Kur pieredzei vieta?
Andžeja Macejevska (Andrzej Maciejewski, 1959) dubultizstāde Fotogrāfijas muzejā ir kā radīta komentāriem – patiesībā vārdiņš “kā” pat ir lieks. Šī ir izstāde, kura paredzēta izstāstīšanai, uztverama vārdos un tajos arī turpina dzīvot tālāk. Savu domu mākslinieks ir godīgi izstāstījis savā mājaslapā. To vēlreiz pārstāstījis muzejs savējā, acīmredzot gaidot, kā šajos tekstos pieteiktās tēmas tiks tālāk izvērstas skatītāju galvās un sarunās.
Domas tiešām izvēršas, lai gan turpināt tieši tā, kā to iecerējis mākslinieks, nozīmētu atkārtot vienas vienīgas banalitātes. Vēlreiz atstāstīt, ka viņš ciklā Ēdenes dārzs fotografējis klusās dabas, atdarinot holandiešu vecmeistaru glezniecību? Kurš gan to nav darījis studiju nolūkos vai pasūtītāja uzdevumā! Ievadiet meklētājā “Dutch still life” un pirmais, kas parādīsies būs – fotogrāfijas. Spīdēt ar erudīciju, atšifrējot viņa iedvesmas avotus? Tos viņš nosaucis pats, pieminot ilgstošas studijas, kaut galvenie paraugi atpazīstami jau Vikipēdijas šķirklī par kluso dabu. Lai pēc tam ar lielu pompu pievērstu skatītāja uzmanību trikam – marķējumam uz augļu mizas, kas tāpat jau duras acīs? Skaidrot, ka tas apzīmē globalizācijas un standartizācijas kritiku? Atstāšu šo pateicīgo darbiņu kādam čaklākam. Es atzīmēšu tikai, kas manī parasti rada nepatiku pret fotogrāfijām à la vecmeistari (Macejevskis šo terminu lieto vispārīgi, jo esot ietekmējies gan no holandiešu, gan spāņu un franču mākslas, bet konkretizēsim – runa ir par fotoreālistisko manierismu un baroku, kas radīja realitātes ilūziju jau tad, kad nemaz nebija fotogrāfiju, nevis, piemēram, Goiju vai Purvīti). Kad mēs apbrīnojam tos pašus holandiešus, daļu no apbrīnas veltām mākslinieka prasmei un tehnikai – kā viņam priekšmetus izdevies tik dzīvi, ticami, sulīgi un telpiski attēlot tikai ar acīm un rokām, bez mums pieejamajām ierīcēm. Tā ir jūsmošana par analogās mākslas pilnību. Ja atņemam māksliniekam otu un krāsu un iespraužam rokās fotokameru, tad nu gan nebūtu ko brīnīties, ka iznāk fotogrāfija!
Man izstādē patiesībā ienāca prātā tikai viena doma – par to, cik maz paši attēli nosaka, kā tie tiks interpretēti. Konkrēti, ejot uz Fotogrāfijas muzeju, mēs kalkulējam, ar kādu fotogrāfijas tipu sastapsimies – dokumentiem, reklāmas vai modes foto, mākslas fotogrāfiju vai to, ko laikam jāsauc par laikmetīgo mākslu, kas tikai starp citu esot fotogrāfija. Mēs vienkārši pieņemam, ka Kanādā dzīvojošais poļu fotogrāfs visticamāk nodarbojas ar pēdējo – tas liek mums viņa darbos meklēt kritiku un to arī atrast. Ne bez tekstu palīdzības. Protams, par patērniecību. Bet, tā kā patērniecību kritizē visa laikmetīgā māksla, topiku nākas sašaurināt – līdz globalizācijai, piemēram. Kaut gan – šāda izstāde vien, tāpat kā mākslinieka biogrāfija un starptautiski lietotā laikmetīgās mākslas valoda, ir tīri globalizācijas augļi. Bet kas mums liek domāt, ka mākslinieks izturas kritiski? Vienkārši tas, ka laikmetīgā māksla nemēdz jūsmot. Citkārt mēs taču priecājamies par jaukajām gaismēnām un augļu apetītlīgo izskatu! Vai tie izskatās atbaidoši nedabiski? Macejevska kungs, kurš pats strādājis reklāmas biznesā, man neļaus samelot, ka arī tajā augļus bieži vien nopūš ar matu laku, lai tie izskatītos dabiskāki, kaut gan mērķis nav kritizēt, bet – gluži pretēji – kārdināt! Ekstrēmākais piemērs, ko esmu pieredzējis pats, laikam bija, kad saldējums fotosesijai tika izgatavots no ģipša, jo īstais neizskatījās pietiekami dabisks. Visgrūtākais uzdevums savukārt bija kārdinoša izskata sautēti kāposti… Labi, aizrunājos. Doma, lūk, tāda, ka pietiktu būt mierā ar globalizāciju, un pat daudzkrāsainās uzlīmes, kas liecina, ka vieni augļi vesti no Meksikas, bet citi no Ekvadoras, izskatītos pavisam patīkami. Starp citu, citādi nebija arī vecmeistaru laikā – glezniecība Antverpenē uzplauka, tieši pateicoties tirdzniecībai ar tālām dienvidu zemēm, un visi gleznotie gardumi nebūt nebija vietējas izcelsmes. Tātad, kas atšķir laikmetīgo fotogrāfiju no reklāmas fotogrāfijas? Vai jebkādas citas? Konkrēti šajā izstādē – nekas. Diskurss, ja gribat.
Izstādei ir vēl viena daļa. Laika ziņas aicinātas būt par antitēzi Ēdenei. Globālajam pretstatīts lokālais. Ne tikai sižetiski, bet arī konceptuāli sērija veidota kā vesela antiglobālisma relišeru buķete. Mākslinieks fotografējis kādu ne ar ko neievērojamu ainavu veselu gadu dažādos gadalaikos un diennakts stundās (procesualitāte!), turklāt rūpīgi pierakstījis, kāda tobrīd bijusi gaisa temperatūra utt. (Pētījums!) Fotografēšanai pat izgatavota īpaša iekārta (DIY!), kura ļaujot attēlu fiksēt īpaši detalizēti – es gan neesmu drošs, vai neesmu redzējis tikpat asus attēlus ar komentāru, ka izmantoti visjaunākie tehnoloģiju sasniegumi, tomēr neesmu tehnikas pazinējs, lai nu paliek. Kam no fotogrāfa teiktā var pilnīgi pievienoties – ka bez fotogrāfijas ir grūti vasarā iztēloties, kā tā pati vieta izskatās ziemā. Vai to apstiprina fotogrāfijas? Jā un nē. Protams, attēli ir atšķirīgi, bet ne pārāk. Nav tā, ka gribētos saukt “Nevar būt!” un “Es neticu savām acīm!”. Nekādi neapšaubot fotogrāfa veikumu, galvā uznira vēl viens jautājums – vai vispār iespējams šādu konkrētu pieredzi ietvert fotogrāfijā, pārvest pāri visai Zemeslodei un iedēstīt skatītājā, kas to izjustu kā savu? Vai pilnīgi viss ir pārtulkojams globālajā attēla valodā un vai nekas nepaliek ārpus – patiešām lokāls, ārpus noteiktas ainavas un kultūras netulkojams – un ja paliek, tad kur tam ir vieta?
