Krišjānis Zeļģis: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Pie vācu dzīvnieku fotogrāfes Britas Jasčinski (Britta Jaschinski) fotogrāfijām nonācu, pateicoties dzimšanas dienas dāvanai. Tas bija fotogrāfes albums ZOO, kurā autore fotogrāfē dzīvniekus dažādos pasaules zoodārzos. Teikšu godīgi, ka dzīvnieki albumā izskatās vairāk pēc cietumniekiem, nevis pēc nodrošinātiem dīkdieņiem. Daudz nepatīkamu domu bija jācilā, bet konkrētā fotogrāfija mani uzrunāja ar savu cilvēcīgumu, kuru, protams, es pievienoju pats. Dzīvnieki ir iemīļots temats arī manā dzejā, un, lai arī šis surikāts nav kāda konkrēta darba vaininieks, tā ļoti dzīvīgais pakausis ir mani iedvesmojis rakstīt par citiem zvēriem, tādēļ piesēdos, lai par to padomātu.
Pakausis, kas izstaro cilvēcīgu saprātu. Pakaušos vispār ir vairāk saprāta nekā dažā labā sejā. Dzīvnieki ir vienīgie radījumi, ar kuriem mēs spējam komunicēt vēl bez saviem ciltsbrāļiem. Tā tomēr ir briesmīga noslēgtība – augstvērtīgi saprasties, sarunāties, diskutēt tikai ar cilvēkiem. Nav nekādu citu dzīvības formu, kas mums piedāvātu kvalitatīvu skatījumu uz mums pašiem. Lai kā mēs domātu un risinātu dažādus jautājumus, tie vienmēr paliks ieslēgti mūsu – cilvēku pakaušos. Lai arī šie pakauši ir tik līdzīgi citiem radījumiem, piemēram, primātiem, tie tomēr ir citi pakauši. Pavisam citi pakauši. Tomēr to, ko mums nesniedz saziņa ar dzīvniekiem, mēs spējam piedomāt klāt paši. Katrs, kuram ir bijis kāds mājdzīvnieks, zinās, cik daudz un dažādu seju var rādīt mūsu mīlulis. Ne jau tikai tādas izteiksmes kā “Iedod ēst!” vai “Ved mani ārā!”. Viņu sejas var būt ļoti daudznozīmīgas, piešķirot tām cilvēciskus vaibstus, kas pārsniedz dzīvnieku patiesos nodomus. Viena lieta ir mūsu ikdienas novērojumi, bet pavisam kas cits, ja tas kļūst par daļu no kultūras. No vienas puses, tie ir personificēti dzīvnieki mākslā, piemēram, 17. gs. beļģu mākslinieka Abrahama Tenjēra (Abraham Teniers) gleznās, no otras puses, nu jau par atsevišķu industriju kļuvušie, t. s., LOL kaķi un Grumpy kaķi, kas bezgalīgi interpretē dzīvnieku sejas izteiksmes.
Vēlmei uzzināt, ko domā dzīvnieki, ir gara vēsture. Atliek paraudzīties uz mūsu pašu kultūras saknēm. Ziemassvētku vakarā ejam uz stalli klausīties, ko runā zirgi, tad – pie bitēm klausīties nākamās vasaras laika prognozi. Vēl ir raudzīšanās starp suņa ausīm saulgriežu pusnaktī, lai redzētu cilvēka labākā drauga īstenos nodomus. Saprotams, tā nav vienīgā informācija, ko mums var pavēstīt dzīvnieki. Bezdelīgu zemā lidošana vēsta par negaisu, tāpat arī kaķa zāles ēšana, un pat vemjoša cūka nav tikai vemjoša cūka, bet laikapstākļu moderators, kas ziņo par puteņa tuvošanos. Daudz iespēju dzīvnieku spalvainajos pakaušos ietilpināt gandrīz jebkādu mums izdevīgu vēstījumu. Nāk prātā veco dāmu nobarotie taksīši, kuru ērtās dzīves cena ir klausīties šajos vientuļajos cilvēkos, pat suņu klusēšana tiek interpretēta dāmām labvēlīgā gaismā. Turklāt suns samazinot saimnieces sirds slimību risku un depresijas draudus.
Dzīvnieki noteikti nenojauš, cik dažādi mēs interpretējam to kustības, cik daudz nozīmes saskatām izdotajās skaņās un klusējošajos skatienos. Tomēr, ja manas dzīves beigās būs kāds pakausis, uz kuru paraudzīties, šķetinot tā domas, tad tas man derēs.
