Intervija ar Marku Muarkešu

Marks Muarkešs ir Beirūtā bāzētā Arābu attēlu fonda (AAF, Arab Image Foundation) direktors. Šovasar viņš Latvijā piedalījās Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā Fotogrāfija un pasaule ar lekciju Reprezentācijas politika.

Jau kopš sākuma 1997. gadā Arābu attēlu fonds ir strādājis ar fotogrāfiju, uzsverot medija būtisko lomu arābu reģiona vēstures saglabāšanā. Fondu vienmēr arī ir interesējis veicināt dialogu starp arhivālām praksēm un laikmetīgo mākslu. Tikos ar Marku Zaļeniekos ISSP laikā. Apspriedām AAF rašanos Libānā pēc pilsoņu kara, reprezentācijas jautājumus un fonda darbību tagad un nākotnē.

Vai uzaugi Libānas pilsoņu kara laikā?

Nē, es piedzimu pilsoņu kara beigās. Pilsoņu karš beidzās starp 1991. un 1992. gadu, bet es piedzimu 1988. gadā. Biju pārāk mazs un neatceros tos trīs gadus, bet uzaugu ar kara sekām – visu, kas nāca pēc tam: kā cilvēki tika galā ar to, kas bija noticis, kolektīvo atmiņu, amnēziju.

Dzīvoju ļoti, ļoti sarežģītā valstī. Mums ir 18 dažādas reliģijas, daudz dažādības, un, lai gan mēs lielāmies, ka spējam uzturēt šo daudzveidību, dažkārt tas ir ļoti grūti. Tā ir konstanta cīņa par varu.

Tas arī bija konflikta pamatā.

Daļēji, karš sākās vairāku iemeslu dēļ. Tā ir sarežģīta vēsture. Mums vēl joprojām nav uzrakstīta moderna vēsture par valsti, un tas ir tāpēc, ka neviens negrib atzīt vai uzņemties atbildību. Parādās dažādi stāsti un vēstures versijas, bet katra kalpo noteiktai cilvēku grupai, tāpēc dažkārt jādomā par to, kur tieši atrodama patiesība. Uzskatu, ka visbiežāk tie, kas īsteni mēģina atrast patiesību, ir mākslinieki. Mākslinieki cenšas atrast puzles gabaliņus un labāko veidu, kā saprast, kas notika un kāpēc.

Tas man liek domāt par Validu Rādu (Walid Raad). Liela daļa viņa darbu ir par libāņu pilsoņu karu. Viņš, manuprāt, grib parādīt, ka daudzi notikumi bija tik baisi, tik traumatiski, ka tos nav iespējams pilnībā saprast. Attiecīgi, pilsoņu karu nav iespējams loģiski izskaidrot – ar faktiem nepietiek, lai raksturotu šo pieredzi.

Manuprāt, ko tādu izjūtam mēs visi. Mēs to izsakām dažādos veidos. Valids par to runā ar fikcijas palīdzību. Citi mākslinieki to dara atšķirīgi, bet tā noteikti ir mums visiem kopēja sajūta. Tas ir tā, it kā jūti sāpes, tavs ķermenis cieš, bet nevari atrast īsto vietu, ko ārstēt. Ikviens mākslinieks, kas ir bijis ieinteresēts pilsoņu karā, tā radītajās sekās, kolektīvajā atmiņā, jautājumos par identitāti, ir mēģinājis saprast, no kurienes rodas šīs sāpes. Manuprāt, mēs vēl neesam atraduši atbildi.

Pastāsti, kā sākās Arābu attēlu fonds?

Fondu 1997. gadā dibināja trīs mākslinieki. Tas bija Beirūtā pēc pilsoņu kara, un tajā laikā tika īstenotas dažādas jaunas iniciatīvas. Daudziem tā bija pretreakcija pret to, kas notika ar kultūru kara laikā. Tas bija ļoti nepieciešami.

Šie trīs mākslinieki strādāja ar fotogrāfiju un bija ieinteresēti fotogrāfiskās kolekcijās, kas būtu varējušas viegli pazust, tikt iznīcinātas vai izgaist pēc kara. Viņi saprata, ka ir jāizveido organizācija, kas varētu parūpēties par šo materiālu. Viņi sāka pētīt dažādas fotogrāfiskās prakses ne tikai Libānā, bet arī reģionāli, lai labāk saprastu medija evolūciju un tā reģionālo vēsturi. Tas bija dažādu ideju sajaukums, kas pamazām veidoja fonda pamatu.

1997. gadā fondam sāka pievienoties biedri, kas ceļoja pa arābu reģionu un veda dažādas kolekcijas uz Beirūtu. Pirmo septiņu gadu laikā tika atvesti ap 300 000 fotogrāfisku objektu. Fondu sāka atpazīt, un cilvēki sāka nākt ar savām kolekcijām. Tagad mums ir 500 000 fotogrāfisku objektu 305 kolekcijās. Kolekcijas glabājam tādas, kādas saņemam – mūs interesē katras kolekcijas morfoloģija un struktūra, tāpēc dažkārt vesela kolekcija var sastāvēt no vienas vienīgas izdrukas, bet citā būs 50 000 negatīvu. Mūs interesē kolekcijas “atmiņa” tikpat ļoti, kā pašos objektos ierakstītā informācija. Mēs nerestaurējam un nemainām lietas, mēs pat neņemam nost rāmjus bildēm, kuras saņemam ierāmētas.

Pirmajos pāris gados organizācijas vadītāji darbojās pēc labākās sirdsapziņas, bet viņi nebija profesionāli arhivāri un arī reģionā šī prakse nebija attīstīta. Viņi sāka apgūt zināšanas, mēģināja sadarboties ar citām institūcijām, un tā pamazām fonds izauga par arhivālās prakses pionieri. Mēs pirmie reģionā 2007. gadā ieviesām auksto uzglabāšanas telpu. Bijām arī starp iniciatoriem un vadītājiem lielajam MEPPI (Middle East Photograph Preservation Initiative jeb Tuvo austrumu fotogrāfiju saglabāšanas iniciatīva) projektam. Tā bija sadarbība ar Getty konservācijas institūtu, Delavēras Universitāti un Metropolitēna mākslas muzeju. Projekta ietvaros 92 profesionāļi no 17 dažādām valstīm tika apmācīti materiālu saglabāšanas praksēs un digitalizācijā.

Patlaban vissvarīgāk ir atbildēt, kā tikt galā ar šādu arhīvu. Kā ar to strādāt atbildīgi un ētiski? Mums pieder 500 000 objektu, kas ir patiesības vēstneši daudziem cilvēkiem. Tie satur atmiņas, dažādas vēstures liecības, reprezentē daudz kopienu un dažādību reģionā. Kā ar to strādāt atbildīgi?

Sākotnēji organizācija lielākoties fokusējās uz kolekcionēšanu un uzglabāšanas jautājumiem. Tika izveidotas vairākas izstādes un publikācijas, un tas fondu padarīja zināmu starptautiski. Pirmie 10 gadi bija fonda zelta laikmets. Pēc tam sāka rasties sarežģījumi, īpaši attiecībā uz naudu. Visgrūtākais periods bija starp 2014. un 2016. gadu, un tad ieradāmies mēs ar Klemānsu (Clémence Cottard Hachem), fonda līdzdirektori. Kopš tā laika mēģinam ieviest izmaiņas. Ierosinājām pārdomāt fonda misiju, nospraust jaunus mērķus, domāt par mūsu fokusu un to, kā fondu padarīt vēl atvērtāku. Tagad strādājam pie tā, lai veicinātu mijiedarbi ar materiāliem, vērstos pie mūsu kopienām un atrastu veidus, kā dažādi cilvēki var darboties ar arhīvu.

Cik pieejams ir arhīvs cilvēkiem, kas vēlas iepazīties ar kolekcijām? Un māksliniekiem, kas vēlas tās izmantot?

Fondā esam astoņi darbinieki, tā kā mums pietrūkst cilvēkresursu. Neskatoties uz to, mēs izlēmām atkal atvērt mūsu durvis un tāpēc tagad fonds ir atvērts plašākai publikai divas dienas nedēļā. Mēs sniedzam pieeju bibliotēkai, kurā ir 2400 fotogrāfijai un arhīvu praksēm veltītas publikācijas un pētnieciskas grāmatas no reģiona; kontaktkopijām – visi kolekcijā ietvertie negatīvi ir analogi drukāti, mums ir 175 000 izdruku, kas ir lieliska pieeja kolekcijām. Ir pieejama arī mūsu vecā datu bāze, kurā ir 35 000 digitalizētu attēlu.

Telpās mums ir divas darba vietas, kur pētnieki un mākslinieki var darboties. Uz vietas ir cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt pētnieciskajā darbā. Cenšamies arī uzzināt vairāk par viņu pētniecisko darbu, palīdzēt, kā arī iepazīstināt ar cilvēkiem, kas ir saistīti ar kolekciju, kam tā pieder vai ir daļa no tās. Mūsu kolekcijas nav pilnībā dokumentētas – tas ir milzu uzdevums. Dažkārt atnestā kolekcija ir labi dokumentēta un ir daudz ar to saistītas informācijas, bet citreiz mums ir pieejami tikai pamata materiāli. Kad ieinteresējamies par konkrētu kolekciju, cenšamies sameklēt maksimāli daudz informācijas par to.

Pavisam drīz mums būs arī iespējas rezidencēm. Līdz šim esam uzņēmuši māksliniekus, kas ir braukuši, lai darbotos fondā, bet paši finansējuši savu rezidenci.

Vai atļaujat māksliniekiem arī izmantot fonda materiālus viņu projektos?

Jā. Šī bija viena no būtiskākajām lietām, kas palīdzēja fondam izveidot savu identitāti. Mēs darbojamies starp arhivālu praksi un mūsdienu mākslu. Mūsu mērķis ir savest kopā arhīva darbu ar mūsdienu diskursiem un naratīviem.

Līgumā skaidri teikts, ka visi mākslinieki un pētnieki var izmantot attēlus no arhīva viņu pašu darbos, kamēr viņi liek skaidri noprast, ka tas ir vai nu inscenēts darbs un nekādā veidā neaizskar attēlos redzamos cilvēkus, fotogrāfus vai kolekcijas īpašniekus. Cenšamies arī sekot līdzi tam, kas notiek ar mākslas darbiem. Visu nevaram nokontrolēt – ir cilvēki, kas lejupielādējuši zemas rezolūcijas attēlus un tos izmantojuši bez atļaujas. Nesen sastapāmies ar šo problēmu – bija publicēti fonda attēli, lai izplatītu homofobiskas idejas. Bildes bija ieliktas instagramā, kur nav nepieciešami augstas rezolūcijas faili, arī autortiesības viņus neinteresēja. Fotogrāfijas tika pilnībā nošķirtas no to konteksta.

Pastāsti, lūdzu, par rezidenci un izglītības programmu, ko veidojat!

Nākamo trīs gadu laikā fokusēsimies uz trim galvenajām lietām – pieejamību, aktivizāciju un izglītību. Pieejamība nozīmē darbu pie mūsu digitalizācijas plāna. Viss būs pieejams virtuālajā platformā, ko palaidām pirms diviem mēnešiem. Tā vēl joprojām ir beta versijā, tāpēc daudz kas vēl ķeras, bet mēs plānojam tajā palaist interaktīvu/laboratorijas sekciju, kur varētu ielūgt cilvēkus uz rezidencēm tiešsaistē un viņi varētu rādīt savus projektus.

Ar aktivizāciju vēlamies veicināt mākslinieku un kultūras nozares pārstāvju mijiedarbi ar materiāliem. Tas nozīmē atrast jaunus veidus, kā prezentēt attēlus publikai, izvilkt no kolekcijām jaunas idejas, domas un lasījumu iespējas. Lai aktivizētu kolekciju, jārada jaunas iespējas. Tas nozīmē rezidences, izstādes, pasūtīt jaunus darbus no māksliniekiem, publikācijas, darbu ar māksliniekiem, rakstniekiem, kritiķiem, žurnālistiem, kā arī organizēt konferences, lekcijas, seminārus un darbnīcas universitātēs. Tas viss pašlaik ir izstrādes stadijā. Patlaban mēģinām savākt tam līdzekļus. Cerams, ka izdosies.

Plānojam organizēt rezidences Beirūtā un ārpus tās, lai to nedaudz decentralizētu. Dotu iespēju māksliniekiem strādāt ar arhīvu. Mūsu prioritāte ne vienmēr ir gala rezultāts, bet gan vairāk domu gaita – kā mākslinieki var vērot, domāt un mijiedarboties ar kolekcijām dažādos veidos.

Mūsu izglītības programmas ietvaros paredzēts veidot kursus, kādu pašlaik Libānā nav, kā arī radīt mūsu arhīva kopienu vietējā un reģionālā līmenī. Tas sniegs vairāk iespēju studentiem un profesionāļiem padziļināt zināšanas par šīm tēmām, kā arī palīdzēs viņiem atrast vietu darba tirgū. Nevaru īsti izplūst detaļās, bet pavisam drīz mēs izziņosim programmu ar visām tās sadaļām.

Jūs ar Klemānsu pārņēmāt fonda vadību 2016. gadā. Kā tas notika?

Tas fondam bija sarežģīts posms. Tā vadība ir pavisam vienkārša. Mums ir biedri, kas ievēl valdi. Valde pieņem darbā direktoru. 2016. gadā atbrīvojās direktora vieta.

Iepriekš vadīju laikmetīgās mākslas galeriju Beirūtā, kuras fokuss bija fotogrāfija. Tādējādi attīstīju interesi par laikmetīgo fotogrāfiju. Klemānsa ir 19. gadsimta fotogrāfijas speciāliste un iepriekš strādāja ar privātu kolekciju Libānā. Pirms pārvākšanās uz Beirūtu viņa strādāja dažādās institūcijās Francijā. Kad AAF meklēja jaunu vadītāju, izlēmām pieteikties tandēmā. Manuprāt, fondam tiešām ir nepieciešami divi cilvēki vadībā. Klemānsa vada aktivitātes, kas saistītas ar kolekciju un saglabāšanu, bet es vairāk nodarbojos ar fonda administrāciju, mākslinieciskās un laikmetīgās aktivitātes veidojam kopā.

ISSP lekcijas laikā rādīji attēlu ar irākiešu volejbola komandu, ko mākslīgais intelekts bija nolasījis kā militāru fotogrāfiju. Šis ir labs piemērs tam, ka arī algoritmiem ir aizspriedumi. Iepriekš runājām, ka fonds ir dažādu vēstures liecību glabātuve. Kā, tavuprāt, varam cīnīties pret ļoti stereotipisku attēlu interpretāciju?

Manuprāt, jāsāk ar maziem soļiem. Varam mudināt pārmaiņas. Izstāde, ko šogad rīkojām Arlā, tieši tam bija domāta – vēlējāmies iesēt jaunas idejas cilvēku prātos. Mēs gribējām konfrontēt publiku ar to, ka nereti skatāmies uz attēliem caur noteiktu prizmu, pamatojoties uz to, kas mums ir dots un kā mūsu galvas ir ieprogrammētas. Katru dienu redzam daudz attēlu, esam pārsātināti ar vizuālu informāciju un nespējam to vairs sagremot.

Fondā uzdodam sev sarežģītus jautājumus. Sākām pārskatīt veidus, kā iespējams tagot; ko mums vajadzētu šajā procesā apsvērt, kā tiek reprezentētas dažādas kopienas, kādus vārdus mūsdienās varam izmantot, kādus vārdus nevajadzētu lietot, cik atvērtiem vai konservatīviem mums vajadzētu būt, vai mums vajadzētu ieņemt politisku nostāju vai ne, vai nepieciešams konkrēts prezentācijas veids vai ne, vai saglabāt subjektīvu nostāju vai mērķēt uz objektivitāti?

Visi šie jautājumi radās, kad sākām tagot. Domājām arī par to, vai mums vajadzētu izmantot mākslīgo intelektu vai ne? Vai šis radīs ļoti daudz stereotipiskas informācijas? Laika ziņā tas, protams, daudz ko ļoti atvieglo. Ja redzi bildi ar šo ainavu, gribētu ierakstīt vairāk nekā tikai “koks”, “lapene”, “pils”. Ko tamlīdzīgu mākslīgais intelekts var izdarīt ļoti ātri. Problēmas rodas, kad sākam runāt par identitāti. Tas vairs nav par to, ko varam ieraudzīt, bet gan par to, kas ir aiz redzamā.

Ar platformu mēģinām veidot dokumentāciju par mūsu objektiem un reizē dot arī iespēju publikai mijiedarboties ar attēliem. Vēlamies, lai viņi iesaistās fonda misijā un saprot, ka kolekcijas reprezentē viņus un ka arī viņi ir atbildīgi par zināšanu nodošanu nākamajām paaudzēm.

Pēdējo pāris gadu laikā mākslas pasaulē bijusi liela interese par arhīviem. Kā tas ir ietekmējis fondu?

Man gribētos ticēt, ka fonds iezīmēja šo virzienu jau sen atpakaļ. Pirms 22 gadiem, kad tas sākās, viss bija instinktīvi, ļoti intuitīvi, un, manuprāt, fonda dibinātāji un darbinieki bija izcili ievirzījuši šo organizāciju.

Arhīvi pašlaik noteikti ir topā. Man liekas, ka cilvēki grib saprast lietas citādi. Mūsdienās ar arhīviem varam aktualizēt kādus jautājumus un meklēt atbildes. Dažkārt tās atradīsim, citreiz nē, bet ir svarīgi mēģināt domāt par lietām citādi. Varam izmantot arhīva objektus kā instrumentu labākai izpratnei.

Kāda loma fondam ir Beirūtas un Libānas mākslas ainā?

Fonds guva starptautisku ievērību jau no paša sākuma. Lokālā līmenī fonds ir labi zināms kultūras jomā, bet plašāka publika par mums vēl uzzinās. Lai gan fonda aktivitātes vērstas uz kultūras mantojumu reģionā, esam privāta bezpeļņas organizācija ar publisku profilu. Mums jāturpina radīt zināšanas, saglabāt vēsturisko mantojumu un būvēt arhīvu nākotnei.