir par bildi, kuru es esmu uzņēmis, bet būtībā man nebija nekādas kontroles pār to, kas ar to tālāk notiek.”
Viens no iemesliem, kādēļ Strokins izvēlējies pastāstīt par šo fotogrāfiju, ir tās atpazīstamība salīdzinājumā ar citiem viņa uzņemtajiem kadriem. Taču tajā pat laikā viņš smejoties atzīst, ka daudzi nemaz nezina šī darba autoru. Vēl fotogrāfs arī min: “Tā ir vienīgā no manām fotogrāfijām, kuras likteni izšķīrušas sakritības… Tas, ka tā tika pamanīta, kaut kur tālāk parādīta, un cilvēki to pārveidoja. Tas viss tiešām nebija atkarīgs no manis.”
Strokins stāsta, ka fotogrāfija viņam ir kā palīglīdzeklis, motivācija iet ārā un paskatīties uz lietām citādāk. “Es esmu cilvēks, kurš vēro visu no malas un neiesaistās notikumos. Fotogrāfija man palīdz būt notikumu virpulī, joprojām saglabājot sava veida distanci. Strādājot aģentūrā, atrados nemitīgā skriešanā un bija sajūta, ka tu visu laiku pieskaries ūdens virsmai, bet neej dziļāk. Taču, veidojot projektus, tu izvēlies tēmu un pēti vidi, runājies ar cilvēkiem.. un tas nekas, ka varbūt bildēs nebūs redzami ne tie cilvēki, ne stāsti. Tā informācija, ko iegūsti, palīdz fotogrāfijā un vidē atklāt ko citādāku.” Fotogrāfs atzīst, ka pievēršanās projektu īstenošanai viņam ir kā izaicinājums, kas rada jaunus šķēršļus, veidojot citu fotogrāfisko skatījumu. Šobrīd Strokins turpina strādāt pie projekta Cilvēki kāpās, kurš skatāms arī šī gada FK izdotajā Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā, taču neslēpj ieceri attīstīt arī citas nebijušas idejas.
