Intervija ar Janu Grarupu

Dānijas fotožurnālists Jans Grarups (Jan Grarup, 1968) savas 20 gadu karjeras laikā veidojis reportāžas no dažādiem pasaules karstajiem punktiem – Persijas līča kara, Sarajevas aplenkuma, Ruandas genocīda. Viņš dzīvo Kopenhāgenā, bet joprojām daudz ceļo un saka, ka gadā vismaz 100 dienas pavada prom no mājām. Pēdējā laikā Grarups aizvien vairāk pievēršas personiskiem ilgtermiņa projektiem – nākamgad plānots izdot grāmatu par Somāliju, kas tapusi vairāk nekā četrus gadus. Grarupam raksturīgi pievērsties cilvēktiesību jautājumiem. Savu astoto Pasaules Preses fotogrāfijas konkursa (World Press Photo) balvu – pirmo vietu sporta kategorijā – viņš šogad ieguva ar stāstu par sieviešu basketbola komandu Somālijā, kuras dalībnieces ikdienā pakļautas vietējo radikālā Īslama grupējumu draudiem. Konkursa naudas balvu un paša vāktos ziedojumus viņš nodos sava stāsta varonēm.

Rīgā Jans Grarups bija ieradies maija beigās, lai uzstātos World Press Photo 2013 izglītības programmas ietvaros, piedalītos portfolio skatē un vadītu trīs dienu meistarklasi vietējiem un ārzemju fotogrāfiem. Satiekot viņu pirmoreiz, šķiet, ka Grarups tikpat labi varētu būt arī rokzvaigzne. Esot šeit, viņš neskopojās ar atklātiem viedokļiem, padomiem un stāstiem par dzīvi un darbu konflikta zonās.

Kādas, tavuprāt, ir veiksmīga foto žurnālista rakstura īpašības?

Domāju, tādu ir vairākas. Viena no tām – nodošanās idejai, jo, darot šo darbu, bagāts nekļūsi. Tam, ko es daru, ir daudz seku, un ir grūti paralēli dzīvot normālu dzīvi. Tāpat ir jābūt neviltoti un personīgi ieinteresētam stāstos, kurus atspoguļo, lai vēlāk tos padarītu interesantus citiem. Manuprāt, tā ir galvenā atšķirība starp to, ko daru es un to, ko dara tādi fotogrāfi, kas strādā tikai ar pasūtījumu darbiem. Ja fotogrāfs nestrādā no sirds un drīzāk domā par naudu, tad tik pat labi viņš varētu arī būvēt mašīnas vai krēslus. Nav nozīmes, vai tā ir reportāža, sporta vai dabas fotogrāfija – ja tēma fotogrāfu interesē, vienmēr rezultātā varēs redzēt papildu desmit procentus. Man vienmēr ir daudz dažādu stāstu, kurus gribētu atspoguļot. Mājās ir liels ziņu dēlis, un katru reizi, kad avīzē redzu ko interesantu, izprintēju to un lieku pie dēļa. Vienkārši zinu, ka kādreiz varbūt gribēšu tam pievērsties. Vienmēr ir jātur atvērts prāts. Idejas nāk pašas no sevis, vienkārši runājoties ar cilvēkiem, pastāgājoties pa ielu vai lasot avīzi. Viena bedre, kurā mēdz iekrist fotogrāfi, ir došanās uz konkrētu vietu ar jau iepriekš izdomātu vīziju, kādai jābūt fotogrāfijai. Ja meklēsi vienu noteiktu kadru, iespējams, ka palaidīsi garām desmit citas ļoti svarīgas iespējas. Vienmēr un visur jāseko līdzi tam, kas notiek tev apkārt.

Esi plaši ceļojis un strādājis Āfrikā, pēdējā laikā tieši Somālijā. Kā aizsākās šis projekts, un kāpēc atgriezies tur jau ceturto gadu pēc kārtas?

Āfrikas rags ir ļoti interesanta vieta. Tās specifiku veido kara un militāro vadoņu varas aspekti, reliģijas problēmas, nemieri starp parastajiem musulmaņiem un musulmaņu fundamentālistiem, Šariata sistēma, kā arī bads. Adenas līcis ir ģeogrāfiski stratēģisks punkts, un Somālijā karš ilgst jau divas dekādes. Tomēr cilvēki tur ir apbrīnojami. Viņi ir pelnījuši daudz labāku dzīvi, nevis ciest no kara, reliģiskām nesaskaņām un bada. Tāpēc arī cenšos šo situāciju dokumentēt. Somālijas stāsts kopumā ir ļoti sarežģīts. To nevar izprast divu nedēļu laikā. Gluži otrādi, jo vairāk turp dodos, jo sarežģītāks viss kļūst. To var salīdzināt ar cilvēciskām attiecībām. Sākumā, iepazīstoties, ir redzams tikai ārējais tēls. Dziļākie slāņi atklājās pēc laika, un izrādās, ka situācija ir savādāka un sarežģītāka. Lai tuvotos un iedziļinātos, ir vajadzīgs laiks, tāpēc arī turp atgriežos. Tas nav mans ilgākais projekts Āfrikā. Darfūrā, piemēram, strādāju septiņus gadus. Man patīk strādāt ar ilgtermiņa projektiem, jo tie man ļauj daudz ko noskaidrot un padara manus stāstus spēcīgākus.

Lekcijā stāstīji, ka Somālijā daudz jāstrādā miesassargu pavadībā. Kādi tur ir fotožurnālista darba apstākļi?

Strādājot Somālijā, man ir liela apsardze. Tā ir nepieciešamība, jo savādāk ātri vien vari tikt nogalināts. Piemēram, Sīrijā frontes līnijas vienā pusē ir valdības armija, bet otrā – opozīcijas spēki. Tuvojoties frontes līnijai, palielinās risks tikt nošautam vai saspridzinātam. Taču vismaz zini, kur šī līnija ir. Somālijā viss ir savādāk. Nav zināms, kurš ir tas radikālais fundamentālists, kas vēlas tevi nogalināt. Draudi ir nepārtraukti. Tie ir neredzami, tomēr neļauj par sevi aizmirst. Protams, jāsargās ne tikai no radikālajiem fundamentālistiem. Ir vēl arī pirāti un laupīšanas…

Kā tu ikdienā tiec galā ar draudu sajūtu un bailēm?

Man ir vienalga. Mūžīgi blakusesošā apsardze gan tracina. Lai no rīta savāktu pilnu komandu, ir vajadzīgs ilgs laiks. Visur gan ar apsardzi nestrādāju. Tagad jau esmu pieredzējis, tāpēc zinu, kur man patiešām varētu draudēt nepatikšanas. Šāda attieksme – domāt, ka tu visu kontrolē – gan potenciāli var izrādīties ļoti bīstama. No vienas puses bailes var būt motivējošas, lai kaut ko labāk saprastu, bet tās var arī likt atteikties no svarīgas rīcības. Ja, esot kara zonā, bailes tomēr ir pārāk lielas, tad vajadzētu kārtīgi apsvērt, ko īsti tu tur dari. No bailēm nekas labs fotožurnālistikā nav sanācis, jo beigās iznāk vairāk domāt par savu drošību, nevis – stāstu. Nezinu, kāpēc jūtos, kā jūtos. Negribu izklausīties varonīgs vai drošsirdīgs, taču ar gadiem bailes ir gandrīz pazudušas.

Ko īsti vēlies panākt ar ilgtermiņa projektu Somālijā?

Skaidrs ir tas, ka dokumentēju konkrētu, nozīmīgu laika periodu Somālijā. Pēc desmit gadiem Somālija izskatīsies savādāk – vai nu labāk, vai sliktāk. Viss atkarīgs no tā, kurš uzvarēs. Man neliekas, ka varu mainīt pasauli, neviens to nevar, bet varu atbraukt uz Rīgu un parādīt savus darbus un pastāstīt kādu stāstu. Cerams, ka tas iedvesmo padomāt vai pat kaut kā reaģēt uz situāciju Somālijā. Labai fotožurnālistikai ir jāuzdod jautājumi, neivs jāatbild uz tiem. Pēc vakardienas prezentācijās, skatītāji uzdeva jautājumus par Somālijas izredzēm attīstīt demokrātiju. Ceru, ka klausītāji pēc tam mājās turpināja domāt, kādi ir risinājumi tādai valstij kā Somālija un kāpēc mēs nedarām vairāk, lai palīdzētu. Latvija un parējās Baltijas valstis arī ir interesantas ar to, ka demokrātija vēl nav nobriedusi, ņemot vērā iepriekšējo politisko sistēmu. Demokrātija ir ļoti trausla. Pašlaik tas labi redzams Dienvideiropas valstīs: Grieķijā, Spānijā un Itālijā. Tur vērojama liela korupcija un nabadzība. Ņemot vērā nestabilitāti un ekonomisko situāciju Grieķija, tur jebkuru brīdi var notikt militārs apvērsums. Demokrātiju nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu. Tā var izgaist ļoti ātri.

Pastāsti par fotogrāfiju sēriju, kas šogad ieguva World Press Photo balvu. Kā satiki meitenes, un vai viņām nebija bail fotogrāfēties?

Sākumā viņas bija ļoti nobijušās. Satiku viņas, strādājot pie sava Somālijas projekta. Dzirdēju, ka sievietes Somālijā spēlē basketbolu, tas likās neiespējami. Tad arī devāmies uzmeklēt šīs meitenes. Ar vienu no viņām man izdevās aprunāties, un viņa izskaidroja situāciju. Sākumā meitenes baidījās fotogrāfēties, jo viņām ticis draudēts, viņas pat atteicās to darīt. Tomēr, apspriedušās savā starpā, viņas piekrita. Vairākkārt fotogrāfēju treniņu laikā, pāris attēli uzņemti pie viņām mājās. Meitenes stāstīja, kāpēc trenējas un kādi ir viņu nākotnes sapņi un cerības. Atkal jāuzsver, ka labi stāsti rodas tur, kur esi ilgāku laiku. Ar cilvēkiem daudz jārunā. Ne visu var izpētīt no savām mājām.

Vai viņas pašas ir redzējušas fotogrāfijas?

Viņas ir redzējušas bildes, un viņām tās patika, bet viņas nezina par naudu, ko esam savākuši. Kad brauksim ciemos, tas būs liels pārsteigums. Es priecājos, ka beidzot no Somālijas ir arī kāds pozitīvs stāsts. Uzsvars uz pozitīvo bija viens no maniem mērķiem, kad satiku meitenes. Tā būs svarīga Somālijas grāmatas daļa. Viņas pašas nemaz neapzinās, ka cīnās par ko daudz lielāku. Tas nav tikai basketbols, bet arī dzimumvienlīdzība, sieviešu tiesības, demokrātija un izvēles brīvība. Protams, tāpēc arī viņām pastāvīgi tiek draudēts. Sievietēm Šariata sistēmā nepiedien nodarboties ar sportu. Viņas to nedara, lai parādītu, ka viņas var darīt to, ko vēlas. Viņas to dara, jo viņām patīk spēlēt basketbolu. Tā ir kļuvusi par neapzinātu protesta formu.

Šogad pirmo reizi 20 gadu laikā World Press Photo izstāde bija apskatāma arī Rīgā. Vai tev šķiet, ka šos darbus cilvēkiem jāredz?

Pilnīgi noteikti. Domāju, ka World Press Photo izstāde ir lieliska iespēja parādīt cilvēkiem, kas notiek pasaulē. Tā koncentrējas uz lielākajiem pagājušā notikumiem, kas atspoguļoti medijos, – Sīrija, Arābu pavasaris, narkotiku kari Meksikā. Bet izstāde ir arī par cilvēku ikdienu un meitenēm, kas spēlē basketbolu Somālijā. Ir svarīgi paskatīties uz dzīvi ārpus mazās Latvijas robežām.

Kāds ir tavs viedoklis par skandāliem, kas tradicionāli pavada katru World Press Photo konkursu? Šogad izcēlās polemika par Pola Hansena (Paul Hansen) un Paolo Pellegrina (Paolo Pellegrin) darbiem. Vai ir svarīgi aktualizēt šīs problēmas un veicināt diskusiju?

Vienmēr esmu domājis, ka debates par fotožurnālistiku ir interesantas. Šogad man nepatīk, ka diskusija varētu būt politiski motivēta. Ir sajūta, ka ebreju lobijs mēģina diskvalificēt pirmās vietas ieguvēju. Domāju, ka tagad visi zina, ka apbalvotā fotogrāfija nav viltota un tajā attēlotie bērni patiešām tika nogalināti Izraēlas gaisa uzlidojumā. Kāpēc vispār ir aktualizēts šis jautājums? Vai aizdomas par viltojumu ir pamatotas? Esmu pārliecināts, ka šis gadījums ir politiski motivēts – lai mazinātu interesi par fotogrāfijas saturu. Protams, ja fotogrāfijas tēma ir kontraversiāla, vienmēr būs kāds, kurš iebildīs.

Pavisam citādi ir ar Paolo fotogrāfiju. Situācija ir diezgan bīstama, ja bildes varonis apgalvo, ka fotogrāfijā viņš nav attēlots atbilstoši īstenībai. Fotožurnālistikas galvenais mērķis ir attēlot patiesību, lai gan objektīvu fotogrāfu, protams, nav. Viss ir atkarīgs no acīm un prāta, kas uztver šo realitāti. Cilvēkiem gan vajadzētu spēt sevi pazīt fotogrāfijās, neraugoties uz to, vai viņiem patīk attēlojums. Apstrīdot patiesumu, cilvēki fotogrāfijās kļūst par aktieriem, un diskusija nonāk svarīgā un bīstamā teritorijā.

Nekad neesmu apgalvojis, ka manas fotogrāfijas ir patiesība un nekas cits kā tikai patiesība. Drīzāk vienmēr saku, ka tie ir patiesības fragmenti, tādi, kādus es tos redzu. Ja dodos uz Somāliju un uzņemu 10 000 fotogrāfiju, bet publicēju vien 150, tātad jau esmu izvēlējies, kas skatītājam būtu jāredz. Kad esmu nofotogrāfējis vienu raudošu, izbadējušos bērnu, neviens neredz pārējos desmit bērnus, kas stāv aiz manis un uzjautrinās par baltādaino fotogrāfu. Izvēlos fotogrāfēt to, kas man ir svarīgi. Ja es pagrieztos uz otru pusi, tad uzņemtu pavisam citu fotogrāfiju, paziņojot, ka Somālijā viss ir kārtībā un bērni ir laimīgi. Tomēr fotogrāfs nedrīkst kļūt par daļu no stāsta. Bērni nedrīkst smieties vai raudāt manis dēļ. Fotogrāfa loma ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē.

Pastāsti par savu jauno projektu par Dānijas karavīriem Afganistānā. Kāpēc viņu tetovējumi ir tik svarīgi?

Dānija ir bijusi iesaistīta Afganistānas konfliktos desmit gadus, zaudējot 42 kareivjus. Daudzējādā ziņā mēs cīnamies karā, kuru ir grūti uzvarēt. Afgāņu stāsti ir plaši atspoguļoti visā pasaulē – arī no manas puses. Mani interesē šie jaunieši, kuri iet karā un atgiežas mājās ar rētām – gan uz ķermeņa, gan dvēselēs. Tetovējumi un stāsti, kas aiz tiem slēpjas, ir aizraujoši, jo atklāj visu, kam karavīri ir izgājuši cauri. Daudzi no tetovējumiem ir vardarbīgi, bet tie ir arī par godu, draudzību, zaudētajiem draugiem vai nāvi, kam paši stāvējuši blakus. Ir arī reliģiski motīvi, vikingi, skandināvu mitoloģija un krustneši, kas dodas uz Svēto zemi. Viņi pret mums, tā sakot. Protams, tas provocē Afganistānas musulmaņus, kā arī liek jautāt, kāpēc vispār tur esam. Vai tāpēc, ka vēlamies viņus pievērst savai reliģijai, vai tāpēc, ka cīnāmies pret terorismu? Projekts ir kā personisks pētījums, un domāju, ka tas būs interesants arī daudziem Dānijā.

Tev pašam arī ir daudz tetovējumu – vai tam ir kāda saistība ar projektu?

Maniem tetovējumiem ir citi iemesli, tomēr katram no tiem ir sava nozīme – vai nu kāds noskaņojums, vai situācija, par ko tetovējums atgādinās vēl pēc desmit gadiem. Skatoties uz savu ķermeni, zinu, kāpēc katrs tetovējums ir taisīts.

Kā 20 gadu pieredze, strādājot konfliktu zonās, ir ietekmējusi tevi un tavu skatījumu uz dzīvi?

Esmu dramatiski mainījies, jo mani interesē daudz dažādu lietu dažādās pasaules malās. Sastopot tik daudz un dažādu cilvēku, jūtos kaut kā bagātinājies. Ne visiem ir tāda iespēja. Šī pieredze ir mainījusi arī manu skatījumu uz cilvēkiem – gan labā, gan sliktā ziņā. Esmu redzējis tik daudz ļaunuma kā neviens, bet esmu sastapis arī lielu mīlestību, empātiju un rūpes. Lai arī pasaule ir liela, cilvēki Rīgā, Dānijā vai Angolā sastopas ar līdzīgām problēmām, tikai atšķirīgos līmeņos. Cilvēkiem būtu jāatceras, ka mēs nemaz neesam tik ļoti atšķirīgi.