Ieva Epnere

Ievas Epneres (1977) fotogrāfija no sērijas 1. septembris rotā šī gada Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatas vāku. Pats izdevums klajā nāk tieši šodien – prezentācija pl.18.00 Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Izdevumā var aplūkot 16 darbus no šīs sērijas, pie kuras Epnere var strādāt tikai vienu dienu gadā. Epneres darbi ir zīmīgi ar interesi par mazā cilvēka dzīvi perifērijā – vai tie būtu bērni Pļavniekos vai lauku ļaudis Vaiņodē sērijā Zaļā zeme. Šogad viņa beigs pēcdiploma studijas Tēlotājmākslas institūtā Ģentē, Beļģijā (HISK/Higher Institute for Fine Arts). Studiju laikā tapusi arī sērija Viņu flāmu ainavas, kuras ietvaros Epnere aicinājusi dažādus cilvēkus izvēlēties, viņuprāt, vistipiskāko flāmu ainavu un pēc tam tos tajā nofotografējusi.

Vai tu pati atceries savu pirmo skolas dienu?

Atceros fotografēšanos uz skolas kāpnēm un, protams, pašu bildi. Atceros arī satraukuma sajūtu, kas mani pārņēma pēdēja nedēļas nogalē laukos, nevarēju aizmigt un pie sevis visvisādi izdomājos, kā nu būs tajā pirmajā skolas dienā…

Vai vari izstāstīt kādu dīvainu atgadījumu, kas gadījies, fotografējot skolniekus
Zinību dienā?

Zinību dienu bildēju jau otro gadu, pagājušajā gadā sagadījās tā, ka neviens nevarēja palīdzēt ar meitas auklēšanu bildēšanas dienā, un man bija Lūcija jāņem līdzi, tolaik viņai bija 2.5 gadi. Bildēšanas laikā nācās veikt lielus attālumus no vienas skolas līdz nākamai, vienā brīdī man bija jāņem Lūcija uz rokām, un tā viņa man uz rokām arī aizmiga. Dažbrīd arī bija kādam no modeļiem jālūdz viņu pieskatīt, kamēr fotografēju. Garlaicīgi nebija…

Savukārt šogad, atdodot attīstīt filmu, saņēmu pretī materiālu, no kura puse bija pazudusi… Tā arī nezinu, kas notika, vai nu attīstīja ar nepareizu ķīmiju vai vienkārši sagaismoja filmu, pārdzīvojums bija liels, jo pazaudēju daudz labu kadru… Jāgaida nākamais 1. septembris.

Tev ir bijušas dažādas foto sērijas. Kas, tavuprāt, ir kopīgs tām visām?

Interese par cilvēku.

Ko tev ir devušas studijas Ģentē?

Svaigu gaisu, enerģiju, brīvību un gandarījumu. Šo divu gadu laikā man bija iespēja tikties un diskutēt par saviem darbiem ar tādām personībām kā Ģertrūde Sendkvista (Gertrud Sandquist), Žans Debots (Jan Debbaut), Katerina Gregosa (Katerina Gregos), Anselms Franks (Anselm Franke), Anna Torsfa (Ana Torfs) u.c. Ļoti daudz ko mācījos arī no saviem HISK kolēģiem, katrs no mums darbojas savā sfērā (tēlniecība, instalācija, video, skaņa), manā gadā mēs esam tikai divi, kuri vairāk vai mazāk ir ciešāk saistīti ar fotogrāfiju. HISK ir ideāla platforma, lai mēģinātu ko jaunu..

Pie kāda projekta tu strādā patlaban?

Šobrīd gatavojos HISK gala izstādei, kura tiks atklāta novembrī, pēc tam turpināšu strādāt pie jauniem darbiem, kas būs apskatāmi manā personālizstādē kim? 2013. gada pavasarī.