Intervija ar Shilo grupu

Vēl līdz 14. jūnijam LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā skatāma Sergija Ļebedinska (1982) un Vlada Krasnoščoka (1980) izstāde Eiromaidans. Abi autori pārstāv radošo apvienību Shilo grupa, ko uzskata par savdabīgās Harkovas fotogrāfijas skolas, kuras spilgtākais pārstāvis ir Boriss Mihailovs, mantinieci. Fotosērija Eiromaidans pērn janvārī tapa dažu dienu laikā Kijevas Neatkarības laukumā. Dažus mēnešus vēlāk izdotā grāmata tika atzīta par vienu no labākajām gada fotogrāmatām prestižajos Paris Photo-Aperture un Kaseles fotogrāmatu festivāla konkursos, bet šogad Shilo grupa nominēta Discovery balvai Arlas fotofestivālā.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par informatīvo karu starp Rietumiem un Krieviju. Kā jūs tas ietekmē?

Vlads: Mēs vācam informāciju, analizējam to, izceļam svarīgāko un mēģinām saprast, kas patiesībā notiek.

Sergijs: Informatīvam karam ir dažādas taktikas. Ja Krievija nolaižas līdz atklātiem meliem, tad Rietumi vairāk manipulē ar informācijas pasniegšanas veidu, kaut ko akcentējot, kaut ko noklusējot. Mēs esam kaut kur pa vidu. Ukraina pašā sākumā Krievijai šajā karā zaudēja, jo Krievijas televīzijas kanāli nosedza ļoti lielu valsts teritoriju. Janukoviča valdība atbalstīja Krievijas informatīvo politiku, tāpēc, kad sākās Maidans, pagāja vēl laiks, kamēr kanāli pārgāja Ukrainas pusē. Arī mums tagad ir propaganda, bet es uzskatu, ka tai ir lielākas tiesības pastāvēt nekā krievu propagandai, jo mums tas ir izdzīvošanas jautājums. To varētu saukt par aizsardzības propagandu.

Tam, kas pašlaik notiek Ukrainā, pirmsākumi meklējami 2004. gadā pēc Oranžās revolūcijas. To, ko tagad sauc par Novorossiju, toreiz sauca par Dienvidaustrumukrainas Autonomo Republiku. Šo desmit gadu laikā tika veidota informatīvā bāze, dažādas mājas lapas, grozīta vēsture. Pie šī projekta ir strādājuši daudz cilvēku, un tagad mums ar to ir jāsadzīvo un jācīnās.

Kā karš Donbasā ietekmē Harkovu?

Vlads: Redzot to, kas notiek tepat blakus, Harkovā neviens negrib, lai tas atkārtotos. Pat tie, kas ir lojāli Krievijai. Šajā ziņā Putins Ukrainu ir apvienojis.

Sergijs: Harkovā ir spēcīga Krievijas pareizticīgo baznīca, pa visu Harkovas apgabalu ir tikai dažas ukraiņu baznīcas.

Vlads: Ukraiņu baznīcas mēģina būt neatkarīgas no Krievijas, to es varu apgalvot.

Sergijs: Man grūti pateikt, bet Harkovā kļūst acīmredzami, ka, par spīti smagajai ekonomiskai situācijai, jaunas baznīcas pilsētas centrā rodas kā sēnes. Mūsu pilsētas mērs šo situāciju ekspluatē savā labā, lai paliktu krēslā. Katru reizi, vēlēšanu laikā tiek izspēlēta reliģijas, valodas un vēstures kārts, kā arī Otrais pasaules karš.

Vlads: Ļeņina kārti jau izspēlēja (Pērn septembrī Harkovā demontēja Ļeņina pieminekli. – A.B.)

Vai pirms Eiromaidana jūs arī interesējāties par politiku?

Vlads: Mūs ļoti interesēja karš un Ukrainas sacelšanās armija. Tā ir tabu tēma, lielākā daļa dokumentu joprojām ir aizslepenoti, un līdz pat šai dienai zinām tikai to, kas mums ir iebarots. Jau senāk šīs tēmas sakarā bija jūtama zināma spriedze, un mums bija interesanti ar to paspēlēties.

Sergijs: Viens no neatkarīgas Ukrainas simboliem bija Ukrainas pretošanās sovjetizācijai. Kad boļševiki sagrāba Ukrainu, daži rajoni 20. un 30. gados pretojās, bet beigās viņus visus nosauca par nacistu līdzskrējējiem. Un arī tagad visus, kas negrib būt kopā ar Krieviju, sauc par banderām un fašistiem, lai gan mēs, piemēram, runājam krieviski un dzīvojam Harkovā. Vēsture atkārtojas.

Vai mobilizācija uz jums neattiecas?

Vlads: Draugi un kolēģi strādā kara zonā. Ja iesauktu, tad ietu.

Sergijs: Vladu var iesaukt jebkurā brīdī kā ārstu. Es ikdienā dzīvoju Vācijā, man tur ir darbs, mana meitiņa iet dārziņā. Ja dzīvotu Ukrainā, man nebūtu iemesla neiet.

Mēs visi dzīvojām ar rozā brillēm, ka uz pasaules ir miers un brīvība, ka mums nevajag armiju. Bet redz, ka vajag gan! Ukraina nekad negaidīja agresiju no Krievijas, bet tagad tā sanāk – no kurienes vismazāk gaidi, no turienes…

Vlads: Vienkārši Padomju Savienība vēl nav mirusi, cilvēki to pārāk agri norakstīja. Krievija grib restaurēt impēriju, bet ar Ukrainu tas neizdosies. Projekts Novorossija tāpat ir izgāzies.

Vai jums ir sajūta, ka Ukraina karo visas pārējās Eiropas vietā?

Vlads: Galvenais, lai Eiropa to saprot.

Sergijs: Man grūti iztēloties, ka kaut kas tāds notiktu Harkovā. Daudziem tā ir bijusi liela traģēdija, un tur neko nevar padarīt. Pirmkārt, jākaro par sevi, bet Eiropai jāsaprot, ka tas skar arī viņus.

Vlads: Eiropa pilnībā neapzinās, ka tas attiecas arī uz viņiem. Visi ir aizmirsuši, ka Otro pasaules karu sāka Vācija un PSRS, kas 1939. gadā savā starpā sadalīja Poliju.

Vai jums ir mainījusies attieksme pret 9. maiju?

Sergijs: Tā ir Uzvaras diena. Patiesībā tā bija liela traģēdija, jo padomju varas vadības dēļ bija ļoti daudz upuru. Traģēdija tika aizvietota ar ārišķīgiem lozungiem par uzvaru. Bērnībā uz svētkiem ej priecīgs ar baloniņiem, bet tagad saproti, ka kvēli runāt par uzvaru pār Vāciju ir diezgan dīvaini. It īpaši, ja salīdzina dzīves līmeni Vācijā un Krievijā. Šis Uzvaras dienas patoss ir pretrunīga lieta.

Vlads: Tā ir tāda padomju izrādīšanās, pokazuha. Visvairāk man žēl, ka par šiem veterāniem atceras tikai 9. maijā, bet citā laikā viņi nevienam nav vajadzīgi. Es vēl atceros no bērnības, ka 80. gados ielās varēja redzēt ļoti daudz kara invalīdu – cilvēku bez kājām un rokām. Tagad kara dēļ Ukrainā atkal parādīsies šādi cilvēki, un, tāpat kā senāk, arī viņus ātri vien aizmirsīs.

Kā Eiromaidana fotoprojekts izmainījis jūsu dzīvi?

Sergijs: Mums tas bija loģisks turpinājums iesāktajam. Tagad tas izvirzījies citu projektu priekšplānā, ir gana pieprasīts, bet mums iepriekš bijuši arī citi veiksmīgi projekti.

Vlads: Maidans sanāca kā esence tam, ko darījām iepriekš, šajā projektā mums bija iespēja demonstrēt visas savas zināšanas un prasmes. Kad sākām fotografēt, mēs simtprocentīgi zinājām, kāds būs rezultāts. Mēs sākumā nedomājām, ka tas būs projekts, bet centāmies uztaisīt vienu spēcīgu bildi. Veidojās vairākas, tad jau sanāca sērija.

Sergijs: Mēs arī neko neliekam atvilktnē, visu cenšamies parādīt. Nesen spriedām, ka patiesībā ir lietas, kuras Ukrainā neviens par mums labāk nevar izdarīt.

Viens no mūsu iepriekšējiem projektiem bija par Timošenko. Kad viņu apcietināja un ievietoja cietumā Harkovā, kas skaitās krievu pilsēta, bija neiedomājami, ka savāksies cilvēki, kas ies viņu aizstāvēt. Bija skaidrs, ka viņa nav svēta, tomēr viņu iesēdināja politisku motīvu dēļ. Līdz tam kaut kas tāds Ukrainā nebija iedomājams, tāpēc tas cilvēkus darīja tramīgus. Mēs par to uzņēmām provokatīvu sēriju.

Pastāstiet par savu fotogrāfiju tehnisko procesu!

Vlads: Mēs fotografējam uz melnbaltās filmas, paši attīstām, kopējam bildes vannasistabās un laboratorijās, mums katram ir savs palielinātājs. Pēdējā laikā izmantojam noteiktu melnbalto procesu, ko sauc par lit-druku jeb lith-print. Mēs lietojam padomju laika fotopapīru un augsta kontrasta attīstītāju, kas jaukts ar lielu ūdens daudzumu. Ekspozīcija ir vairākas reizes ilgāka nekā parasti. Līdz ko attīstītājā ievietotais attēls apmierina, tas ātri jārauj ārā no vanniņas, jāskalo un jāfiksē. Pie šādas tehnikas nevar izveidot divas vienādas bildes. Un tas ir arī samērā darbietilpīgs process.

Vai iekļauties Harkovas skolas tradīcijā ir bijis apzināts lēmums?

Vlads: Patiesībā tādas skolas nav, jo nav tādas iestādes vai cilvēku, kas kaut ko kādam māca. Harkovas skola bija grupa, kurā darbojās slaveni fotogrāfi no Harkovas – Boriss Mihailovs, Jevgeņijs Pavlovs, Jurijs Rupins. Sākumā to sauca par apvienību Vremja (Laiks. – A.B.), bet tai ilgu laiku nebija nekāda turpinājuma.

Sergijs: Lai rastos skola, ir jābūt sekotājiem. Pirms mums nekā tāda nebija, tāpēc mēs savā ziņā šo procesu iekustinājām, jo bijām cienīgi skolnieki. Viens no mūsu pirmajiem projektiem bija Pabeigtā disertācija, kad paņēmām Borisa Mihailova grāmatu un tajā ielīmējām savas bildes. Sanāca žests Harkovas stilā. Un mēs tādā veidā nekaunīgi pateicām Mihailovam, ka ar viņa bildēm ir izaugusi jauna paaudze un viņam ar to vienkārši jāsadzīvo. Tieši tad arī sāka runāt par Harkovas skolu. Bet tagad tas ir kļuvis par ērtu konceptu visiem, mums nav jāskaidro, no kurienes esam.

Vai izjūtat, ka Rietumos valda zināms stereotips par fotogrāfiju no Austrumeiropas, proti, no jums sagaida zināmas tēmas un, ja šos stereotipus neapstiprināt, tad varat palikt ārpus uzmanības loka?

Sergijs: Visus postpadomju valstu māksliniekus joprojām baro Padomju Savienības tēma. Tā bija pieprasīta, kad robeža vēl bija slēgta. Atšķirībā no ārzemju fotogrāfiem mums nekā nav – ne tirgus, ne skolu –, tāpēc mums pirmajā vietā ir radošs darbs. Mums viss sanāk attēla dēļ, nevis tāpēc, lai kaut ko pārdotu.

Vlads: Svarīgi, ka fotogrāfija nav mūsu pamatienākumu avots. Mums katram ir sava profesija, un mums uz saviem darbiem nav jāliek likmes, kā to dara tie, kas no fotogrāfijas pārtiek. Mēs esam izdevīgākā situācijā.

Sergijs: Reizēm žēl skatīties, ka vecāka gadagājuma fotogrāfi cenšas notvert jaunākās tendences, kaut ko izmisīgi pārdot. Svarīgi ieturēt savu līniju, jo īpaši, ja esi pārliecināts par to, ko dari.

Vai Eiromaidans ir komerciāli veiksmīgs projekts?

Sergijs: Principā jā.

Vlads: Eiromaidans ir daudzos muzejos, to nopirkuši vairāki kolekcionāri. Tas ir patīkami, ka tavas fotogrāfijas kaut kur atrodas un kļūst jau par vēstures sastāvdaļu. Tevis nebūs, bet bildes paliks.

Sergijs: Ir patīkami, ka tevi novērtē. Patiesībā tagad saprotam, cik mākslas pasaule ir maziņa. 2011. gadā aizbraucām uz portfolio skati Maskavā, un mūs uzreiz paņēma uz Hjūstonu. Mums kaut kā ļoti labi uzreiz viss aizgāja.

Vai uz Donbasu nevelk?

Vlads: Velk pastāvīgi.

Sergijs: Mums no turienes jau ir dažas bildes.

Vlads: Gribētos parādīt karu, nefotografējot karu. Būtībā Maidans ir katalizators tiem notikumiem, kas Ukrainā un pārējā pasaulē notiek šodien. Valstī nekas nav beidzies.

Pie kā strādājat pašlaik?

Vlads: Pēdējās fotogrāfijas ir no pretterorisma operācijas teritorijas.

Sergijs: Tagad jātaisa arī grāmatas. Viena no tām būs dubultgrāmata ar nosaukumu Atveseļošanās procedūras. Vienā sadaļā ir fotogrāfijas, ko Vlads uzņēmis savā darbā slimnīcā, bet otrajā daļā fotogrāfijas no ārstnieciskajiem kūrortiem Ukrainas dienvidos. Gribam arī Maidanu izdot, jo tur ir ļoti daudz bilžu, kas netika publicētas.

Vlads: Mēs esam nominēti Discovery Award Arlā. Uz turieni ceram aizvest arī kādu jaunu grāmatu. Un tad vēl mums mums būs izstādes Teitā, MoMā, uz Marsa…