Hermitage

Nespēju sagaidīt, kad kļūsi vecāka
Nespēju sagaidīt, kad satikšu puisi, kas pirmais salauzīs tev sirdi
Nespēju sagaidīt līdz tu apzināsies ģimeni, kurā esi piedzimusi
Nespēju sagidīt, kad no labas pārtapsi sliktā
Xiu Xiu, Nieces Pieces

Labi atceros, kā pirmoreiz neaizgāju uz skolu. Mēs lasījām Turgeņeva stāstu Mumu. Vecāki man lika sagatavoties nodarbībai, un mamma centās iestāstīt, ka tā ir fikcija. Taču es zināju, kā viss beigsies un ka tas ir pa īstam, tāpēc pateicu skolotājai, ka man sāp vēders, savukārt mammai – ka stunda nenotika, un atlikušo dienu pavadīju, raudot savā istabā, kaut arī netiku pieķerta melos.

Ir neiespējami mēģināt aprakstīt nāciju vai laiku, kurā dzīvo, vai pat savu paaudzi, nākot no tik lielas valsts kā Krievija. Varu tikai runāt par tendencēm, savu subjektīvo interpretāciju, pašas novēroto. Kādā brīdī radās ideja pētīt, kāpēc neko nevēlamies. Lasīju forumus par bērnu sodīšanu reliģiskās ģimenēs, s&m seksuālām aktivitātēm, ārzemju ekspertu pētījumus par krievu literatūru un 20. gadsimta totalitāro mākslu. Veids, kā par to raksta un domā, man atgādina franču mākslā romantizēto prostitūtas tēlu – skaistu un grēcīgu sievieti, kura vairāk par citiem ir spējīga uz īstu mīlestību, bet kurai pēc žanra likumiem ir jāmirst pašai no savas rokas vai apstākļu sakritības rezultātā. Bieži man šķiet, ka citiem zināms kāds harmonijas likums, par kuru man neviens neko nesaka, ka katras ciešanas līdzsvaro neaprakstāma skaistuma mirkļi. Ka ikdienas dusmu deva ir atslēga aizgrābjošai un mūžīgai mīlestībai. Ka ciešanas iemācīs mīlēt Dievu, vecākus un tuvākos cilvēkus. Dusmas, tēmētas pašam uz savu ķermeni un prātu, ļauj atteikties no aktīvas rīcības.

Bet, ja nu mēs visu pārprotam, un patiesībā tā ir tikai vēlme bēgt pašam no sava ķermeņa kā no bezjēdzīgas čaulas un pārtapt mūžīgā attēlā. Varbūt krievu teiciens “ja sit, tātad mīl” var tikt saprasts kā “ja sit, tātad ļauj sajust dzīves nerealitāti un tukšumu”.

Margo Ovčarenko (1989, Krasnodara, Krievija) darbu centrā ir dzimuma lomas, skaistuma standarti, intimitāte un slēpts izmisums šodienas Krievijā. Viņai bijušas solo izstādes Parīzē, Kopenhāgenā, Maskavā un Sanktpēterburgā, grupu izstādes Ņujorkā, Hjūstonā, Lozannā un citviet. 2011. gadā Ovčarenko absolvēja Rodčenko fotogrāfijas un multimediju skolu Maskavā. Patlaban viņa studē maģistra programmā Hantera koledžā (Hunter college) Ņujorkā.