Valsts pasūtījums
Pēdējā laikā manās rokās ir nonākušas divas lieliskas grāmatas. Pirmā ir trīs zviedru fotogrāfu projekts par Zviedrijas pilsētiņām, kurās saglabājusies senā koka arhitektūra. Otrajā pieci poļu autori fotografējuši Vislu – lielāko upi Polijā. Abus šos projektus varētu dēvēt par valsts pasūtījumu – pirmo atbalsta visu trīs pilsētu pašvaldības, bet otro – Polijas Izglītības un zinātnes ministrija un Zinātnes muzejs. Šajā kontekstā atliek atcerēties visu laiku slavenāko valsts pasūtījumu, kas izmainīja pasaules fotogrāfijas vēsturi, proti, ASV Lauksaimniecības pārvaldes (Farm Security Administration) projektu, kurā tādi fotogrāfi kā Vokers Evanss un Doroteja Lanža dokumentēja Lielās depresijas mākto sabiedrību 1930. gadu Amerikā. Arī mūsdienās Rietumos ir ierasts, ka valsts un pašvaldības institūcijas pasūta mākslu, tai skaitā foto.
Kāpēc Latvijā nav šādu pasūtījumu? Ir gan aplami apgalvot, ka fotogrāfi netiek algoti, lai fotografētu lielo korporāciju ballītes un objektus, tāpat valsts institūcijās nodarbināto fotogrāfu uzdevums ir dokumentēt notiekošo. Tomēr plašākā mērogā mēs par šādiem projektiem neko neuzzinām, jo tiem nav nekādas mākslinieciski pievienotās vērtības. Tā visbiežāk ir utilitāra fotogrāfija korporatīvajiem bukletiem un iestāžu arhīviem, nevis ambiciozi mākslas projekti. Minētajās poļu un zviedru grāmatās neieraudzīsiet tikai koka mājiņas vai upes ainavas, tie ir sociāli kritiski projekti par sabiedrību un paveikti ar katra mākslinieka individuālo skatījumu. Tie ir projekti, kuri ir dzīvotspējīgi grāmatu un izstāžu formātos.
Kāpēc gan Latvenergo, Latvijas gāze, Latvijas dzelzceļš, Valsts meži u. tml. iestādes nevarētu pasūtīt šādus mākslas fotogrāfijas projektus? Tas nav naudas jautājums, bet drīzāk fotogrāfijas potenciāla nenovērtēšana, varbūt arī nezināšana. Šādi projekti ne tikai varētu spodrināt uzņēmuma tēlu, bet arī rakstītu valsts vizuālo vēsturi un nestu Latvijas vārdu pasaulē. Kompānijām tā varētu būt daudz efektīgāka finanšu investīcija nekā, piemēram, apmaksāt šlāgermūzikas koncertu. Šāds koncerts ir kā salūts – nauda tiek izšauta gaisā vienā vakarā, un pēc tam nekas nepaliek pāri, bet grāmata ieiet vēsturē un paliek arī nākamajām paaudzēm. Šādi pasūtījumi būtu arī veids, kā uzturēt pie dzīvības to nelielo saujiņu Latvijas fotogrāfu, kuri taisa ko vairāk par smukām bildēm, savos darbos spējot atklāt, ar ko mēs – Latvijas iedzīvotāji – esam īpaši.
Vispārējie Latviešu dziesmu un deju svētki varētu būt viens no šādiem pasūtījumiem, taču par kāda nopietna fotoprojekta iniciēšanu līdz šim nekas nav dzirdēts. Bet tie, kas būtu gatavi strādāt pēc pašu iniciatīvas tiek atbaidīti ar diezgan sarežģītu akreditācijas anketu ar dīvainiem jautājumiem un prasībām, piemēram, iesniegt motivācijas vēstuli un CV. Latvija esot valsts, kura dzied, bet vai tam ir vizuāls pierādījums, kāda foto kolekcija, ko nebūtu kauns iespiest grāmatās un ko gribētu izrādīt kāds ārzemju muzejs? Latvija arī esot zaļākā valsts pasaulē, taču jau atkal tikai uz papīra. Valsts un pašvaldības institūcijas līdz šim nav pienācīgi novērtējušas fotomākslu kā vienu no iespaidīgākajiem nācijas identitātes un kultūras, valsts politikas un tēla veidošanas instrumentiem.
