Skābie gurķīši
Vakar interneta tiešraidē noskatījos diskusiju “Dienas” viesistabā, kas tika pieteikta kā “Fotogrāfijas mantojums un loma mūsdienu sabiedrībā”. Praksē avīzes “Diena” šefs Ilmārs Znotiņš bija uzrīkojis sarunu par to, kāpēc klātesošais fotomākslinieks Vilhelms Mihailovskis nav iekļauts kultūras kanonā. Lielākā diskusijas daļa sastāvēja no vecmeistara slavas dziesmām sev pašam, kā arī uzbrukumiem iebiedētajām Kultūras ministrijas (KM) darbiniecēm Mārai Ādiņai un Jolantai Treilei, kuras, šķiet, pašmāju foto virtuvi nepārzina (un labi vien ir). Viņām nācās nemitīgi taisnoties, kāpēc KM izraudzītie eksperti nepērk Mihailovska darbus. Znotiņš demonstrēja Mihailovska darbus uz lielā ekrāna, bet pats vecmeistars rādīja grāmatas un žurnālus ar saviem darbiem un par sevi runāja trešā personā, ne vienu reizi vien piesaucot “ģēnija“ vārdu. Lai arī Mihailovskis visu laiku sev uzsita cenu, uz Fotomuzeja vadītājas Mairas Dudarevas jautājumu, cik tad Mihailovskis grib par darbiem, tā arī atbildi nesniedza. Pašam Fotogrāfijas muzejam neesot krājuma veidošanas politikas, jo neesot naudas darbu iegādei, tāpēc tas tiek veidots no tā, ko iedod par velti. Dudareva arī pavēstīja, ka Fotomuzejs nav pieteicis nevienu projektu Eiropas Kultūras galvaspilsētas projektu konkursam (dzirdēts, ka šim konkursam, kurā dalīs dāsnas naudas, pieteicies teju katrs, kam nav bijis slinkums). Pat Znotiņš esot pieteicis 5 projektus. Man tas šķiet visai dīvaini, ka foto institūcija nav spējīga uzrakstīt projektu papildu finansējuma piesaistīšanai, bet tajā pašā laikā sūdzas par grūto ekonomisko situāciju un vāc ziedojumus inventāra iegādei. Pie tam, izrādās, ka muzeja likstās vainīgi esot fotogrāfi, kuri negribot noziedot latu. Interesanti, ka uz privāto mecenātismu kaislīgi aicināja vēl kāds diskusijas dalībnieks – biznesmenis Juris Kmins, kurš pats nespēj ziedot pāris desmitus latu sava foto.lv domēna atjaunošanai – minētais foto krājums jau pāris mēnešus ir “uzkāries”. Visai negaidīta bija Znotiņa pozīcija, ka nevis fotogrāfiem un foto institūcijām ir jārosina projekti, jārada idejas attīstībai, jāizstrādā sava darbības stratēģija, bet gan tas jādara Kultūras ministrijai. No zāles viņam piebalsoja arī bijušais Fotomuzeja direktors Vilnis Auziņš, sakot, ka no ministrijas vajagot uzstādījumu (lasi – pasūtījumu). Treile sākumā vēl centās oponēt – kurš gan, ja ne pats muzejs, veido savu stratēģiju – taču beigās trīcošā balsī jau piekrita visam, ko teica foto vides pārstāvji un slavēja diskusijas notikšanas faktu. Pieļauju, nabaga cilvēkam vairs neizturēja nervi. Tikmēr Māra Ādiņa norādīja uz foto biedrību trūkumu, ar ko, visdrīzāk, tika domātas tās neskaitāmās biedrības, kas dažādos laikos centušās apvienot fotogrāfus vienotā organizācijā un pārstāvēt to tiesības varas gaiteņos. Nav brīnums, ka tās visas izkūpējušas, jo Latvijā netrūkst tādu fotogrāfu kā Mihailovskis – ar lielu aizvainotu ego. Tīri dabiski, zem viena jumta tiem sadzīvot nav viegli – visu laiku jāgrūstās.
Šis Vilhelma Mihailovska autorvakars bija viens no depresīvākajiem priekšnesumiem, ko pēdējā laikā man nācies piedzīvot. Diskusijas lielā tēma tika reducēta uz viena nenovērtēta ģēnija monologu, kurš visu vakaru centās apstrādāt KM darbinieces, lai izcīnītu sev vietu “Latvijas zelta fondā”. Kamēr vecmeistars atvilka elpu, ēteru aizpildīja cilvēki, kuri savu institūciju lažās vainoja cits citu. Vieni savu impotenci norakstīja uz naudas trūkumu, citi – ka pakustināt mazo pirkstiņu neietilpst viņu tiešajos pienākumos. Vienu lietu Mihailovskis trāpīgi pateica par pārējiem klātesošiem (lai gan pieļauju, ka patiesais adresāts bija tikai KM dāmas): “Kāpēc man te jāsēž un jaklausās cilvēkos, kas patiesībā Latvijas fotogrāfijas labā neko nav izdarījuši?”
Nav jārīko diskusijas, lai saprastu, ka ierēdņiem ir nospļauties par fotogrāfijas nozares problēmām. Plānveida ekonomika un valsts garantētais pasūtījums pieder pagātnei, taču ne visi kultūras darbinieki to spēj pieņemt. Lobijiem ir jānāk no pašas foto nozares, taču Latvijā, diemžēl, ir trūcīgi ar gudriem menedžeriem, kvalificētiem pētniekiem, vispār spēcīgām personībām. Varētu pat teikt, ka šajās “profesijās” fotogrāfijā nav nekādas nopietnas konkurences. KM pat atzinās, ka no foto nozares neviens nenākot lobēt savas intereses. Taču bieži vien skaļākie čīkstētāji nemaz nezina, ko grib (t.i., izņemot to, ka grib daudz naudas avansā). Šādas diskusijas ir kā vecas plates atskaņojumi, kurā daži var nolaist tvaiku par grūto dzīvi, bet citi iegūt dažus sirmus matus. Īsi sakot, intelektuālais mazohisms pusotras stundas garumā.
Taču vēlos beigt uz pozitīvākas nots un likt galdā to, ko var izdarīt uzreiz. Tam nevajag naudu, tikai gribēšanu. Piemēram, Fotomuzejam piedalīties Lielajā talkā nemaksā neko. Varbūt tādā veidā nevar tikt pie jauniem rāmīšiem, bet pie svaigi krāsotām sienām gan. Bieži dzirdu vaimanas, ka muzeju krājumus nevar padarīt pieejamus sabiedrībai, jo tad zudīs viens no muzeju ienākuma avotiem – pelnīt no pētniekiem un žurnālistiem, kas parasti ir vienīgie, kas muzeju krājumus un arhīvus apmeklē. Slava un ilgs mūžs tam Latvijas muzejam, kurš pirmais ieliks vismaz daļu sava krājuma Flickr! To dara liela daļa ārzemju kolēģu, tas neko nemaksā, bet reizē reklamē attiecīgo iestādi – lielāka iespēja, ka kāds samaksās par labākas izšķirtspējas attēlu un ilgtermiņā tas atpelnīsies. Citi fotogrāfi sūdzas, ka viņu padomju gados sastrādātais nevienai institūcijai mūsdienās vairs nav vajadzīgs. Ja tā ir dokumentālā fotogrāfija vai reportāža – lūdzu, rādiet FK, mūs tas interesē! Zinu, ar šiem priekšlikumiem nevar izārstēt Latvijas foto vides depresiju, bet labāk ir katram pašam izdarīt vismaz mazu darbiņu, nekā tikai kult salmus pa tukšo.
