Murejs Balards
Britu fotogrāfs Murejs Balards (Murray Ballard, 1983) nu jau sešus gadus (2006-2012) strādā pie projekta Nemirstības perspektīva (The Prospect of Immortality), nosaukta Roberta Etingera (Robert Ettinger) 1962. gadā izdotās grāmatas vārdā. Tā lika pamatus idejai par krioniku (cryonics) – cilvēka vai dzīvnieka ķermeņa iesaldēšanu pēc nāves ar cerību uz zinātnes progresu nākotnē, kas padarītu iespējamu atgriešanos dzīvē. Darbs pie projekta sākās Balarda dzimtajā Lielbritānijā, bet vēlāk internacionālās krionistu kopienas izpēte, kas, izrādās, eksistē ne tikai zinātniskajā fantastikā, bet arī realitātē, aizveda viņu arī uz Ameriku un Krieviju. Patlaban visā pasaulē ir iesaldēti ap 200 pacientu, vairāki tūkstoši parakstījušies uz šo procedūru pēc nāves.
Kā tu sāki interesēties par krioniku?
Studējot universitātē, es strādāju pie projekta par fotogrāfijas attiecībām ar laiku, vēlmi saglabāt pagājušo un nāvi. Sastādīju sarakstu ar tēmām, kuras varētu pētīt: taksidermija, balzamēšana, Ēģiptiešu mūmijas, sēklu banka, utt. Kā ideju atzīmēju arī krioniku, īsti nemaz nezinot, ko tā nozīmē. Projekta laikā avīzē The Guardian uzgāju rakstu Saldētavas bojājums pieliek punktu pāra cerībām uz pēcnāves dzīvi. Tajā tika stāstīts par franču pāri, kas ticis iesaldēts zem savas villas Luāras ielejā, cerot uz atgriešanos dzīvē nākotnē. Par nelaimi, eksperimentam tikai pielikts punkts brīdī, kad sabojājās saldētava. Raksts mani pamudināja sākt interesēties par krioniku. Lieki teikt, ka mana ziņkāre no tā brīža tikai turpināja augt.
Vai bija sarežģīti piekļūt cilvēkiem un vietām, kuras atspoguļotas projektā Nemirstības perspektīva?
Ar dažiem noteikti bija sarežģītāk nekā ar citiem. Pie projekta strādāju ilgu laiku un tādējādi pamazām esmu izveidojis attiecības ar cilvēkiem. Darbu pie projekta uzsāku lokāli, fotografējot krionikas kopienu Lielbritānijā, un pēc tam, pašmāju krionistiem galvojot par mani, vērsos pie organizācijām ASV un Krievijā. Kā jau ar lielāko daļu projektu, kuriem nepieciešamas īpašas piekļuves atļaujas, vispirms jāsatiek cilvēki un jāpaskaidro, ko vēlies darīt, un tikai tad iespējams iegūt viņu uzticību.
Krionika ir tēma, pret kuru lielai daļai sabiedrības varētu būt izveidojušies aizspriedumi un stereotipi. Vai tas tev traucēja strādāt pie projekta? Vai kaut kādā veidā juties spiests atspoguļot ko vairāk nekā sabiedrībā pieņemtos stereotipus?
Es nejutos piespiests atspoguļot krioniku kaut kādā noteiktā veidā. Darbu pie projekta sāku bez jebkādām padziļinātām zināšanām par šo tēmu. Kā jau daudzi cilvēki, arī es domāju, ka Volts Disnejs ir ticis iesaldēts, bet tas izrādījās tikvien kā mūsdienu mīts.
Strādājot pie projekta mani kādreizējie pieņēmumi lielā mērā mainījās, un es vēlos, lai mans darbs to reprezentētu. Galu galā projekts ir visai vienkāršs, es cenšos ar fotogrāfiju palīdzību atspoguļot savu pieredzi.
Vai esi sācis strādāt pie jauniem projektiem?
Patlaban esmu nokļuvis finiša taisnē ar organizācijas FotoDocument pasūtījuma projektu par Lielbritānijas atjaunojamās enerģijas industriju. Galvenā ideja ir parādīt, kā valdība plāno izpildīt 2009. gadā sastādīto Eiropas Atjaunojamās enerģijas plānu, kurš paredz, ka 2020. gadā 15% no valsts enerģijas ražošanas jābūt atjaunojamai enerģijai. Esmu fotografējis piekrastes vēja fermas, saules paneļus, hidroelektrostacijas, paisuma-bēguma elektrostaciju turbīnas un vēja enerģijas pārveidotājus. Ir ļoti interesanti redzēt, ka šī industrija strauji mainās.
Esmu arī sācis eksperimentēt ar idejām par jaunu personīgo projektu, kas seko Nemirstības perspektīvas pēdās, taču ir ļoti atšķirīgs, daudz tuvāks mājām un runā par ikdienas dzīves ciklu. Izmisīgu vēlos koncentrēties uz to, bet grūti atrast visam laiku. Paralēli kopā ar dizaineri Stjuartu Smitu (Stuart Smith) un redaktori Annu Maknīlu (Anne McNeill) strādāju pie Nemirstības perspektīvas grāmatas, kuru ceru izdot šoruden. Taču laiks iet uz priekšu, un, iespējams, termiņš tiks pārcelts uz nākamo pavasari. Kā Stjuarts saka, esmu pie šī projekta strādājis piecus gadus un nav vērts steidzināt grāmatas izdošanu kāda paša noteikta termiņa dēļ.
Tu strādā kā asistents Magnum fotogrāfam Markam Paueram (Mark Power). Vai tas ietekmē tavu fotografēšanas stilu un vai ir viegli savienot darbu pie personīgajiem projektiem un asistenta darbu?
Man ir ļoti paveicies kļūt par Marka asistentu. Parasti strādāju divas vai trīs dienas nedēļā. Lielākoties strādāju pie attēlu apstrādes, filmu skenēšanas un drukāšanas. Darba laiks ir elastīgs, kas nozīmē, ka visbiežāk varu to savienot ar paša darbiem bez jebkādām problēmām.
Nav šaubu, ka Marks ir ietekmējis manu pieeju fotogrāfijai. Kādreiz man bija bail atzīt viņa ietekmi, bet tagad vairs par to tik ļoti neuztraucos. Visi no kāda ietekmējas un svarīgākais ir, kā tu šīs ietekmes izmanto un padari tās par daļu no sevis.
