Igaunietes Tīnas Gilas darbu prezentācija. Foto - Arnis Balčus
Pagājušā sestdienā vairāk nekā 100 fotomīļi pulcējās Ogrē, kur norisinājās seminārs “Egona Spura ceļš“. Semināra kodolu veidoja fotomaratons – 15 fotogrāfu darbu prezentācijas, kuras vērtēja žūrija un arī skatītājiem bija iespēja balsot par savu favorītu. Šoreiz gan profesionāļu, gan skatītāju simpātijas izpelnījās Aleksandrs Gronskis.
Lai saprastu pasākuma būtību, Ogres mūzikas skolā notiekošo gribētos salīdzināt ar mūzikas koncertu, kura programmā iekļauti gan šlāgeri, gan simfonijas. Reizēm šlāgeru autoriem pašiem šķiet, ka radījuši simfonijas. Reizēm notikušo varētu dēvēt arī par “dziesmu kariem”, vai taisnošanos par neizpildītu mājas darbu. Šāda žanru, kvalitātes un personību dažādība Ogrē sniedza priekšstatu par Latvijas fotovidi, kā arī prasīja lielu psiholoģisku un fizisku izturību no skatītāju puses. Semināra ievadā bija paredzēta Ievas Lejasmeijeres prezentācija par šā brīža situāciju Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā, taču lektore uz pasākumu nebija ieradusies. Pēc tam vajadzēja sekot diskusijai, taču arī to bija ignorējuši puse no pieteiktajiem dalībniekiem. Prezentācijai un diskusijai vajadzēja ievirzīt galveno dienas jautājumu – kas šobrīd notiek Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā? Diemžēl, pietuvošanās tēmai tā arī nenotika. Šādas negaidītas izmaiņas programmā bija paredzējis Vilhelms Mihailovskis, kurš bija sagatavojis prezentāciju “Mans Egons”. Tās mērķis – apliecināt Mihailovska daiļrades līdzību ar kultūras kanonā ierakstīto Spuri. Ja Mihailovskis slavēja Spuri, it kā starp citu nemitīgi iestarpinot paša panākumus, tad viņam oponēja Leonīds Tugaļevs, sakot, ka Spuris ir slavens tikai ar vienu bildi un ka viņam bija problēmas noturēt kvalitāti. Abu veterānu “diskusija” par Spuri ātri vien pārauga pašu fotogrāfu veco rēķinu kārtošanā, mēģinot noskaidrot, kurš kuram nozadzis kopēšanas tehniku, kuram no abiem vairāk FIAP medaļu u.tml. No šova viedokļa šī noteikti bija semināra interesantākā daļa. Dueli pārtrauca žūrijas locekle Irēna Bužinska, kura irononiski aicināja fotogrāfus savus mazvērtības kompleksus kompensēt citā veidā – antikvariātā iegādāties pie uzvalka uzšujamas ordeņu plāksnītes un gozēties ar tām, līdzīgi kā to darīja padomju vadonis Leonīds Brežņevs.
Kādi ir galvenie secinājumi pēc semināra apmeklējuma? Pirmkārt, ne pirmo reizi var novērot, ka fotogrāfi nav spējigi veidot kvalitatīvu diskursu par tēmu, jo vairumā gadījumu starp oponentiem nav teorētisku domstarpību, vien personiskas antipātijas un skaudība par citu panākumiem. Otrkārt, Ogres fotoklubā, tāpat kā vairumā citu Latvijas fotoklubu, tiek atdarināti padomju laiku “salonisti”. Šo virzienu pašā semināra sākumā raksturoja Ogres fotokluba mākslinieciskais vadītājs Vitauts Mihalovskis. Viņš, atsaucoties uz krievu fotoideologu Vladimiru Ņikitu, deklarēja, ka laba fotogrāfija ir tā, kura nodarbojas ar “neparastiem formas, rakursa, līniju meklējumiem”, lai paustu “autora specifisku klātbūtni darbā”, jo tikai tādā veidā iespējams realizēt “fotogrāfijas dabīgo noslieci” – “paust nenoteiktu saturu”. Šo ideoloģiju apliecināja Ogres fotokluba biedru darbi, kuros var saskatīt dabā uzmeklētas abstraktas faktūras un līnijas, taču tie tikpat kā neko nevēsta par sabiedrību, cilvēkiem un to dzīvesstāstiem. Jājautā – kur pazudusi dokumentālā fotogrāfija? Treškārt, ir apsveicama organizatoru vēlme tuvināt veco un jauno paaudzi, amatniekus un atzītus māksliniekus, “salonistus” un “konceptuālistus”, taču šajās desmit stundās nevis veidojās dialogs, bet drīzāk tika izceltas atšķirības starp šlāgeriem un simfonijām.
Semināra laikā bija iespējams iegādāties Ogres fotokluba biedru fotogrāfijas. Foto - Arnis Balčus
fantastiski
esmu sajūsmā par aprakstu! Lielisks sākums jaunai nedēļai.
secinajums:
kad kritiski un ironiski tiek noverteti un aprakstiti ne-konceptualistu (“shlageristu”??) organizetie pasakumi L-jas foto dzivee, tas rada prieku un “sajusmu” FK “laikmetigakajos” lasitajos;
savukart, kad kritiski un ironiski tiek noverteti pashu L-jas konceptualistu (“laiktemigas simfonijas” raditaju???) centieni, tad ta ir tragjedija pati par sevi un redakcijas un laikemtigo lasitaju nosodama atljaushanas.
Diemžēl neizdevās tikt uz uz pasākumu,kaut gan arī kādu laiku esmu Ogres fotokluba biedrs. biju pagājušgad,un runāju ar šā gada dalībniekiem. Daļai raksta varētu piekrist,tomēr akcentus šķīet liktu savādāk. Pirmkārt seminārs jau tikai daļēji un nereti nedaudz greizi atspoguļo kluba aktivitātes jau aiz tā iemesla,ka seminārā piedalās tie,kuri atbrauc un kaut ko rāda.Tā ,ka acīmredzot liela daļa no biedru veikuma paliek neredzama.Kā reiz tā varētu būt tā daļa ,ko Arnis minēja kā vāji pārstāvētu t.i. cilvēks šodien,dokumentalitāte u.c. Ir arī citas lietas ,kur darba vēl būtu daudz,bet jāatceras viena lieta,ka tie kas šodien klubu velk,strādā ar iespējām un cilvēkiem kas jau nu viņiem tur ir.Ja viss notiek,lauži strādā domā,pilnveidojas -rezultāti ir un būs vēl labāki. Tas man šķiet svarīgākais šodien
Paldies par viedokli, negribu gan piekrist daļai par “salonistiem”, bet OK, ja tāds iespaids ir palicis.
Ļoti labprāt saņemsim arī citus viedokļus šeit, vai uz e-pastu seminars@fotoklubsogre.lv
Latvijas foto vide un paaudžu konflikts – “mūžīgās” tēmas. Tas ka tajā tikpat kā nenotiek dabiska paaudžu saskarsme, mijiedarbība un turpināšanās ir liels šķērslis. Dažas lietas kuras min autors gan esmu novērojis arī starp gados jauniem censoņiem. Tam gan tiek izmantota interneta plašās iespējas. Laikam tā tomēr nav tikai vecuma nelaime.
Domāju ka tomēr ir jānāk kopā pie apaļā galda un jārunā. Mans uzskats – ne viss kas bija agrāk foto jomā bija slikts, tieši tāpat kā ne jau viss šodien ir labs un apsveicams. Ir daudz sēnalu starp šodienas foto darbiem un tāpat kā droši teikšu – arī “veco” autoru darbos ir daudz zelta graudu.
Runājot par diskusiju Ogres pasākumā – domāju ka autors ievēroja ka zālei bija iespēja izteikties visu pasākuma laiku. Tas kā tas tika (ne)izmantots ir cits jautājums. Vai arī vareni diskutētāji esam tikai pie “klavieres” ?
Semināra pirmā daļa tiešām atgādināja cirku. Toties otrā likās izstiepta un neviendabīga prezentēto fotogrāfu kompetences līmenī. Ja Latvijā tiešām nav tik daudz spēcīgu autoru, prātīgāk būtu īsināt fotogrāfu maratona sadaļu, atlikušo daļu piepildot ar “portfolio review” , kas būtu mērķēts uz jaunajiem censoņiem.
Precizs pasakuma apraksts
Kopumā autora tekstam varētu pievienoties , es pat teiktu vietām „Tolerance polit korektums ” to izbojājuši , es būtu teicis nīgrāk . Taču par cik nedaudz zinu šī pasākuma aizkulises , tad būtībā priekš pāris cilvēku organizatoru komandas pasākuma rezultāts ir pat necerēti sakarīgs. Organizatoriem kuri gan jau par vairākām lietām joprojām neizpratnē „Kāpēc tā „ varu aprakstīt iespējams neskaidro problēmas būtību , jums kā cilvēkiem kuri gana daudz gadus strādājuši dzīvojuši ārpus LV tomēr vēl kā nākas jāadaptējas vietējos apstākļos. Latvija nav nedz Vācija nedz Dānija pat ne Anglija , šeit daudzas lietas notiek savādāk , pat pilnīgi pretēji , ar to ļoti jārēķinās lai sāpīgi neiekristu. Daudzu cilvēku galvās te tāds haoss un pašvērtējums tik neadekvāts ka ļoti jāapsver „Lietderība / Problēmas” ar viņiem saistoties da jebkādā sakarā , papildus tam civilā dzīve nav armija kurā saņēmi pavēli parakstījies APSOLIJI , JĀPILDA . Šai gadījumā ja nepildīs nevienu nenodos ne kara tiesai , dienesta pakāpi nenoņems , apsolīju piečakarēju NU I ČTO ?
Vajadzēja 5x apsolīt no rīta pamodināt , tad varbūt ar atvilktos. Tas pats arī par aktivitātēm , tomēr jācenšas nedaudz sabalansēt aktivitāšu līmeni un saturu , novirzīt atbilstoši laikam un vietai , Leiša teksts ka viņš taka „Foto pasākuma” sakarā pēc pesņām pļaskām , nudien nebija kompliments , šovu varēja iepauzēt 10min līdz vīna un kūku laikam. Nu bet labi , pasākuma satura bija gana labs , tik vēl nianse , JĀRĒĶINĀS ka lauvas tiesa jaunās un ne tik jaunās publikas absolūti neorientējās foto pasaulē kā tādā , labākā gadījumā tikai tai virzienā vai stilā kur viņi tobrīd strādā vai tikko sākuši strādāt. Programmā tomēr būtu ieteicams lielāks sadalījums pa blokiem ar plašāku KATRA bloka aprakstu KĀ MUĻĶIEM. Negribētu īsti piekrist Aivaram par iztiktiem paaudžu konfliktiem , cilvēki kurus velk uz KONFLIKTIEM mēdz konfliktēt ar visiem bez izņēmuma neatkarīgi no tavai vai citai paaudzei kāds pieder , tieši tāpat par aprobežoto redzesloku . Aprobežoti savā redzeslokā , pasaules uztverē mēdz būt ne tik tīņi studentiņi arī cienījamos gados esoši vecmeistari . Vieni „Konceptuālizē lomografē” neredz , nezin , nesaprot , neuztvert neko vairāk kā rokas stiepiena attālumā reālā laikā vai datorā vienā lokālā WEBā sava favorītu saraksta ietvaros , otriem liekas ka aiz loga JOPROJĀM ir un mūžīgi būs 1973-1983 gads kad visi zināja tik un vienīgi viņus , jebkādas citas zinības gudrības kustības bija nepieejamas nezināmas aiz dzelzs priekškara , visur visi domāja redzēja juta VIENĀDI. Gan vieni gan otri manā skatījumā ir truli velteņi , kaut dažs senāk , cits mūsdienās savas „Smilšukastītes” ietvaros spēj ražot pat ļoti cienījamus darbus. Ja cilvēks nav spējīgs korekti komunicēt ar apkārtējo pasauli , adekvāti uztvert sabiedrību un pārējos tās locekļus diez vai tādiem būtu jādod pārāk plaša nespecializēta auditorija izpaust savus šauros skatījumus un dogmas. Sadaliet pasākumu stabilos blokos ar plašākiem aprakstiem , tie kurus konkrētā lieta neraustīs pa to laiku stāvēs pēc kafijas bufetē vai skatīs līdz tam neredzēto pilsētu , pārējie zinās ko sagaidīt no autora , lektora. Nebūs kā redaktors min jāklausās Popsa @ Simfonija juku jukām. Lai salonisti prezentējās ar salonistiem , popsoviki ar popsovikiem , saplestās siltumnīcas pie pārējās miskastes un nopietni projekti pie nopietniem projektiem. Tie kas gribēs visus skatīties pēc kārtas varēs to darīt , tie kas negribēs tie kā es ies ēst salātus , vadīs staigās ekskursijā pa pilsētu , nāks tik uz to ko vēlas. Liela izvēle ir laba lieta viena pasākuma ietvaros JA VIEN ir izvēles iespējas. Bet bija forši , autori gana interesanti un savdabīgi , kopumā daudz labāk kā iepriekšējo gadu , viest korekcijas , labot kļūdas , VEIKSMI!
A jā piemirsu , gribēj pateikt milzīgs paldies žūrijas loceklei Irēnai Bužinskai par iepriekš paredzama teātra noturēšanu rāmjos , esmu gadiem domājis KO dažam labam pie iespējas iedāvināt, kā pie vajadzības pieklājīgāk aizvērt , TAGA ZINU , būs jāpmeklē utenis
:) Jā un Mr. Slišāns tev izdevās gana labi , tik nākareiz jābūt vēl strikākam un ĀTRĀKAM “Teiks , Neteiks , Ej … ” variantā , rēķinies ka publika bremzēs un pļāpas , tev jābūt “savi” sagatavoti jautājumiņi IERIEKŠ , lai kāds gudrelis vai “Žūrists” ātri saraksta kamēr skatās , publika tikai ja spēj ātri noreāģet , sakarīgi pateikt , nav ko vilkt laiku ja jūt ka nebūs sakarīgs teksts 
“Kā tikt Dienā” no tās pašas sērijas “Runāju, bet negribu dzirdēt” , šai gadijumā atbilde viena “Pa durvīm ar aktuālām bildēm” pārējais nav aktuāli.
Arni, par dokumentālo foto tur tiešām tik maz runāja! Bet par to vajadzēja runāt pasākumā. Žēl, ka Tu paliki pasākumā kluss.
Nākošgad varētu palikt šī pati tēma. Lai Ogres klubam nākošais pasākums izdodas!
Konceptuālā šlāgerkvartāla kārtējā ” simfonija ” pamatā vēsta par tās autora kompleksiem un personiskajām antipātijām…
Runājot tēlaini, – vispirms ābele ir jāiestāda un jāļauj tai līdz zināmai stadijai paaugties, lai tad to prasmīgi (vai – kā nu mākam) cirptu un ieveidotu pareizā formā. …
Pirmie trīs gadi tikuši atvēlēti semināra izaudzēšanai, 2012 sāksim formēt. Konstruktīva kritika, viedokļi, padomi tikai līdzēs nākošo “Egona Spura ceļu” darīt interesantāku un saturā, formā bagātāku.
Beidzamos divus, trīs gadus Ogres foto klubā ir ritējusi skaļāka vai klusāka diskusija par to, ka mākslinieciskais vadītājs Vitauts Mihalovskis stingri ietur dokumentālās fotogrāfijas virzienu kā kluba galveno radošo dominanti. Nedaudz traģikomiski ir redzēt Ogres klubu no malas nodēvētu par padomjlaiku “salonistu” atdarinātājiem, gadā, kad kluba vadība ir atvērusi nevien sevi un klubu, bet arī kluba Gada notikumu citos fotogrāfijas žanros strādājošiem autoriem. Nevien “atvērusi”, bet arī savu iespēju robežās sekm°ē dialogu, mudinot autorus strādāt pēc iespējas dažādos žanros, šajā procesā dodot iespēju meklēt un atrast autoram tuvāko (ja runājam par darbu ar kluba jaunajiem fotogrāfiem).
Harij, – ko nu divreiz kāps vienā upē…. 2012. gada tēma visticamāk būs cita, bet dokumentālā fotogrāfija noteikti paliks kā bāze visam notiekošajam.
Šlāgerfotogrāfa Māra Zemgalieša kārtējā simfonija par FK redaktoru pamatā vēsta par Zemgalieša kompleksiem un personiskajām antipātijām…
Drosmīgais pusanonīmais vaukšķis andris (laikam sugas vārds) arī izteica savu viedokli.
Līdz personiskiem apvainojumiem lai nolaižas vecmeistari (viņiem tas jau ir piedodami),
šeit būtu vērtīgāk diskutēt un kritizēt par tēmu.
Ja slinkums rakstīt uz kluba e pastu, rakstiet to – kas patika vai kaitināja, še pat.
Pietiekoši daudz FK lasītāju bija seminārā.
Neanonīmajam Martinam viedoklis gan sanācis kā pērle! Vilhelmam Mihailovskim vismaz ir darbi, lai arī pats ir sajucis prātā, bet citiem – tik vien kā kompleksi. Par Martins Lablaiks meistardarbiem arī nav dzirdēts, bet grib tēlot skolotāju.
andris : Es tā paredzu ka tādu “Sūdu” kā drukātais Foto kvartāls negribējās lasīt , kaut kāds “Apšaubāmus” Birkenfeldus @ Foto muzejus ar nenāca ne prātā apmeklē , tāpat domāju ka tādus “Mēslus” kā foto izglītības valsteles prestižākajā mākslas skolā pie kājas , kaut kāds Kultūras fonds tev ar nespēj kustināt , tad jau jā tiešām Lablaiks šaubos vai būs zināms , Ot cita lieta ja šis tussētu kādā Lomogrāfu vai Fomogrāfu miskastē tad gan tu šamo zinātu
Ar savu nezināšanu jomā par kuru gribas paspamot parasti nelielās , par to kaunās 
:) Ja nav zināms ne Zemgalietis ne Lablaiks liecina par pilnīgu nekompetenti Latvijas mūsdienu fotogrāfijā 
:)
Ievadīju Google viņa vārdu, tas parādās tikai kā komentētājs pie šī saita rakstiem. Vienīgā lapa, kur tiešām ir viņa fotogrāfijas un cv – http://www.foto.lv/vortals/autori/lablaiks-martins.html Tur arī var izlasīt, ka lielākie sasniegumi ir visādi fotoplenēri. Jā, nezināju, ka fotoplenērs Latvijas laukos fotogrāfu aprindās kotējas augstāk par izstādi prestižā galerijā vai muzejā, izdotu grāmatu, publikāciju ārvalstu žurnālā… Mārim Zemgalietim bildes daudz internetā, bet es patiešām nezināju, ka fotografēt ēdienu stokiem arī uzskata par mākslu. Protams, atvainojos visiem šeit par savu nekompetenci par zemu novērtējot “Latvijas mūsdienu fotogrāfus”. Palikšu gan pie sava, ka šo autoru pienesums “Latvijas fotogrāfijai” ir, piedodiet, pirdiens vējā salīdzinot ar Vilhelmu Mihailovski, Leonīdu Tugaļevu, Gunāru Bindi, Andreju Grantu, Intu Ruku, Alni Stakli, Arni Balčus, Ivaru Grāvleju u.c. personībām, kas ir pierādījuši sevi ar darbiem arī ārpus komentāriem un vietējā ‘pīļu dīķa’. Tiem, kas nav, arī ir mazvērtības kompleksi.
andrim
un tiem, kas maskejas zem segvarda un neatklaj savu isto seju, rakstot nozhelojamus komentarus, ir vai nav mazvertibas kompleksi??
logjiski spriezhot pec Jusu pasha(s) teikta, komentarus drikst rakstit vien tie, kas “pieradijushi” (kam???) sevi ar darbiem. vai jus pats sho principu esat ieverojis? pieradiet sevi (tomer velreiz pajautashu – kam??) ar saviem darbiem pirms atljaujaties riet, savadak ta vien esat pretrunas ar sevis rakstito..
andris : Redz , man tā priekšrocība ka nodarbojos ar FOTO kā biznesu , tas nenozīmē ka taisu bildes “Pārdošanai” bet gan pārdodu lielos apjomos citu ražojumus , pilnīgi jebkādus ~17 gadus. , līdz ar to pārzinu gana plaši šo lauciņu. klātienā paturot rokās parokoties arhīvos. Līdz ar to tavs teksts man atgādina Jeņķus kurš patiesā neizpratnē stāsta “Iegāju sexshopā neatradu tur nevienu žurnālu par ekonomiku un arhitektūru” , lauvas tiesa tevis nosaukto autoru ir ja tā tēlaini var izteikties “Popsoviki” jeb sava laikmeta masu kultūras pārstāvji , otra daļa pirms 30-40 gadiem slaveni vecmeistari kuru vērtība ir tīri VĒSTURISKA. Izņēmums vienīgi Leonīds Tugaļevs kurš vienīgais ir absolūti pārlaikmetīga neordināra personība , viņš tāds LV foto dzīvē ir bezmaz vienīgais. Diemžēl ja par GALĪGIEM popsovikiem tas ir “Massu kultūras” pārstāvjiem tu varēsi informāciju atrast PRAKTISKI tikai I-netā tad par Vecmeistariem tik vien kā “Vēstures apcerējumos” ar minimālu ilustratīvu materiālu. Pēdējos 40 gados Latvijai pāri gājuši ~4-5 “Popsas” viļņi , no SIMTIEM to laikā “Populāru” autoru mūsdienās vispār ZINĀMI ir labi ja 1-2-3-4 cilvēki , piemēram no 90 gadiem zināms ir tikai Arnis Balčus VIENĪGAIS ne ar to ko dara šodien bet gan to ko TOREIZ , no nosacīti 00 gadiem Ivars Grāvlejs VIENĪGAIS tie nav to laiku KRUTĀKIE autori bet gan ja tā var teikt “Etalons” ko saglabā muzejā lai publikai parādītu un zinātu “Šitais depozīts atspoguļo kā TOLAIK ākstījās” , REĀLĀ DZĪVĒ eksistē DESMITIEM spēcīgu autoru kuri nav šie “Popsas etaloni” jo intensīvi strādā visai pagrūti ieliekami viena PAGAJUŠA LAIKMETA rāmjos kurš „Bijis pagājis” tie arī ir nopietnākiem Radošās un Komerciālās fotogrāfijas spēlētāji toņa noteicēji Latvijā vēl šodien , PIĒMĒRAM zinā kā sauca Ivaru Grāvleju + Arni Balču “Analogus” pirms 40 gadiem ? Andris Grīnbergs + Arnolds Plaudis , divi džeki kuri 60-70 gados “Popsīgi ākstījās” viņiem ABIEM mutē lūrēja visa tā laika PUBLIKA būtībā Visi tevis pieminētie VECMEISTARI ir Plauža + Grīnberga IDEJU IETEKMES SPOGULIS , gluži tāpat kā MŪSDIENĀS jaunieši izliekas ka SMADZEŅU NAV un cenšas līdzināties “Popsai” tas ir “Balčus + Gravlejs” tāpat bija pirms 40 gadiem “Plaudis+ Grīnbergs” tas pats Andris Grīnbergs kurš te reizēm pasmējās par visu:) Nezināt vēsturi un saknes nav prātīgi , regulāri nākas gudrot divriteni , lēkāt pa tiem pašiem grābekļiem kurus citi sen sen izkoduši , kuru pārvarēšana prasa ļoti daudz laika spēka kas ir NERACIONĀLI , vienkārši lieki tērē laiku tā vietā lai gudrotu kaut ko SAVU ORĢINALU. Lai tev būtu saprotamāk tad Vilhelms Mihailovskis , Gunārs Binde pirms 40 gadiem mūsdienu reinkarnācijā saucas Aleksands Sokolovs , Ilona Pulkstene , Sergejs Kondrašins MUSDIENĀS .
Visbeidzot paši paši SLAVENĀKIE tiražētākie “Populārākie” LATVIEŠU FOTOGRĀFI pasaulē nebūt nav neviens no šeit tevi vai manis pieminētajiem , bet gan tādi par kuriem TU @ KO un 99%,99 LV publikas nekad nav dzirdējuši jo tie PILNĪGI nav popsas pārstāvji vienkārši KOMERCIĀLI veiksmīgākie autori , tie ir Andris Apse un Ralfs Vulis , dzirdi pirmoreiz vai ne ?:)
par andri:
redz googles tante jau analīzē ko cilvēks skatās savā datorā un attiecīgus rezultātus arī uzrāda. Man par Mārtiņu Lablaiku pirmajā rindā parādija ka viņš ir LMA foto pasniedzējs, no tā arī secinu ka šā cilvēka viedoklī ir vērts ieklausīties.
andrim, gan jau ka, Mākslas akadēmija ir tikai ceturtajā rezultātu lapā, vai neuzrādas vispār.
Atskatoties hronoloģiski riet sāka citi, es tikai iedevu raksturojumu skaļākajiem rējējiem. Parasti skaļākie un biežākie rējēji ir mazākie darītāji. Komentārus var rakstīt kas vēlas, bet ir atšķirība starp komentāru-viedokli un prastu uzbraucienu no tēmas ‘es zinu labāk un viss’. Nu nepatīk dažiem tas redaktors, skauž vai kas, tad nu pie katra viņa raksta ieraksta kaut kādu jēlību. Tur jau tas suns aprakts, ka nav saturīgu sarunu par mākslu, bet tikai riešanās dēļ nepatikas pret konkrētām personībām. Izskatās, ka Ogrē ir bijis tas pats, kas šeit notiek komentāros, tikai to napoleonu šeit vairāk, bet ar mazāk medaļām. No malas tas izskatās nožēlojami.
Kristine : Fui Kristīne
:) Te tu nodevi savā Eiropas ekstrēmās feministes stilā 
:) Īstenībā segvārdos neīstās personībās nekā slikta nav , tas ir drošas “Radošas vides” viens no pamatprincipiem. FK piemēram ir VIENĪGĀ vieta kur izmantoju “Vārdu Uzvārdu” tik tāpēc ka mani to ĻOTI palūdza viens konkrēts cilvēks Inta Ruka , esmu ABSOLŪTI PRET tādām lietām , es piemēram LV PASĒ rakstīto Vardu Uzvārdu neizmantoju NEKUR gadus ~20 kopš pie mums beidzās “Kazarmu sociālisms” , nevis tāpēc ka man viņš nepatiktu vai kā citādi bet gan DAŽĀDĀM lietām dažādi “Cilvēki” , piemēram Radošus projektus taisu ar VIENU vārdu KOMERCIĀLUS ar pilnīgi citu , neviens nav tas ko vari lasīt še augstāk. Foto pieder pie tāda veida “Izpausmēm” kur labāk Radošo ar Komerciālo nejaukt , abus minētos ar REĀLU personu vēl jo vairāk , pilnīgi nopietni. Gan radoši gan komerciāli vari justies pilnīgi brīvs no “Ko klienti padomās” gan arī tīri cilvēciski , Latvija ir mežoņu zeme šeit nebūt nav nedz droši nedz ienesīgi “Pārāk brīvi atlaist” 
:) Varu atļauties visu vai pilnīgi visu , galīgi nesatraucoties KO PADOMĀS , viens no iemesliem tāpēc ka praktiski neesmu saistīts ar LV komerciāli , ja arī sanāk neviena neiesaistīta persona nevar pateikt ka tas esmu ES . Arī radoši projektiem praktiski arī nav iespēju izsekot , man ļoti ņirdzīgi klausīties LV “Speciālistu” verdiktus “Mums te nebūs nekāds Playboys , mums ir solīds projekts” par lietām kuras bijušas ARPUS izstādītas daudzkārt un gana kurtās vietās 
:) Taka ja gribi bildēt puķītes , vēlāk kādā KIM izstādīt savas netīrās veļas groza saturu , iesaku izmantot dažādus vārdiņus “Maija Puķīte” @ “Kristina Shluss” un varēsi mierīgi un jauki dzīvot ar sevi un apkārtējiem saskaņā bez problēmām dzert rīta tju ar saulainām pesteļotājām un mazajiem lomogrāfiem anarhistiem , precēt bossu ar īsto passi 
:)
shis bija labais
:):):)
Kaspars : Un tici man par labu Labajam tas nenāk , ka to var izlasīt. Būs gana daudz tādu kam liksies ka TUR labāk jāsēž kādam “Dundukovičam popsovikam” tā būs modernāk
:) Piemēram par mani var izlasīt kā bezmaz vienīgo par manām palšajām cīnām ar tīnišu grābstītājiem un koļitājiem no sociālajiem tīkliem. Par gan plaši zināmiem , taču tas satrauc tikai mani vienu NEZ KĀPĒC , pēcāk gan publika šausminās “Fotogrāfi maniāki” nez kāpēc tik man liekas ka jāsaka būtu “Slimie kuriem fočuks”
Rihard,
tomer par anonimitati runajot, es patiesham nevaru nopietni uztver ne anoniimos plusinju/minusinju licejus, ne ari komentaru rakstitajus.
shie lachpleshi un lachpleses, kuri ir varenie anonimie komentaru rakstitaji ar “viedokljiem” portalos (lielakoties, bez argumentiem, protams, vienkarshi balstiti uz personigiem apvainojumiem), bet kas noteikti otram cilvekam acis (jo tas, protams, nozime atklat sevi un saisaistit savu viedokli ar savu personibu) nav spejigi pat atvert muti, lai izteiktu viedokli, kas atskjiras no ta brizha un dotas vietas vairakuma, man skjiet tadi ka varstitaji (majas izliekas par vieniem, bet krumos – pavisam par citiem cilvekiem..).
bet vispar jau zhel gan, ka cilveki atklati baidas teikt, ko doma.
Atbilde Kristīnei Sergejevai – pilnīgi Tev piekrītu par anonimitāti netā – reiz Raimo Lielbriedis Ogres klubā sarunā tā skaidri un saprotami teica – ja jau netā vai citur raksti kaut ko , bet nez kāpēc baidies zem tā parakstīties , tad kāda gan tam jēga? Tas pats par slēpšanos zem dažnedažādiem nikiem utt.
Starp citu, tieši par drosmi atklāti izteikties, jautāt, iebilst un nepiekrist arī rakstīju , jo Ogres pasākumā no visas zāles runāja daži , pārējie vnk bija klāt
Tāpēc 1 + Tev (Jums) no manis .
Kristine : Tev gan būtu jāzina ka NEKAS ko negrib pateikt PERSONĪGI nav īpaši ņemams vērā. Savulaik Leišu kuriem piederēja nopietnākais Lietuvas foto projekts nonāca palielas dilemmas priekšā , līmenis tur bija kārtīgs , tikumi valdīja visai skarbi. Būtība , tika nežēlīgi izklapēta lielākā daļa jaunpienācēju un mazo popsoviku , visādu citādu švakuļu , kopējais līmenis KĀRTĪGS darbi VARENI , apmeklējums stabili kritās , bizness sāka neiet. Atlika rīkoties , banot laukā “Nīgrākos” sanitārus citus “Pārāk gudros” , publika sāka palēnām atgriezties LĪMENIS protams nobrauca līdz +/- POPSA parastā . Tad sāka pētīt ko patiesībā izbanojuš , atklājās maigi sakot ņirdzīga aina , nīgrā “Rupjo sanitāru” publika praktiski sastāvējusi no Leišu foto dzīves “Avangarda” ar Foto katedras šefu priekšgalā , tas bija pratis labi maskēties pat vairumam studentu nebij radušās aizdomas
:) Bijis tā ka visu ko nav varējis ATĻAUTIES PATEIKT kā pasniedzējs “Ko priekšniecība , kolēģi padomās” tiešā tekstā bliezis virsū WEBiņā:):) Daži tomēr zinājuši kas aiz tā “Vārda” slēpjas ņēmuši vērā un auguši , bet “Kopējam biznesam” par labu nav nācis , kā zināms “Popsa pieder tautai” , pārējais tik šauram intresentu lokam:) Par cik man vienmēr ir paticis mācīties , apgūt jaunus un jaunus virzienus stilus esmu viņos gana daudz pie daudziem konkrētu virzienu labiem speciem pamācījies , arī ražīgi pastrādājis PRAKSEI lai zinātu kas un kā , varēju to darīt pilnīgi bez problēmām jo tas NEKĀDI neatsaucās uz “Mani personīgi” izņemot iegūt kādas jaunas zināšanas un pieredzi , varēju atļauties kļūdīties un lažoties cik vien pats gribēju lai izpētītu visu novērtētu efektu. Mani kā Grundmani neviens no šances par to laukā neizmeta , kā Knāķim mājās bandītus nesūtīja , kā Kreicbergu uz ielas nesita . Arī jukušas Skolotājas vientuļās mātes maniem modeļiem „Dēliņus ” ar beisbolenēm virsū nesūti par „Pagrimušas morāles propagandu ” , pieklājīgā sabiedrībā dīki dzēru martini un spēlēju golfu . Kad aptaurēti „Dabas draugi” plānprātiņi par kādu „Artu” http://img.fotocommunity.com/photos/9827237.jpg sacēla iespaidīgu Vācijas mērogu skandālu , mani tas pilnīgi nekā neskāra , varēju sēdēt blakus atklāti rēkt par viņiem 
Ja tev liksies ka viss ko saku ir “Smieklīgi” nesmejies viss , brīdī kad tava vai tavu radu “Karjera” nobremzēsies tāpēc ka tu “Kāda prāt” kaut ko ne tā fočē , zīmē , komunicē vai izskaties SAPRATĪSI:) Ofšorus biznesā izmanto ne tik daudz lai blēdītos ar nodokļiem cik lai ierobežotu biznesu no aktīvu idiotu , vienkārši muļķu un diletantu , biznesa konkurentu darbības. Latvija ir vieta kur VĀRDI absolūti nesaskan ar darbiem , lieku reizi par to pārliecināties riskēt nav saprātīgi racionāli un loģiski. Teksti „Mēs esam par viedokļu dažādību” Latvijas variantā nozīmē „Mēs esam par MŪSU viedokļu dažādību” man ir iespēja notestēt „Anonīmi” , NEKĻUDOS 
Kristine : Piemeram Knāķis seminārā parādija arī tādus darbus kus viņam vēl 2008 gadā no PERSONĀLISSTĀDES otrā dienā pēc atklāšanas VALSTS IERĒDŅI palūdza izvākt. Citam semināra autoram vecmeistram Valdim Braunam personālizstāde vēl pavisam nesen ar tika uzlikti ierobežojumi uz “Nevēlāmu darbu” neiekļaušanu izstādē , MAN šopavasar no kādas izrādīšanās izņēma 2 darbus esot “Netoleranti” un nevienozīmīgi uztverami dažādām skatītāju grupām, visi minētie darbi būtībā bija portreti , būtībā tāpat kā Knāķim un Braunam
Būt vai nebūt anonīmam, katra paša izvēle.
Mēdz būt dažādas stratēģijas, mērķi un motivācijas(mēdz būt atkarības).
Apzinīgākie, aktīvākie sabiedriskie darboņi ar sarkanām apsaitēm uz rokām labprāt pozēja fotokameras priekšā, demonstrējot savu pārākumu pār noķerto iereibušo pilsoni un vietu sociālajā hierarhijā. Sienas avīzē sabiedriskās kārtības pārkāpēja vārdu rakstīja ar lieliem burtiem. Gan “družiņņiku”, gan pārkāpēju vārdi vairs nav svarīgi (nez vai tad arī bija svarīgi). Reiz dzīvoja pilsonis Ādolfs Šikelgrubers un bija viņam sapnis par laimīgu un harmonisku sabiedrību. Tauta viņu atbalstīja, jo Ādolfs skaisti runāja par pareizām lietām, solīja maizi un izpriecas. Pilnai laimei bija nepieciešams mazliet teritorijas un nošaut visus šizofrēniķus, žīdus, pederastus. Protams uzcelt jaunus pieminekļus un sadedzināt dažu autoru grāmatas (maldu mācības).
Mainās režīmi, bankrotē uzņēmumi, brūk finanšu sistēmas un ideoloģijas. Sausajā atlikumā Vārds un Uzvārds. Būt ar stipriem “galiem” vai pašam būt ar stipru “galu”(jautājums cenā).
Necieņa pret vecmeistariem ir publiska sevis necienīšana. Cieņa nav pielīdzināma viedokļa pieņemšanai.