Ainavas dekonstrukcija kanona vietā

Jau projekta Latvijas ainava tapšanas stadijā bija skaidrs, ka tā dalībniekus nav pēkšņi pārņēmusi interese par šo tradicionālo žanru, – šobrīd ietekmīgākos Latvijas laikmetīgos fotogrāfus ar RSU mācībspēku Alni Stakli un FK galveno redaktoru Arni Balču vadībā. Gaidīju, ka ainavas definīcija tiks visādi staipīta un jēdziena nozīmes – paplašinātas, papildinātas ar pārnestām jeb metaforiskām, piemēram, kā vārdu salikumos “sociālā ainava”, “iekšējā ainava” u. tml. Tā ir ierasta prakse gadījumos, kad mākslinieku grupa kopīgai aktivitātei izvēlas kādu “lietussarga” konceptu, lai patiesībā nodarbotos, ar ko nu kuram sirds kāro. Vārdu sakot, ka gaidāma pamatīga ainavas dekonstrukcija. To arī Marka Rotko mākslas centra prestižajās telpās ieraudzīju, turklāt apgādātu ar solīdu tekstuālo papildinājumu grāmatā Latvijas ainava, kurā ainavas tradicionālās konstrukcijas apšaudītas no visādu zinātņu – semiotikas, sociālantropoloģijas, filozofijas, mākslas teorijas, psiholoģijas – pozīcijām. Tekstu autori ir Sergejs Kruks, Klāvs Sedlenieks, Kārlis Vērpe, Laine Kristberga un Ivars Austers. Jāatzīmē, gandrīz visi ar zinātņu doktora grādu. Tomēr, iegrimstot šajās dekonstrukcijas mežģīnēs, neizcelta un faktiski pat neminēta paliek motivācija – kādēļ tieši ainava, nevis, piemēram, latviešu portrets vai klusā daba kļuvis par dekonstrukcijas objektu?

Atbildi gan sniedz projekta vēsture. Tas 2013. gadā saņēma atbalstu Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā Nacionālās identitātes veicināšana, kuras uzdevumi paredz “stimulēt radošās personas un kolektīvus radīt darbus, kas stiprina tēvzemes mīlestību un nacionālo pašapziņu, veicina piederības izjūtu Latvijas kultūras telpai, latviešu valodai, kā arī izpratni par Latvijas vēsturi un kultūras mantojumu”. Mērķprogrammas prioritāte ir “Latvijas Kultūras kanona vērtību aktualizēšana un iedzīvināšana”. Man nav pieejams sākotnējais projekta apraksts un tā saistība ar Kultūras kanonu, tomēr post factum secināms, ka projekts pilnīgi atbildis prasītajam. Var pat izteikt pieņēmumu, ka Nacionālā apvienība, kas jau ilgāku laiku rosās kultūras nozarē kā savā muižā, vērtējusi tieši ainavu kā kanonisku latviskās identitātes konstrukciju. Tam ir savs pamats, jo, ja portrets latviešu mākslā primāri asociējas ar vācbaltu kultūru, bet klusā daba – ar starpkaru pilsētniecisko mākslu, tad “latviskā ainava” tiešām dzima kā patriotiska konstrukcija 19. gadsimta 90. gados Pēterburgā studējošo latviešu mākslinieku prātos. Tā saglabāja dominējošā mākslas žanra pozīcijas, pateicoties Vilhelma Purvīša ietekmei un skolai, un tika stiprināta ar Latvijas kā agrāras valsts propagandu Kārļa Ulmaņa valdīšanas gados. Tiesa, fotogrāfija šajā tradīcijā nespēlēja galveno lomu, taču, paturot prātā ainavas īpašo lomu minētajos konceptos un konstrukcijās, skaidrāk saprotams, kas un kādēļ ticis dekonstruēts šajā mākslas projektā un jo īpaši to pavadošajos tekstos, kuros liela tiesa uzmanības veltīta varas un dominējošo diskursu kritikai.

Latvijas ainava atklāj arī ne vienu vien noturīgu konstrukciju, kas izvērstai kritikai nav pakļauta. Visuzskatāmāk tas redzams Ivetas Vaivodes darbu sērijā Klēpis jeb Somewhere on the Disappearing Path, kas mākslinieciski vērtējama kā lieliska, tomēr balstīta tradicionālā pieejā. Proti, dabas un lauku vides idealizācijai, kā arī attēla estetizācijai ir nesošo konstrukciju loma specifiski “latviskas” kultūras būvē. Tikai pieminot Jaunsudrabiņa, Akuratera, Brigaderes prozas darbus un kā bezgaumīgu izlaižot salīdzinājumu ar Intas Rukas fotogrāfijām, nebūtu lieki atgādināt Daces Džeriņas un Ievas Epneres darbus līdzīgā tematikā. Dabas tēlu nozīmes pārnesums uz “zaudētās paradīzes” idilli arī ir hrestomātisks. Vaivodes fotogrāfijās bērni kāpj kokos vai nemulstot pozē fotogrāfei, novērojams arī pa amizantai ainai (plikas tantes meditē pagāniska kulta vietā), bet kopumā lauku ļaudis izskatās dzīvesgudri un sirdsšķīsti kā TV raidījumā Dziedošās ģimenes. Daba izskatās majestātiska un mātišķa, pateicoties liegām gaismēnām. Vienā no suģestējošākajām fotogrāfijām – ziemas skatā, kas nav iekļauts grāmatā, – ar virtuozu gaismēnu režiju vai pat attēla pēcapstrādi izdevies neitralizēt vienīgo eventuāli disonējošo elementu – ragaviņu iebrauktās sliedes. Vaivodes sniegs ir ideāli balts, konflikti šajos attēlos nav paredzēti, lai gan Laine Kristberga Vaivodei veltītajā rakstā attaisno glezniecisku līdzekļu izmantojumu, saistot to tieši ar identitātes problemātiku.

Žanra iezīmes redzamas arī Reiņa Hofmaņa sērijā Uguns, tikai tā drīzāk ir reportāža ar ainavas iezīmēm. Tēma ir ugunsgrēki, un mērķis, ko autoram izdevies panākt, ir neparasts trauksmes un miera savienojums. Tomēr sasniegto kvalitāti gluži vecmodīgi varētu dēvēt par noskaņu, kas nepavisam nebūtu pa prātam tekstu autoriem – sirdīgākajiem dekonstruktoriem Sergejam Krukam un Kārlim Vērpem. Grāmatas lasītājs, starp citu, var ļauties aizraujošai spēlei – viena doktora pārspriedumus attiecināt nevis uz viņam “piespēlētā” mākslinieka darbiem, bet uz blakus esošajiem! Hofmaņa kritiskais patoss ir vērsts pret zināmu laiskumu, bezatbildību personāža rīcībā, kamēr teksta autors, šķiet, pārāk ļāvies mediju diktētai tēmas aktualitātei un dienaskārtībai. It kā sensacionālais attēls, ko varētu uztvert kā Maxima traģēdijas priekšvēstures fiksāciju, tuvāk ieskatoties, laikam gan ir izmeklētāju veikta simulācija.

Visgrūtāk komentēt Ilzes Vanagas veikumu, un ne tikai vizuālā askētisma dēļ. Tam dots paradoksāls nosaukums Mājas, lai gan attēlos redzama jūra, liedags un daži cilvēki dramatiskos momentuzņēmumos (meiteņu kaujai ar lāpstu līdzīgu neatradīsim, piemēram, Vaivodes ciklā). Tomēr gaisināto attēlu nozīmes un savstarpējās saiknes ir neskaidras, mīklainas, iespējams, īpaši personiskas, kuras nav pieejamas skatītājam pat empātijas līmenī.

Turpretī Alnis Stakle ir, var teikt, savā elementā. Ne tikai tādēļ, ka kolekcijā R teorija ievietojis dažus savus “firmas kadrus” ar bēdīga izskata mājām tumsā, bet arī stratēģiski: viņš konsekventi tēlo vidi ap sevi kā “ne savējo”, vizualizējot kritiskās teorijas tekstos plaši lietoto svešā jēdzienu. Ja agrākajās darbu sērijās nomales, perifērijas lomā bija ģeogrāfiski punkti, ko būtu iespējams pretstatīt galvaspilsētai, tad tagad par šausmīgu “čuhņu” kļuvusi Rīga pati. Turklāt veidā, kā to varētu skatīt ne tikai, piemēram, no Vācijas iebraukušais students, kurš traģiski gāja bojā, naktī maldoties no Ķīpsalas uz Pārdaugavu, bet arī iebraucējs no kādas Latvijas mazpilsētas. Darbu kopums izraisa panikas, izbīļa, gatavības bēgt noskaņojumu, jo vienlīdz draudīgi liekas kā kokos ieaugušās zaļās mājas, tā pilsētas izdaiļošanai paredzētie attēli. Stakles darbi labi sader ar Vaivodes kolekciju, jo pilsētas briesmu pretstats lauku draudzīgajam rimtumam latviešu kultūrā ir visai ejoša prece.

Arnis Balčus gājis “kanona aktualizēšanai” visadekvātāko ceļu – pat nepārfrāzējot kultūras dokumentus un reprezentācijas klišejas, bet izstādot tās kā gatavus objektus līdzās savām fotogrāfijām. Izstādē daļa eksponātu novietoti horizontālā vitrīnā, imitējot kāda novadpētniecības muzeja vidi. Balčus paša fotogrāfijas komplektētas veidā, kas rada šaubas par autorību, – uzreiz pat grūti noteikt, ka satumsusī gleznieciskā ainava, pieminekļu dokumentācija un milzīgā Eiropas mannas paka ir viena fotogrāfa darbi. Balčus atļāvies izpausties dažos attēlos, ko raksturo viena elementa novietojums patukšā apkārtnē, – cilvēks kluba zālē, auto pie paneļu ēkas, darbiniece aizkustinoši “modernā” birojā, kurā acīmredzot tiek administrēta Eiropas palīdzība. Līdzās ar vēsturiskajām fotogrāfijām un pat karti ekspozīcija Viņpus Zilupei zīmē pārliecinošu, lai arī tendenciozu stāstu par ģeogrāfisku vietu, kurai ir dzīvespriecīga, heroiska pagātne, bet galīgi nīkulīga tagadne.

Ainavas dekonstrukcijas paraugdemonstrējumi kā attēlos, tā rakstiski ir nopietns ieguldījums laikmetīgās fotogrāfijas laukā, lai arī projekta atbalstītāji visticamāk dabūjuši “kaķi maisā” – lai nu kas, bet itin visu darba uzdevumā minēto “vērtību” apstrīdējums diez vai bija gaidīts. Tomēr ir šaubas, vai projekts ir brīvs no cenzūras tādā ziņā, ka vispilnīgāk izsaka autoru brīvo gribu attiecībā uz tēmas izvēli un radošo motivāciju, un vai tas maz iespējams dotajā varas un radošo iniciatīvu saspēlē.