Svanetijas ainava

Svanetija ir reģions Gruzijā, kas robežojas ar Krieviju un Abhāziju. Galvaspilsētas iedzīvotāji par šejieniešiem stāsta briesmu lietas – svani tiek uzskatīti par atpalikušiem, nedraudzīgiem un neprognozējamiem cilvēkiem. Amizants šķita stāsts par svanu barvedi, kuram iepatikās kāda tūrista klēpjsunītis un viņš to paņēma sev. Tūristi, negribēdami šķirties no sava mīluļa, naktī sunīti nolaupījuši un mukuši prom, rodot patvērumu nākamajā ciemā. Barvedis sacēlis zirgos visus ciema vīriešus un tie devušies tūristiem pa pēdām. Kaimiņu ciema iemītnieki izlēmuši tūristus aizstāvēt, kā rezultātā izvērtusies nopietna fiziska sadursme. Šis gadījums esot noticis nevis 19. gadsimtā, bet pirms dažiem gadiem, ja vien tā nav kārtējā leģenda. Iespējams, lai piedzīvotu ko šādu, ir jādodas uz tūrisma neskartiem un grūtāk aizsniedzamiem Svanetijas reģioniem, kas nebija šī ceļojuma mērķis. Nokļūt Svanetijā ir laikietilpīgi – apmēram 500 km attālumu no Tbilisi līdz Svanetijas centram Mestijai var veikt apmēram 8-9 stundās. Jo dziļāk Svanetijā, jo ceļš kļūst lēnāks, piemēram, no Mestijas līdz Ušguļi ir tikai 40 km, taču ar džipu to var veikt apmēram 2,5 stundās. No attāluma Ušguļi izskatās kā maza pasaku pilsētiņa, taču, nonākot tajā, jārēķinās ar dubļos nobristiem netīriem apaviem, jāsastopas ar pa ielu klaiņojošām kazām un govīm, kā arī vietējiem, kuriem tu esi kārtējais tūrists, kuram iesmērēt kādu suvenīru. Tūristu šeit nav daudz, tomēr katru dienu atbrauc vairāki džipi, kuru pasažieri tiecas aplūkot “visaugstāk apdzīvoto vietu Eiropā”. Viņi apskatās uz kalniem, apēd vietējo hačapuri (maize ar sieru) un varbūt vēl izdzer čaču (kandža), lai pēc tam dotos atpakaļ uz savām siltajām mājām.