World Press Photo aizkulises

10. februārī tika izziņoti ikgadējās fotožurnālistikas balvas World Press Photo uzvarētāji. No vairāk nekā 100 000 iesūtīto fotogrāfiju galveno balvu šogad ieguva spāņu fotogrāfa Samvela Aranda darbs, kurā attēlota kāda sieviete, turot rokās ievainotu radinieku bruņoto konfliktu laikā Jemenā. Dažu dienu laikā fotogrāfija izpelnījās gan uzslavas par glezniecisko un emociju pilno Arābu pavasara attēlojumu, gan kritiku – tajā saskatīts kristiešu ikonogrāfijas Pieta jeb mirušā Kristus apraudāšanas motīvs un pārmests pārlieku rietumniecisks skatījums uz Islāma pasauli. Konkursam domstarpības nav svešas. Pagājušogad, piemēram, izcēlās diskusijas par fotogrāfa Mihaela Volfa (Michael Wolf) sēriju, kas radīta, izmantojot Google Street View. Arī šogad fotožurnālistikas robežas tiek pārbaudītas Saimona Norfolka (Simon Norfolk) sērijā Burke + Norfolk , kas ieguvusi 3. vietu portretu kategorijā. Dokumentālo stāstu veido paša Norfolka mūsdienu karavīru portreti līdzās viņa atrastiem 19. gadsimta britu kara fotogrāfa Džona Bērka (John Burke) fotoattēliem – pirmajiem, kas jebkad uzņemti Afganistānā. Šogad starp laureātiem atrodams arī Rīgā dzīvojošā Aleksandra Gronska vārds.

Gadskārtējais konkurss ir organizācijas World Press Photo visplašāk pazīstamā, bet ne vienīgā aktivitāte. Saistībā ar balvu katru gadu tiek izdota arī grāmata septiņās valodās un organizētas izstādes aptuveni 100 valstīs, tāpat tiek realizēti fotogrāfijas izglītības projekti jaunattīstības valstīs un ikgadējā Džupa Svarta (Joop Swart) meistarklase, kurā piedalās īpaši uzaicināti, jauni un daudzsološi fotožurnālisti.

Konkursa koordinators Miha Breinvelss (Micha Bruinvels) organizācijā strādā kopš 2000. gada. Mūsu saruna notiek Amsterdamas birojā vēlā janvāra vakarā, blakus telpā žūrija tikko pabeigusi intensīvu darbu pie fotogrāfiju vērtēšanas pirmās kārtas. Es atrados tur kā daļa no aptuveni 40 cilvēku reģistrācijas komandas, kas palīdzēja tikt galā ar šogad iesūtītajiem 101 254 attēliem. Tā bija arī fantastiska iespēja ielūkoties organizācijas darba aizkulisēs. Šajā atbildīgajā pirms-rezultātu laikā 12 stundu darba dienas vairāku nedēļu garumā Miham nav nekas neparasts, bet tas nemazina viņa entuziasmu, stāstot par World Press Photo darbību. Aprunājāmies par konkursa pagātni, tagadni un to, ko būtu svarīgi iegaumēt fotogrāfiem, kas apsver domu tajā piedalīties.

Kāpēc World Press Photo konkurss izveidots tieši Amsterdamā?

Konkurss tika dibināts Amsterdamā 1955. gadā, desmit gadu pēc Otrā pasaules kara beigām, laikā, kad Nīderlande jau bija atjaunota un cilvēki atkal sāka skatīties pāri robežām. Fotogrāfiem bija nepieciešama iedvesma, tāpēc holandiešu fotožurnālistu apvienība nolēma organizēt konkursu savā divdesmit piektajā jubilejā. Tajā piedalījās 42 fotogrāfi no 11 valstīm, iesūtot 300 fotoattēlus. Konkursam tika dots nosaukums World Press Photo, bet noslēguma izstāde atklāta ļoti slavenā mākslas klubā. Pirmo titulu Gada labākā fotogrāfija ieguva fotogrāfs Mogenss von Hāvens (Mogens von Haven) no Dānijas.

Kāpēc organizācijas vienīgais birojs, ņemot vērā tās starptautisko darbības vērienu, joprojām atrodas tikai Amsterdamā?

Organizācija patiešām ir starptautiska… bet, runājot par to, kāpēc birojs joprojām ir Amsterdamā – tas šeit pārdzīvoja Auksto karu. Šajā laika posmā tā bija gandrīz vienīgā organizācija, kuras ietvaros Rietumu un Austrumu fotogrāfi varēja sanākt kopā un runāt par fotogrāfiju. Pats skaistākais un iemesls, kāpēc esam izdzīvojuši, ir tas, ka fotogrāfija tika skatīta atsevišķi no politikas – to redzam arī šodien. Tā ir kopīga valoda, un nav svarīgi, vai esi no Āfrikas, Eiropas, Dienvidamerikas vai Japānas. Ikviens var nolasīt fotogrāfiju un pateikt, vai tā ir laba vai slikta. Attēla valoda ir vissvarīgākā, tā stāv pāri politisko viedokļu vai kultūras atšķirībām. Nīderlande ir diezgan maza valsts un ne tik politiski nozīmīga – tas arī palīdzēja. Mūsdienās organizācija ir tik internacionāla, ka vietējie iedzīvotāji nemaz nezina, ka konkurss ir nīderlandiešu. Daudzi pieņem, ka organizācija darbojas visā pasaulē, lai gan mums ir tikai viens birojs ar divdesmit astoņiem darbiniekiem. Protams, organizācija ir patiesi globāla, un līdz ar internetu vietai vairs nav nozīmes – mūsdienās tu esi visur. Tātad šobrīd es teiktu, ka mūsu lokācijas vieta Nīderlandē nav tik svarīga. Tomēr esam ieguvuši zināmu reputāciju pēc piecdesmit septiņiem gadiem.

Pastāsti, kā tu iesaistījies World Press Photo un kāda ir tava loma šeit.

Tas patiesībā ir diezgan smieklīgs stāsts. No sākuma vēlējos studēt vēsturi, bet spiediens no ģimenes teica: “Nemācies vēsturi, tev nāksies kļūt par skolotāju!” Viņiem šķita, ka man jāstudē kaut kas labāks, lai vēlāk varētu pelnīt pietiekami daudz naudas ģimenes uzturēšanai. Tātad studēju ekonomiku un pirmos darba gadus arī strādāju šajā jomā. Es pat ieviesu eiro kādā biržas uzņēmumā. Bet joprojām biju, kā Holandē saka, ”traks uz ziņām” – pat tad, kad strādāju finanšu pasaulē, nepārtraukti sekoju līdzi pasaules notikumiem internetā un televīzijā. Lai gan man vajadzēja lasīt finanšu presi, kas mani nepavisam neinteresēja. Kad parādījās brīva vieta World Press Photo, es pieteicos, bet mani pat neuzaicināja uz interviju, par ko biju sarūgtināts. Pēc kāda laika viņi man tomēr piezvanīja, šoreiz gan par citu pozīciju. Joprojām biju ieinteresēts. Man bija trīs intervijas, otrās laikā es iemīlējos World Press Photo. Pa īstam – man bija pat taureņi vēderā. Tas bija 2000. gads. Pārgāju no finanšu jomas uz darbu NVO – tas bija labākais solis manā mūžā, jo beigās nonācu pie cilvēkiem, no kuriem visi bija studējuši vēsturi, tāpat kā es pats būtu vēlējies darīt. Esmu atbildīgs par visu konkursu, kuru vadu jau septiņus gadus. Šajā laikā esam pārgājuši no analogā uz digitālo un tagad arī uz internetu.

Kāds bija izmaiņu ieviešanas process? Vai vari identificēt noteiktus momentus, kad sapratāt – tagad konkursam jākļūst digitālam un jāpāriet uz internetu?

Situācija mainījās. 1997. gada konkursā tika iesniegta pirmā digitālā fotogrāfija. 2000. gadā, kad sāku strādāt, aptuveni ceturtā daļa attēlu bija digitāli. Ir svarīgi atcerēties, ka digitālais process ir diezgan lēts. Iesniegt slaidus vai fotogrāfijas ir dārgi, jo jāpērk filmiņa, jāattīsta, jāiegūst labas kvalitātes attēls un jāatsūta pa pastu. Sākoties digitālajam laikmetam, cilvēki sāka iesniegt aizvien vairāk bilžu, pēc pāris gadiem digitālais pārņēma visu. Kad es sāku strādāt, mums bija 150 000 pieteikuma anketu, ko izplatījām visā pasaulē un cilvēki pēc tam tās iesūtīja mums. Iziet cauri visiem pieteikumiem prasīja aptuveni 4 nedēļas, gandrīz 28 dienas no vietas. Mūsdienās, lai gan attēlu ir ap 100 000, paiet aptuveni divas nedēļas un darbs ir galā – varam pat paspēt pagulēt. Progress ir diezgan patīkams. 2006. gadā veicām testu ar 150 fotogrāfiem, prasot, lai viņi iesniedz fotogrāfijas ar interneta starpniecību. Pēc tam ar aptaujas palīdzību noskaidrojām, kā tas strādājis. Viņi atbildēja: “Klau, tas ir tik forši. Mēs ļoti gribētu šādā veidā iesniegt pieteikumus.” Mēs to darījām visā pasaulē. Kāds puisis no Dienvidamerikas stāstīja, ka agrāk esot tērējis 50 dolāru pasta izdevumos, lai nogādātu fotogrāfijas mums – tagad viņš to varēja darīt par velti. Un tas bija arī drošāk. Kāds džeks no Krievijas man teica: “Miha, tu zini, ka jebkas ir labāk par Krievijas pastu.” Tātad tas bija loģisks solis un padarīja visu vienkāršāku. Dalība konkursā joprojām ir bezmaksas. Kopš darbi tiek iesniegti internetā, konkurss kļuvis pieejamāks cilvēkiem lielajās valstīs, kas attīstījušās pēdējo gadu laikā, piemēram, Brazīlijā, Krievijā, Indijā un Ķīnā. No otras puses, tas ir izdevīgi arī mums, jo līdz ar interneta ieviešanu varam precīzāk izpildīt konkursa noteikumus. Stāsta pieteikumā drīkst būt tikai 12 attēlu, bet aploksnēs cilvēki kādreiz mēdza likt 13 vai 14 un mums vajadzēja zvanīt katram un noskaidrot – jo tiek apkalpots ikkatrs konkursa dalībnieks. Tagad nemaz nav iespējams iesūtīt vairāk kā 12 bilžu. Pirmoreiz mājas lapu izmantojām 2007. gadā un aptuveni 40% pieteikumu bija digitālā formā, iesūtīti internetā. Nākamajā gadā tādi bija jau 80%, bet 2009. gadā – 90% un tad mēs beidzām. Cilvēki vairs nevarēja iesūtīt drukātus attēlus. Un te mēs tagad esam. Vairāk nekā 100 000 fotogrāfiju – pasaulē lielākais fotožurnālistikas konkurss.

WPP konkursā var piedalīties tikai profesionāli fotogrāfi. Kā konkurss saglabā aktualitāti, ņemot vērā runas par krīzi fotožurnālistikā un to, ka šī joma kopumā kļūst atvērtāka neprofesionāliem fotogrāfiem?

Uzskatu, ka fotogrāfija ir kļuvusi tik aktuāla kā vēl nekad, jo mūsdienās fotografē visi. Fotožurnālistika patiešām kļūst nozīmīga. Pirms četriem vai pieciem gadiem mēs ieviesām kategoriju Īpaša atzinība, godinot attēlu, kurš parasti konkursā netiktu pieņemts. Tie ir attēli, ko nav radījuši profesionāli fotogrāfi, tomēr tiem ir liela nozīme attiecībā uz gada ziņu notikumiem. Tas ir veids, kā izteikt atzinību pilsoniskai žurnālistikai. Pagājušogad mēs ieviesām multimediju konkursu. Mūsdienās daudz fotogrāfu arī filmē vai izmanto citus medijus, tāpēc viss neaprobežojas tikai ar vienu vienīgu fotogrāfiju. Tāpat plānojam citas izmaiņas konkursā tuvākajos gados.

Kā izlēmāt uzsākt multimediju konkursu?

Īstenībā tie bija fotogrāfi, kas uz mums izdarīja spiedienu, jo multimediji tika izmantoti aizvien vairāk. Viņi paši mums teica: “Klau, džeki, jums vajadzētu multimediju konkursu”. Mēs esam NVO, neatkarīga organizācija ar diviem mērķiem: atbalstīt fotogrāfus un veicināt fotogrāfiju pasaulē. Nekādas politikas, galvenais ir fotogrāfija. Kad fotogrāfi paši palūdz mums kaut ko izdarīt, mums tas jāuzklausa, jo esam viņu pārstāvji. Cenšamies atspoguļot to, kas notiek fotožurnālistikas pasaulē.

Kā tiek izveidota žūrija un vai tā mainās katru gadu?

Žūrija mainās katru gadu, lai gan vienmēr mēģinām saglabāt vismaz vienu vai divus cilvēkus arī no iepriekšējās reizes, lai būtu kāds, kas pārzina procesu un spēj tikt galā ar problēmām. Cenšamies pārstāvēt visu fotogrāfijas jomu, tāpēc ģeogrāfiskā ziņā mums ir žūrijas pārstāvji no karstajiem punktiem – Ņujorkas, Londonas, Hamburgas, bet vēlamies arī cilvēkus no Dienvidamerikas, Āfrikas, Āzijas un Austrālijas. Turklāt, lai arī procentuāli maza daļa fotogrāfu ir sievietes, patiesībā fotogrāfijas jomā strādā ļoti daudz sieviešu. Stern, Time, New Yorker un New York Times – visos šajos ietekmīgajos izdevumos sievietes ieņem galvenās fotoredaktores vai foto nodaļas vadītājas amatus. Konkursa žūrijā vēlamies saglabāt līdzsvaru starp dzimumiem. Turklāt visiem, protams, ir jārunā angliski. Kategorijās Portreti, Sports un Daba ir specializētas žūrijas, kas sastāv no šo nozaru ekspertiem. Mums ir aģentūru vadītāji, fotogrāfi, fotoredaktori, festivālu direktori, kuratori, galeriju īpašnieki – cenšamies pārstāvēt fotogrāfijas jomu gan vertikālā, gan horizontālā griezumā.

Tu sacīji iepriekš, ka galvenais ir fotogrāfija, nevis politika. Vai tomēr uzskati, ka fotožurnālistika joprojām spēj ietekmēt globālo politiku vai sociālas problēmas?

Protams. Aizvien vairāk cilvēku saprot fotogrāfiju, jo visi fotogrāfē – kaut vai ar mobilajiem telefoniem – un augšupielādē aizvien vairāk attēlu. Twitter ir ļoti svarīgs. Fotogrāfija vairs nav elitāra – to dara visi. Agrāk attēlus drukāja uz papīra un publicēja žurnālos un avīzēs, bet tagad fotogrāfiju izmanto visur – internetā, multimediju vidē, kinofilmās… Šodien fotogrāfija ir kļuvusi par lielāku mūsu kopīgās dzīves daļu nekā jebkad iepriekš.

Vai tas nevar radīt pārsātinātību? Ja attēlu ir tik daudz, vai tiem joprojām var būt kāda ietekme?

Uzskatu, ka ietekme joprojām pastāv, tomēr ir divi virzieni. Spot news jeb atsevišķus attēlus no smagiem notikumiem radīs pilsoniskā žurnālistika – cilvēki, kas patiešām ir tur ārā, uz ielām. Tomēr padziļināti, dokumentāli sižeti joprojām nāks no fotožurnālistiem, jo stāstu ir nepieciešams izstāstīt un izpētīt. Stāstu stāstīšana paliks fotogrāfiem.

Vai tev ir kāds mīļākais attēls no pēdējiem konkursa gadiem vai kāds attēls ar stāstu, ko vēlētos pastāstīt?

(Gara pauze) Nē, nav. Strādājot World Press Photo, lieliskākais ir tas, ka palīdzu saņemt balvas cilvēkiem, kurus ļoti apbrīnoju. Tas, ka man par to maksā, profesionālā ziņā ir vislielākais ieguvums. Man pašam droši vien pietrūkst talanta redzēt vai arī drosmes darīt to, ko dara viņi. Gadu gaitā esmu iepazinies ar daudziem fotogrāfiem, un patiesībā daži no viņiem ir labākie cilvēki pasaulē. Galu galā, tas man ir svarīgāk par vienu atsevišķu attēlu.

Kāds būtu tavs padoms fotogrāfiem, kas vēlas piedalīties konkursā – piemēram, no Latvijas? Kāds izskatās labs pieteikums?

Piedaloties konkursā, tavus darbus parāda labākajiem no labākajiem. World Press Photo ir tāda kā ģimene, un iesaistīšanās konkursā ir brīnišķīgs veids kā kļūt par daļu no fotožurnālistikas kopienas. Turklāt arī diezgan viegls veids, jo netiek prasīta dalības maksa. Labs pieteikums ir tāds, par kuru pats esi pārliecināts. Nevajag atdarināt citus, bet gan būt pārliecinātam par saviem darbiem un piedalīties tikai tad, ja uzskati, ka tas ir tā vērts. Piedalies tikai tad, ja uzskati, ka vari iegūt balvu! Tās nav Olimpiskās spēles, kur piedalīties ir svarīgāk nekā uzvarēt. Šeit uzvara tomēr ir svarīgāka. Tomēr, piedaloties, tu kļūsti par daļu no kopienas.