Pētnieces daba vairākās nodaļās
“Šķiet, ka es patiešām mēģinu visu padarīt sev sarežģītāku. Tas ir pretdabiski, taču mani interesē grūtības un piesaista projekti, kas kļūst neticami darbietilpīgi,” fotogrāfe stāsta Guardian.
Šī ambiciozā būtne ir amerikāņu fotogrāfe Terina Saimona (Taryn Simon, 1975). Manu uzmanību viņa piesaistīja ar sēriju Kontrabanda (Contraband), kuras ietvaros viņa četras diennaktis fotografēja Ņujorkas JFK lidostā muitā apturētus, nelegālus sūtījumus: sākot ar dažādiem pārtikas produktiem un medikamentiem līdz nelegālām Louis Vitton somu kopijām un pat dzīvnieku orgāniem. Interese auga un, izpētījusi visus viņas darbus, vēlējos intervēt, taču fotogrāfe ir ļoti aizņemta.
Pagājušajā gadā Saimona parādījusi savu jaunāko un apjomīgāko sēriju – Dzīva cilvēka deklarēšana par mirušu un citas nodaļas (A Living Man Declared Dead and Other Chapters) – Teita muzejā Londonā, darbs pašlaik ir apskatāms Multimediju mākslas muzejā Maskavā un vēlāk šogad arī Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA). Par viņu raksta Guardian, Aperture, New York Times un Frieze.
Saimonas darbi nesākas nejauši. Fotogrāfi vada aizrautīga interese par apslēpto, nezināmo, noklusēto, kas pārvēršas pētījumā. Viņas sērija Amerikas indekss apslēptajam un nezināmajam (An American Index of the Hidden and Unfamiliar) parāda lietas un vietas, kas Amerikā tiek plašai publikai slēptas – atomatkritumu noliktavu, Playboy neredzīgajiem, CIP telpas. Nezinu, kā fotogrāfe pārliecina šīs institūcijas viņu ielaist, taču visneticamāko atteikumu viņa saņēmusi no Disnejlendas. Fotogrāfes stāstu par Amerikas indeksa… sēriju var noskatīties TED sarunu ciklā.
Sērija Dzīva cilvēka deklarēšana… ir stāsts par radurakstiem. Saimona četru gadu laikā apceļoja pasauli, lai portretētu ģimeņu mantojumu un tradīcijas saistībā ar apstākļiem, kādus veido atrašanās vieta, vēsture, reliģija un vara. Sērijā apkopoti 18 stāsti, piemēram, par Tanzānijas albīniem, Bosnijas genocīda upuriem un Ķīnas izraudzītu “oficiālo” ģimeni, kura pārstāv valsti pasaulē. Indijā Terina Saimona fotografēja dzimtu, kurā vairāki locekļi pasludināti par mirušiem. “Apmeklējot vietējo dzimtsarakstu nodaļu, Šivaduts Jadavs atklāja, ka oficiālajos dokumentos viņš un viņa brāļi ir pierakstīti kā miruši. Viņa īpašums vairs nebija reģistrēts uz viņa vārda. Zemesgrāmatas ieraksti vēstīja, ka tas nodots citiem tēva mantiniekiem, ļaujot iegūt viņa mantojuma daļu. Darbinieki tiek regulāri uzpirkti, lai pasludinātu dzīvus cilvēkus par mirušiem un nodotu īpašumu jauniem saimniekiem.”
Šis darbs ir kulminācija Saimonas mīlestībai pret klasifikāciju. Vizuāli tas ir minimālistisks, jo portreti uzņemti pases foto manierē, taču koncepcijas ziņā tas ir vissarežģītākais veikums. Dažas vietas dzimtas klasifikācijā atstātas tukšas – tās domātas pazudušajiem, apcietinātajiem, slimajiem, tiem, kas atteicās vai kam aizliedza fotografēties. Bildes papildina informatīvi teksti un vietu vai situāciju raksturojošas fotogrāfijas. Intervijā Financial Times fotogrāfe saka: “Mani interesē nepaskaidrotā telpa starp stāstiem, kurus veidoju – dezorientācija, kas atklājas spraugās starp visu savākto informāciju. Cilvēka dabā ir meklēt nolūku, vēlēties sajust, ka visi šie stāsti sniedz kaut kādu redzējumu uz pasauli. Taču mani interesē tieši šīs nepatīkamās atstarpes, kas nesniedz atbildes.”
