Kad normālie skatās uz nenormālajiem un otrādi

Muzejā Martin Gropius Bau Berlīnē no 22. jūnija līdz 23. septembrim skatāma Daienas Arbusas retrospekcija, bet Lerija Klārka darbu izstāde izstāžu zālē C/O Berlin Berlīnē no 26. maija līdz 12. augustam.

Rietumu fotogrāfijā pēc Otrā pasaules kara nostiprinājās modernisma priekšstats par to, ka mākslai jābūt transgresīvai, t.i. tai zināmā mērā jānostājas pret to, kas ir labi un pareizi, vienlaikus tomēr saglabājot relatīvi arhaiskus formālos risinājumus. Fotodarbu saturs varēja būt provocējošs vai agresīvs, tomēr ievērojamākie šī laikposma autori saglabāja amatnieciskos standartus augstā līmenī. No tehniskā aspekta – laba fotogrāfija, no saturiskā – negaidītas un mākslas izstāžu zālēm tobrīd vēl ne gluži pierastas tēmas. Un tās nezaudē savu popularitāti vai drīzāk savu šoka vērtību, un vēl joprojām skatītājiem šķiet interesanti aplūkot transvestītus un transseksuāļus, garīgi slimos, invalīdus, narkomānus, prostitūtas, cirka māksliniekus un citādi eksotiskus sabiedrības pārstāvjus, ar kuriem normālam cilvēkam ikdienā it kā nevarētu būt daudz kopīga. Tādējādi tiek izstrādātas un spēkā uzturētas savā ziņā mākslīgas attiecības starp normālo un ne-normālo, it kā ārējā izskatā vai kādās noteiktās darbībās un žestos slēptos atbilde uz to, kur gan velkamas šī nošķīruma robežas.

Tā, piemēram, jebkurš var kļūt par Daienas Arbusas (Diane Arbus, 1923-1971) darbu varoni, ja vien ir ļoti tievs vai ļoti resns bērns, bērns maskā, viscaur notetovēts vīrietis, ļoti vecs vīrietis, ļoti veca sieviete, transvestītu šova aktieris ģērbtuvē, Santaklauss, garīgi slimo pansionāta iemītnieks, identiskais dvīnis, punduris vai nūdists. Ir arī daži izņēmumi, bet Arbusas rokrakstam raksturīgi tieši šo ne-normālo personu portreti. Kas tad ir tas normālais, kam autore pretstata šos dažādās nozīmēs marginālos personāžus? Varbūt kāds realitātē neeksistējošs vidusmēra amerikānis: vidēja vecuma, vidējas miesas būves, vidēji apmierināts ar dzīvi, ar simetriskiem sejas pantiem, neuzkrītoši ģērbies utt. Arbusas fotogrāfijas gan daudz vairāk liek domāt par to, ka šāda konstruēta normalitāte ir tikai reklāmas un filmu tēls un katrs – pat visnormālākais pilsonis – arī ir frīks, kaut tikai mazliet. Arbusas darbi ir neatņemams posms 20. gadsimta Rietumu fotogrāfijas vēsturē kā nozīmīgs posms fotogrāfijas virzienā, kurā tiek pētīta un glorificēta dažādu marginālu sociālo slāņu citādība. Šajā virzienā vēlāk turpināja darboties Sindija Šērmane (Cindy Sherman), Nena Goldina (Nan Goldin), Rodžers Ballens (Roger Ballen), Mārtins Pārs (Martin Parr) un ekstrēmākā izpausmē Džoels Pīters Vitkins (Joel Peter Witkin).

Savukārt Lerija Klārka (Larry Clark, 1943) slavenākajās fotogrāfijās pusaudži nodarbojas ar seksu, vicinās ar ieročiem, injicē narkotikas un visādi citādi pārkāpj sociālās konvencijas. Transgresīva uzvedība var sagādāt prieku un baudu tās praktizētājiem, bet noteikti neveicina sabiedrības kopējās intereses – šie varoņi pilnīgi noteikti nepiedalās kapitālisma celtniecībā, čakli nestudē, nemaksā nodokļus un neiet uz baznīcu, kas būtu jādara kārtīgam septiņdesmito gadu amerikānim. Taču Klārka skatiens nav nosodošs vai moralizējošs – drīzāk pat otrādi. Klārka darbiem raksturīgs nevis fotožurnālista vērojums no malas, bet gan savējā skatiens. Fotogrāfs, būdams savā ziņā līdzdalīgs kādas kopienas dzīvē, netiek uztverts kā vērotājs, bet gan kā dalībnieks, kuram ir visas tiesības šeit atrasties un, ja ir vēlēšanās, tad arī fotografēt. Tāpēc Klārka darbi atspoguļo situācijas un norises, kuras svešiniekam nebūtu pieejamas (šajā aspektā vistuvākā līdzība saskatāma ar Nenas Goldinas draugu un paziņu loka dokumentāciju sērijā Balāde par seksuālu atkarību (The Ballad of Sexual Dependency, 1986). Skatītāja lēmums par to, tieši kur šīs situācijas atrodas normāls-ne-normāls vērtību skalā, šajā gadījumā var palikt arī nepieņemts.

Gan Arbusas, gan Klārka darbos ar melnbaltās fotogrāfijas izteiksmes līdzekļiem citādais tiek padarīts par cildenu un estētiski valdzinošu. Arbusas fotodarbos citādais sastopams kā ārēju pazīmju kopums, savukārt Klārka fotogrāfijās – vairāk kā darbība. Tajā pat laikā, abu autoru darbi lielākoties tomēr aicina iemīlēt tikai vizuālo tēlu – brīnišķīgi darinātu fotodarbu, kura mākslinieciskos panākumus garantē izteiksmīga kompozīcija, trāpīgi tverta, raksturīga situācija un vizuāli interesanta vide un varoņi. Ar refleksiju par pašu dzīves materiālu – traģisku, skumju, grotesku – tiem maz sakara, vēl jo vairāk sterilajās, rūpīgi uzraudzītajās izstāžu zālēs, kur fotogrāfijas kļūst par abstraktu vizuālu tēlu virkni.

Šī pretruna visspilgtāk vērojama Daienas Arbusas retrospekcijā, kas izstādīta Martin Gropius Bau. Fotodarbi izvietoti svētsvinīgi, eksponēti baltos rāmjos ar baltu paspartū uz baltām un pelēkām sienām pāris metru attālumā cits no cita, kā īsti dārgumi. Ekspozīciju noslēdz tāds kā Arbusas templis – ilustrēta un informatīvi bagāta biogrāfisko faktu izstāde un telpa, kura veltīta teorētiskiem rakstiem un pētījumiem par Arbusas daiļradi. Nenoliedzami, Arbusa ir viena no nozīmīgākajām amerikāņu sešdesmito gadu fotogrāfēm, tomēr šajā izstādē uzstājīgi būvētā personības leģenda var arī nomākt pašus darbus.

Jautājums par autora personības un biogrāfisko faktu nozīmi mākslas darbu interpretācijā, protams, ir atvērts un tiek risināts nepārtraukti. Daļa mākslas vēsturnieku un kritiķu izturas visai skeptiski pret pārmērīgu mākslinieka personības mitoloģizāciju, jo kur gan mūs var aizvest, teiksim, Pikaso krāšņās biogrāfijas faktu pārlieku cieša saistīšana ar viņa darbiem? Ja arī šāds risinājums var ļaut izskaidrot kāda noteikta darba tapšanas apstākļus, tomēr gribētos ticēt, ka tas, par ko būtu jādomā, tomēr ir un paliek mākslas darbs, nevis mākslinieka biogrāfija. Arbusas gadījumā leģendas pamatā ir viņas dzīves traģiskais noslēgums, kurš šeit nekautrīgi izmantots kā labi pazīstamās mākslinieka-cietēja figūras radīšanas instruments. Piemēram, vienā no Arbusas templī izvietotajiem biogrāfiskajiem izdevumiem pilnā apjomā lasāmi policijas dokumenti par līķa atrašanas faktu un autopsijas slēdziens. Tajā rūpīgi fiksēts, cik sver mirušās Arbusas sirds un aknas, kādā sadalīšanās pakāpē bijuši daži citi iekšējie orgāni, cik viegli no galvas ādas atdalījušies mati un tā tālāk. It kā Arbusas nāve un viņas ķermenis pēc nāves piešķirtu kādas pārdabiskas kvalitātes viņas darbiem, lai gan jādomā, ka tie ir vērtīgi un nozīmīgi paši par sevi. Gluži kā viduslaikos izplatītajā svēto kultā, fotogrāfes ķermeniskajai eksistencei tiek piešķirta milzīga loma, viņas radošā darbība pielīdzināta brīnumu darīšanai un viņas lietotās fotokameras un piezīmju grāmatiņas pielūgtas gluži kā svēto relikvijas pirms daudziem gadsimtiem. Lerijs Klārks, par laimi, vēl ir dzīvs, laimīgi dzīvo un strādā Ņujorkā, un arī viņa fotogrāfijas var aplūkot daudz mierīgākā atmosfērā, bez pārprasta patosa un pilnīgi liekās fascinācijas ar autora nelaimīgo personīgo dzīvi.