Latgalīte
Rīgas tirgus Latgale (tautā saukts par Latgalīti vai uteni) kopš deviņdesmitajiem gadiem ir saglabājis gan savu atrašanās vietu (Sadovņikova ielā 9a), gan pamatmisiju, kas balstīta uz dažādas izcelsmes un kvalitātes līmeņu sadzīves preču tirgošanu par pieejamām cenām. Tā vārds sabiedrības vidū lielākoties izsauc pretrunīgas emocijas, jo viena tirgus pazinēju daļa šo vietu uzskata par iecienītu krāmu un antikvāru priekšmetu iepirkšanās centru, bet otra to saista ar zagļu paradīzi. Pēdējais aspekts ir radījis zināmas sekas, aktualizējot jautājumu par Latgales turpmāko pastāvēšanu.
Šī gada sākumā mediji vēstīja, ka no 2013. gada Rīgas dome līgumu par zemes iznomāšanu šā brīža tirgus uzturētājiem nepagarinās. Tas nozīmē, ka Latgalītes līdzšinējā iekārta, iekšpolitika, kā arī kultūrvēsturiskais vērtību kopums ir pakļauti būtiskām pārmaiņām. Tajā pašā laikā Rīgas dome pauž viedokli arī par to, ka krāmu tirgus funkcionālā darbība pilsētvidē ir nepieciešama un to pavisam iznīcināt nedrīkst. Tāpēc, nododot tālāk Latgalītes apsaimniekošanas uzdevumus Rīgas Centrāltirgus vadībai, vislielākā uzmanība tiks pievērsta jautājumam par legāla tirgus izveidi. Tāda Latgalīte, kādu mēs to pazīstam šodien, pēc zināma laika iemiesos nu jau citu vizuālo tēlu un statusu, kas veidos jaunu pasauli, pašreizējo atstājot vēsturē.
Latgale ir apveltīta ar īpašu atmosfēru un auru, kas jūtama, apmeklējot šo vietu. To raksturo kolorītie personāži gan pircēju, gan pārdevēju vidū, muzeja ekspozīciju cienīgas pērles galvenokārt no padomju laikiem, kā arī tirgus atrašanās vieta, kas savas pieejamības dēļ pulcē teju visus sabiedrības slāņus, neatkarīgi no to finansiālā stāvokļa vai piederības kādai noteiktai grupai. Taču tirgus kodolu veido cilvēki, kuriem šī vieta ir patvērums no skarbās realitātes, iespēja nopelnīt līdzekļus iztikai vai iegādāties kādu trūksošu detaļu padomju laiku tehnikai vien par dažiem santīmiem.
No malas varētu šķist, ka Latgalīte ir viena no bīstamākajām vietām Rīgā, kurā bez piesardzīguma un uzmanības nevajadzētu atrasties. Taču, vairākkārt to apmeklējot, rodas sajūta, ka esmu ciemiņš vienā lielā ģimenē. Un, kā jau tik neordinārā un daudzveidīgā vidē, daži tirgus iemītnieki svešinieka apciemojumu uztver ar koķetīgu smaidu un manāmu mulsumu jaunas meitenes un fotoaparāta priekšā, savukārt citi izjūt patiesu nepatiku un vēlmi pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no atnācēja, pat draudot sabojāt līdzi paņemto fotokameru (jo īpaši tie, kuri tirgo lietotus mobilos tālruņus). Taču, neatkarīgi no apstākļiem, jebkura iepazīšanās raisa emocijas, un šajā gadījumā Latgalīte sava mainīgā rakstura dēļ satikšanās brīdim piešķir piedzīvojuma un vienreizīguma garšu, jo katra reize šeit ir kā ceļojums paralēlā pasaulē ar citu laika ritmu.
