Studijas FAMU akadēmijā

Fotogrāfija mani interesēja jau, studējot Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Tajā laikā visvairāk interesējos par klasisko melnbalto fotogrāfiju un vēsturiskajām tehnikām. Neko daudz par to nezinot, man bija daudz kopīga ar piktoriālistiem – tāpat kā viņi uzskatīju, ka fotogrāfija kļūst par mākslu laboratorijā ar roku darba palīdzību. Turklāt fotogrāfiju kopēšana un alternatīvās tehnikas daudzējādā ziņā atgādināja grafiku, kas mani arī saistīja.

Zināju, ka gribu tālāk studēt fotogrāfiju. Jutu arī, ka vispirms gribu kārtīgi iemācīties analogās melnbaltās fotogrāfijas tehnisko pusi.

Vispirms par FAMU uzzināju no Raimo Lielbrieža, pēc tam vasarā strādāju arheoloģiskajos izrakumos, kur iepazinos ar diviem čehiem, kuri savukārt pazina Ivaru Grāvleju. Pēc apraksta FAMU mājaslapā šķita, ka tā varētu būt man piemērota skola, un nejaušās satikšanās man likās kā zīmes, ka jābrauc uz Prāgu. Sāku gatavoties iestājeksāmeniem.

FAMU iestājeksāmeni ir divās kārtās. Pirmajā kārtā vērtē iesūtītu portfolio – 3 fotogrāfiju sērijas, 8–12 fotogrāfijas katrā. A daļa – izstādes sērija, kas reprezentē autora radošo darbību; B daļa – žanra fotogrāfija (ainava, portrets, arhitektūra, akts, reportāža); C daļa – publikācija, kas apvieno fotogrāfiju un grafisko dizainu.

Kad es liku iestājeksāmenus, bija noteikums, ka vismaz vienai no sērijām jābūt klasiskajā melnbaltajā tehnikā. Tagad tā nav, bet portfolio jāpievieno viena melnbaltā klusā daba 30 x 40 cm izmērā. Portfolio iesniegšanas termiņš ir marta sākumā.

Otrā kārta notiek klātienē, un informācija par otrās kārtas eksāmeniem tiek nosūtīta tiem, kas izturējuši pirmo kārtu. Kad es liku iestājeksāmenus, tas bija tests fotogrāfijas vēsturē, vispārējais erudīcijas tests, plakāta dizains, fotografēšana un pārrunas.

Man šķiet, ka izšķiroša ir pirmā kārta. Uz otro kārtu, pēc manām domām, tiek uzaicināti tikai tie, kam ir labi portfolio, un, ja vien uz vietas neizdara kaut ko pilnīgi garām, tad ir liela iespēja tikt uzņemtam.

Pēc iestājeksāmenu nolikšanas bija kaut kā jātiek galā ar “trešo kārtu” – studiju finansēšanu. Toreiz maksa par vienu studiju gadu bija 6900 EUR, tagad tā ir pacēlusies līdz 8700 EUR (2. un 3. kursā var iegūt atlaidi, kas mājaslapā tiek dēvēta par stipendiju – 1700 EUR gadā, ja nav parādu).

Aizbraucot uz Prāgu, man bija divas lielas priekšrocības – čehu draugi un čehu valodas zināšanas sarunvalodas līmenī. Tāpēc bija vienkāršāk atrisināt problēmas, kas saistītas ar pārcelšanos uz citu valsti – atrast dzīvesvietu, kur dabūt ISIC karti, mēnešbiļeti, kur Prāgā paēst, ko darīt nedēļas nogalēs.

Čehu valoda izrādījās svarīgāka, nekā biju domājusi. Gāju Rīgā uz privātstundām, lai apgūtu pamatus, jo zināju, ka Čehijā būšu vismaz trīs gadus. Tagad situācija, šķiet, mazliet mainījusies, bet toreiz ar angļu valodu uz ielas tālu tikt nevarēja. Arī studējot čehu valoda noderēja, jo ne visi katedras pasniedzēji runā angliski. Turklāt čehu valodā varēja apmeklēt daudz vairāk izvēles kursu.

FAMU katrā priekšmetā lekcijas notiek reizi nedēļā vai reizi divās nedēļās. Vidēji trīs dienas nedēļā ir lekcijas. Taču lielāko daļu uzdevumu studenti veic individuāli. Bez obligātajiem un izvēles kursiem samērā bieži ir moduļi – vienas dienas vai nedēļas nogales kursi, ko parasti pasniedz pieaicināti pasniedzēji vai viesmākslinieki.

Man šķiet, ka FAMU, kurā es iestājos 2006. gadā, bija izteikti klasiska fotogrāfijas augstskola, tika uzsvērta melnbaltā fotogrāfija un tehnika. Tagad skola pievērsusies fotogrāfijai laikmetīgās mākslas kontekstā. Lielāka nozīme ir meistardarbnīcām, studenti biežāk savos darbos izmanto arī citus medijus, piemēram, sietspiedi vai video.

Pirmajā kursā tiek vairāk apgūta fotogrāfijas tehniskā, nevis radošā puse – kā fotografēt ar lielformāta kameru, kā pareizi uzlikt gaismas pases bildei, kā nofotografēt stiklu, metālu un porcelānu, ainavu. Turklāt lielākā daļa darbu jāveic tradicionālajā melnbaltajā tehnikā. Bet blakus konkrētiem studiju uzdevumiem katru gadu ir jāsagatavo viena izstādes sērija, kurai tematu un izpildījumu var brīvi izvēlēties.

Tā kā es tajā laikā par fotogrāfiju zināju mazāk nekā man gribējās, biju priecīga par konkrētiem uzdevumiem, un man bija laiks trenēties pareizi ielikt 9 x 12 negatīvu kasetē vai meklēt atbildi uz tādiem jautājumiem kā “Kāpēc filma pēc izņemšanas no tanka ir zila?”. Uztvēru to kā jaunas valodas mācīšanos, kad vispirms ir jāiemācās alfabēts un mazliet gramatikas, un pēc tam var rakstīt romānus.

Katra gada beigās ir skate, kurā students izliek visus savus darbus komisijai un izstāda darbu sēriju skolas galerijā.

Otrais kurss man šķita visgrūtākais. Blakus tehniskajām lietām parādījās arī radošās, bet uzdevumu bija tik daudz, ka viss labi jāieplāno, lai līdz skatēm varētu paspēt: – Arhitektūra (jeb lielformāta fotogrāfija, kur jāsaskaņo laba gaisma un laiks, kad ir brīvs skolas fotoaparāts, jāatrod ēka, kurai ērti piekļūt, stiepjot 15 kg smagu koferi); – Seja un ķermenis (melnbaltie akti studijā – jāsaskaņo, kad ir laiks modelim un brīva fotostudija, mazliet adrenalīna, vai izdosies labi attīstīt negatīvus un tad visu nokopēt vienādā tonalitātē un izveidot grāmatu). Vēl arī tādi uzdevumi kā reklāmas fotogrāfija, produktu katalogs, dokumentālās fotogrāfijas grāmata.

Trešais kurss pēc otrā likās kā brīvdienas. Priekšmetu ir maz, lielākā uzmanība jāvelta bakalaura darbam, kam ir teorētiskā daļa un praktiskā – izstāde.

Kopumā man studijas FAMU ļoti patika, pasniedzēji vienmēr atrada laiku konsultācijām, studenti bija no dažādām valstīm, pārsvarā no Balkāniem un Skandināvijas, bet mana kursabiedrene no Azerbaidžānas sacentās ar studentu no Urugvajas, kurš no viņiem ir eksotiskāks. Interesanti bija arī izvēles kursi un radošās darbnīcas, ko vadīja Čehijā pazīstami mākslinieki. Bija kursabiedri, kam likās, ka tehnisko priekšmetu ir pārāk daudz. Bet man tieši tas derēja. Svarīgi, ka FAMU ir pieejams gandrīz viss iedomājamais tehniskais ekipējums visdažādāko projektu īstenošanai – analogie un digitālie fotoaparāti, studijas, laboratorijas, lielformāta printeris. Lielākais FAMU trūkums ir augstā studiju maksa, kam jāpieskaita arī izdevumi par materiāliem – filmām, papīriem un grāmatām. Gaidīju labāku angļu valodas līmeni un arī to, ka starptautiskajiem studentiem vismaz sākumā kāds vairāk izskaidros, kas un kā, lai nerastos problēmas, piemēram, ar kredītpunktu skaitu utt. Bet šķiet, ka tas jau ir uzlabojies. Vēl arī varētu vairāk uzmanības veltīt fotogrāfijas komerciālai pusei, kas saistīta ar modi, reklāmu, jo tieši tās ir sfēras, kurās pēc skolas beigšanas ir vislielākās izredzes strādāt.

Uz jautājumu, vai FAMU ir studiju maksas vērta, katram jāatbild pašam. Bet tas ir galvenais iemesls, kāpēc tikai maza daļa starptautisko studentu turpina studijas maģistrantūrā. Jāmācās čehu valoda, lai varētu turpināt studijas par brīvu.

Tā izdarīju arī es. Protams, čehu valodas programmā ir daudz lielāka konkurence. Tajā gadā, kad beidzu bakalaura studijas, tika atvērta jauna programma – Fotogrāfijas restaurācija, kurā nolēmu iestāties, jo mani interesē 19. gadsimta fotogrāfija un domāju, ka būs iespēja izmēģināt vēsturiskās tehnikas. Vēlāk gan izrādījās, ka tas nebija pareizs lēmums, jo, kā jau daudzās jaunās studiju programmās, arī šeit bija daudz neskaidrību, tāpēc atgriezos fotogrāfijas maģistra programmā.

Maģistra studijas notiek pēc mazliet cita principa, ir tikai daži obligātie priekšmeti, svarīgākais no tiem – meistardarbnīca. Lielākā daļa nepieciešamo kredītpunktu jāsavāc izvēles priekšmetos. Kopumā lekciju ir mazāk, svarīgākas ir individuālās konsultācijas. Tas ir otrs iemesls, kāpēc lielākā daļa ārzemju studentu maģistra studijas neturpina.

Maģistra studijas noslēdzas ar eksāmenu fotogrāfijas vēsturē un maģistra darbu, kas sastāv no teorētiskās daļas, izstādes un fotogrāmatas.

Daļa studentu jau studiju laikā strādā un realizē komerciālus projektus. (Čehijā pašnodarbinātas personas, kas studē un ir jaunākas par 26 gadiem, nemaksā ienākuma nodokli un neveic veselības un sociālās apdrošināšanas iemaksas.) Pēc skolas beigšanas stāsti ir dažādi. Daļa turpina vai sāk savu frīlancera karjeru, daļa strādā par foto redaktoriem žurnālos, daļa – par datorgrafiķiem vai tīkla dizaineriem. Tiesa, pēdējo 2–3 gadu laikā tikai divreiz esmu redzējusi sludinājumu, ka kāds meklē fotogrāfu uz pilnu slodzi. Bet FAMU joprojām tiek uzskatīta par labāko foto augstskolu Čehijā FAMU maģistra diploms kopā ar labu portfolio noteikti ir labs sākums darba vai pasūtījumu meklējumos.

Man studiju laikā ļoti palīdzēja čehu draugi, kas pārsvarā ir arheologi, un, kad viņiem vajadzēja kaut ko nofotografēt vai uzzīmēt, vērsās pie manis. Studējot maģistros, kļuvu par pašnodarbinātu personu. Pārsvarā zīmēju un fotografēju arheologiem, divus gadus strādāju par grafiķi papīra manufaktūrā. Pašlaik pamazām lieku kopā savu studiju un veidoju komerciālo portfolio. Lielāko daļu laika strādāju par foto kuratori microstock aģentūrā Pond5, strādāju pie komerciāliem pasūtījumiem, kas mani interesē, īstenoju arī mākslinieciskus projektus.

FAMU Fotogrāfijas studiju programma:

Studiju laiks: 2006. – 2009. gads, bakalaurs; 2009. – 2013. gads, maģistrs
Mācību maksa: 8900 EUR (2. un 3. kursā 1700 EUR stipendija, ja nav parādu)
Istabas īres maksa: 150 – 250 EUR mēnesī
Lekciju biežums: 3 – 4 dienas nedēļā
Studentu skaits kursā: 3 – 5

Guna Leite (1985) ir latviešu fotogrāfe, kas dzīvo un strādā Čehijā. Fotografē minimālistiskas ainavas un veido autorgrāmatas, kurās apvieno fotogrāfiju, zīmējumu un grafisko dizainu.