10 minūtes ar Marku Prustu

Rīgas Fotomēneša ietvaros Latvijā viesojās Marks Prusts (Marc Prüst, 1975), kurš kā recenzents piedalījās portfolio skatē, kā arī uzstājās ar lekciju par saviem novērojumiem fotogrāfijas attīstībā. Lekcija sniedza vēsturisku ieskatu fotogrāfijas formā un tehnoloģiju attīstībā, izcēla medija unikalitāti, īpaši uzsverot konteksta un koncepta nozīmi.

Marks Prusts, nīderlandietis, kas jau vairākus gadus dzīvo Francijā, ir pazīstams fotogrāfijas eksperts, konsultants un neatkarīgs kurators, kurš uzstājas ar lekcijām un sniedz padomus grāmatu rediģēšanā. Prustam ir vairāk nekā desmit gadu pieredze fotogrāfijas nozarē, strādājot Pasaules Preses Foto (PPF, World Press Photo), viņš sadarbojas ar žurnālu VU, konsultē Prix Pictet konkursu, Noorderlicht festivālu un individuāli konsultē tādus fotogrāfus kā Jerons Toirkens (Jeroen Toirkens), Volfgangs Millers (Wolfgang Müller), Nadziks Armenakians (Nazik Armenakian) un daudzus citus. Uzsākot sadarbību ar Prustu, būtu jāņem vērā viņa viedoklis, ka veiksmīga fotodarba pamats ir aktuāls un interesants stāsts.

Ko tu dari kā fotogrāfijas konsultants?

Pārsvarā sniedzu padomus dokumentālā žanra fotogrāfiem un fotožurnālistiem. Es mācu fotogrāfus, kā rediģēt bildes un izstrādāt projektus, kā organizēt projekta mārketingu, lai viņu darbi tiktu pamanīti. Es to parasti daru individuāli vai semināra veidā, konsultējot grupu.

Ar kādiem fotogrāfiem tu labprātāk strādā?

Kā nu kuro reizi. Manā uztverē fotogrāfija ir vizuāla valoda, tā ir medijs un veids, kā nodot informāciju. Tāpēc mani interesē stāsts, tā veidošanas process un veidi, kā panākt, lai konkrētais stāsts būtu saprotams plašākai auditorijai. Principā mani var nolīgt jebkurš, bet ja man liekas, ka darbā nav stāsta, tad būs ļoti grūti sastrādāties. Sadarbība izdodas labāk, ja ir personiska saikne un kopīgs skatījumam.

Bet tev tomēr ir cita izglītība. Kāda saistība politikas zinātnei ar fotogrāfiju?

Es studēju starptautiskās attiecības – politikas zinātni un japāņu valodu. Mana izglītība nav saistīta ar vizuālo kultūru, bet, manuprāt, tā ir diezgan noderīga. Ar zināšanām politikas zinātnē es varu saskatīt stāstus un saprast, kas aiz tiem slēpjas. Turklāt es zinu, kā nodot informāciju. Politikā un starptautiskās attiecībās ir jāspēj analizēt un atlasīt noteiktus elementus, lai saprastu, kas notiek. Un notikumu atlase un kārtošana hierarhiskā secībā, lai radītu šajos notikumos balstītu stāstījumu, galu galā nemaz tik ļoti neatšķiras no fotogrāfijas. Ņemot vērā, ka manas intereses vijas ap dokumentālo fotogrāfiju, foto žurnālistiku un PPF, akcentēju attēlu kontekstu, nevis pašus attēlus.

Vai PPF bija tava pirmā saistība ar fotogrāfiju? Ko ieguvi, tur strādājot?

Tā nav gluži pirmā saistība ar fotogrāfiju. Kad studēju Japānā, iegādājos foto kameru. Atgriežoties Nīderlandē, pamācījos dažos foto kursos un diezgan ātri sapratu, ka man nav pietiekoši daudz talanta, lai nopietni fotografētu. Bet man bija ļoti labs pasniedzējs, kas iemācīja, kā skatīties uz fotogrāfiju un saskatīt atšķirības starp vizuālo un verbālo valodu. Tas man deva tiešām labu pamatu. Pēc tam sekoja darbs PPF, līdzdalība konkursa organizēšanā, izstāžu rīkošana un dalība žūrijā. Mums tolaik iesniedza 60 000–70 000 attēlu. Man patika tur būt! Iespēja redzēt visu procesu, kā notiek fotogrāfiju atlase un kā žūrija pieņem galīgos lēmumus. Labāku apmācību fotogrāfijā nevarēju vēlēties!

Vai vari minēt kādu veiksmīgu projektu, kura tapšanā esi līdzdarbojies?

Es strādāju pie divām grāmatām ar fotogrāfu Jeronu Toirkenu (Jeroen Toirkens). Viņa pirmā grāmata saucas Nomad, un, manuprāt, Toirkens ir ļoti labs piemērs tam, kā pašam sev nodrošināt atbalstu. Viņš desmit gadus fotografēja nomadisko dzīvesveidu Ziemeļos. Sākumā viņš finansēja projektu no kādas dotācijas, maziem līgumdarbiem un saviem ietaupījumiem, bet darba procesā viņš sāka pasniegt lekcijas un organizēt fotogrāfiju slaidrādes vakarus. Viņš pat nodibināja fondu Nomadu dzīve, kas izsniedza mazas stipendijas mongoļu meitenēm, lai viņas varētu mācīties skolā. Procesa gaitā viņš iepazinās ar daudziem cilvēkiem. Tajā pašā laikā viņš izsūtīja ziņas par jaunumiem projekta gaitā, sasniedzot lielu skaitu sekotāju. Kad projekts tika pabeigts, Jerons atrada izdevēju, kurš teica, ka var izdot grāmatu par viņa projektu, bet tad Toirkenam pašam būtu jānopērk 500 grāmatas. Toirkens piekrita, un, paziņojot visiem par šo iniciatīvu, viņš pārdeva 350 grāmatas divu mēnešu laikā.

Bet kāds bija tieši tavs ieguldījums?

Mēs sadarbojāmies pie abu grāmatu rediģēšanas. Viņš bija redzējis mani strādājam pie cita projekta, stāstīja, ka viņam ir visi attēli un ka viņš strādā pie grāmatas, un jautāja, vai es būtu ar mieru viņam palīdzēt. Viņš man parādīja savus darbus, un man tie patika. Pirmajā grāmatā mans uzdevums bija ne tik daudz strādāt pie attēlu secības, kā runāt ar autoru, noskaidrot, ko viņš meklēja un kāpēc, jo tā nav vienkārši labu bilžu kolekcija. Kopīgiem spēkiem mēs atradām stāstu, ko viņš vēlējās izstāstīt. Pēc tam atradām fotogrāfijas, kas nodeva šo vēstījumu. Fotogrāfiju atlase bija sarežģīts uzdevums, bet kļuva vieglāk, kad noskaidrojām, kādu stāstu īsti Toirkens vēlas pastāstīt. Līdzīgi strādājām arī pie otras grāmatas Solitude, kas, pēc manām domām, ir tikpat laba kā pirmā.

Kā tu varētu raksturot pašpublicēšanas arvien pieaugošo popularitāti?

Mūsdienās ikviens var atrast saikni ar savu skatītāju, kā arī atrast atbalstītāju grupu. Tas nav bijis iespējams nekad agrāk. Līdz ar internetu un mobilajām tehnoloģijām fotogrāfiem ir iespēja publicēt savus darbus pašiem un atrast potenciālo auditoriju. Tāpat ikviens var pārdot savus darbus. Risks ir pašam publicēt 500 grāmatas eksemplārus, nenoskaidrojot, kam būtu interese to iegādāties, un tad palikt pie sasistas siles ar 495 grāmatām zem gultas. Tāds ir pašpublicēšanas risks.

Kāds būtu tavs padoms jaunajiem fotogrāfiem?

Es nevaru sniegt vispārīgus padomus, jo katrs gadījums ir individuāls un atšķirīgs. Man ir svarīgi, lai fotogrāfi zinātu, ka fotogrāfijai ir sava vēsture un kultūra un ka tā pastāv jau 180 gadus. Fotogrāfiem ir jāzina, kas noticis pirms tam, lai zinātu, kurp virzīties tālāk. Manā skatījumā kolekcionēt acumirkļus, kaut vai izšķirošus, vēl neko nenozīmē. Man šķiet, ka fotogrāfijas nākotne ir stāsta stāstīšana.