Roberts Rutods
Austriešu fotogrāfa Roberta Rutoda (Robert Rutöd, 1959) darbus raksturo spēja ikdienišķajā saskatīt to neparasto, absurdo, kas mūsu garlaicīgās dzīves padara tik neatkārtojamas. Viņa izšķirošie mirkļi reizēm ir tik sirreāli, ka skatītājam gribas apšaubīt realitātes autentiskumu. Kā skaidro pats autors, tas gan ir smaga darba rezultāts. Rutods jau ir izdevis vairākas fotogrāmatas, kā arī uzņēmis filmas. Viņa fotogrāfijas ieguvušas arī galveno balvu pērnā gada The New York Photo Awards kategorijā Fine Art.
Kāds ir tavs noslēpums attiecībā uz atrašanos īstajā vietā īstajā laikā, lai noķertu šādus kadrus ikdienišķajā garlaicībā?
Faktiski, tur nav nekāda noslēpuma. Ir bijušas neskaitāmas reizes, kad esmu bijis neīstajā vietā un atgriezies mājās tukšām rokām. Pacietība, iespējams, ir vissvarīgākā īpašība, lai uzņemtu labas fotogrāfijas. Dažkārt cilvēki pārprot to, kā rodas mani darbi. Viņi domā, ka fotogrāfijas ir momentuzņēmumi, kas tapuši ātri, neiedziļinoties. Patiesībā ir otrādi! Gadu gaitā esmu izkopis izjūtu, vai kaut kas varētu rezultēties labā fotogrāfijā, lai gan, pavirši skatoties, attiecīgā situācija var šķist banāla. Tad es pēkšņi kļūstu ļoti neatlaidīgs un vēroju situāciju stundām ilgi, kamēr citi tai vienkārši paiet garām. Pasaulē, kas griežas arvien ātrāk un ātrāk, fotogrāfija šķiet fascinējoša tāpēc, ka ir iespējams apturēt šo paātrinājumu.
Kāda ir tava darbadiena kā fotogrāfam?
Brokastis ar sievu, pēc tam mans grafiks nav stingri noteikts: sociālo mediju aktivitātes, e-pasta sarakste, pieteikumi festivāliem, informācijas meklēšana internetā, žurnālu un blogu lasīšana, fotogrāfiju skatīšanās un apstrādāšana, jaunās grāmatas teksta rakstīšanas pārcelšana uz nākamo nedēļu – un tad, ja paliek laiks, fotogrāfiju uzņemšana.
Tev droši vien nācies piedzīvot daudz dīvainu situāciju fotogrāfa karjerā. Pastāsti par visneparastāko no tām!
Gandrīz desmit gadus apmeklēju gadatirgus, lai uzņemtu fotogrāfijas projektam Fair(y) Tales (Gadatirgus pasakas). Kādā aukstā 2011. gada septembra pēcpusdienā apbedīšanas biroju īpašnieki no visas Eiropas ieradās vienuviet, lai gadatirgū eksponētu pēdējās aktualitātes kapsētām, apbedīšanas piederumus, kapa pieminekļus un reliģiskus priekšmetus. Tiklīdz iegāju izstāžu zālē, organizētāji bija parūpējušies par labu garastāvokli: pa skaļruņiem tika atskaņots Mambo Nr. 5 Lū Begas izpildījumā. Programmā bija ierakstīts apbedīšanas biroju īpašnieku modes šovs. Četri vīrieši uniformā iznāca uz mēles, nesdami zārku. Viņus pavadīja divas sievietes, ģērbušās melnā, rokas uzlikušas uz gurniem. Tas bija iespaidīgs skats, un noteikti viens no maniem laimīgākajiem brīžiem fotogrāfa karjerā!
Tu esi izdevis diezgan daudz grāmatu. Kā tev tas izdevies?
Līdz šim brīdim visas grāmatas esmu izdevis pats saviem spēkiem. Kino projektos pavadīju daudz laika gaidot. No tā gribēju izvairīties, izdodot fotogrāfijas grāmatas. Turklāt pēdējā laikā izdevniecības tādiem kā man nemaz nepievērš uzmanību, jo šodien liela uzmanība vērsta uz risku analīzi. Izdevniecības pieprasa salīdzinoši lielu finansiālo ieguldījumu arī no fotogrāfa. Mans jaunākais veikums Right Time Right Place (Īstajā laikā īstajā vietā) piesaistīja divu vācu izdevniecību uzmanību, un vismazāk tāpēc, ka tā ieguva Ņujorkas fotogrāfijas balvu. Nevaru vien sagaidīt, kāds būs nesen notikušo sarunu rezultāts!
Pie kāda projekta tu strādā šobrīd?
Šobrīd strādāju pie nākamā izdevuma, kam dienasgaismu vajadzētu ieraudzīt šogad. Iedvesmojoties no Luisa Bunjuela filmas ar tādu pašu nosaukumu, fotogrāfijas grāmata Milky Way (Piena ceļš) stāsta par 7000 km garu svētceļojumu uz Santjago de Kompostellu. Es arī domāju uzņemt mākslas filmu nākamo trīs četru gadu laikā, kas sastāvēs no 15 līdz 20 īsfilmām. Par to esmu domājis ilgu laiku. Jaunākie attīstības pavērsieni augstas izšķirtspējas kameru tehnoloģijā manī vieš lielu pārliecību, ka šāds projekts ir paveicams bez liela budžeta.
