Tiesības būt autoram
Pagājušonedēļ mediji rakstīja, ka Ivara Grāvleja video darbs Informatīvi – muzikāls, vizuāls un interaktīvs ieskats dažu Latvijas fotogrāfu daiļradē nominēts Purvīša balvai. Grāvleja darbs, kas jūnijā bija skatāms Rīgas Fotomēneša izstādē Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija Rīgas Mākslas telpā, ieguva skandalozu slavu – pēc Intas Rukas pretenzijām, ka Ivars Grāvlejs bez atļaujas savā darbā ir iekļāvis viņas fotogrāfijas, izstādes kuratore Inga Brūvere video darbu izņēma no ekpozīcijas. Viss notika steigā un salīdzinoši klusi, plašākai publikai laupot iespēju runāt par fotogrāfu darbu morālajiem un juridiskajiem aspektiem. Tagad Grāvleja darbs atkal nonācis uzmanības centrā, un tas ir labs iemesls uzdot dažus svarīgus jautājumus un meklēt uz tiem atbildes.
Sākumā par pašu darbu. Ivars Grāvlejs bija izveidojis karakoes video no vairāku fotogrāfu darbiem – skanot vairākiem Raimonda Paula šlāgeriem, fonā bija skatāmi Aļņa Stakles, Raimo Lielbrieža, Jāņa Deinata, Intas Rukas, mani un arī citu fotogrāfu darbi, bet dziesmu teksti bija modificēti tā, lai katru autoru nedaudz pavilktu uz zoba. Ne visi fotogrāfi to uztvēra ar humoru. Inta Ruka uzskatīja, ka ir pārkāptas viņas autortiesības, jo Ivars Grāvlejs darbu izmantošanu ar viņu nebija saskaņojis. Līdzīgās domās bija arī Alnis Stakle, pēc viņa pieprasījuma Grāvleja darba video tika bloķēts Vimeo.
Rīgas Fotomēnesis, kas juridiski bija atbildīgs par izstādes organizēšanu, no juristiem saņēma pretrunīgus viedokļus. Iznāk, ka viss ir atkarīgs no interpretācijas, proti, vai Ivara Grāvleja video ir mākslas darbs, kādiem mērķiem viņš ir izmantojis citu autoru darbus, utt. No vienas puses, Grāvlejs patiešām ir pārkāpis citu autoru tiesības (Autortiesību likuma 14. punkts), pirmkārt, jau autoru personiskās tiesības izlemt, vai darbs tiks izziņots un kad tas tiks izziņots, otrkārt, darba neaizskaramību – tiesības pašam autoram atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā. No otras puses, mākslinieks drīkst citēt citu autoru mākslas darbus, lai radītu jaunus mākslas darbus. Ja Ivara Grāvleja video darbu interpretējam kā parodiju vai karikatūru, tad uz viņu attiecas Autortiesību likuma 19. panta 9. punkts, kas šādiem nolūkiem viņam atļauj izmantot citu autora darbus bez autora piekrišanas un atlīdzības. Sanāk, ka sākumā tiesai būtu jātiek skaidrībā, kas tad īsti ir Ivara Grāvleja darbs – aukstasinīgs citu mākslas darbu pirātisms, parodija, karikatūra vai oriģināls mākslas darbs? Šeit vairs nelīdzēs likuma pants, bet gan ekspertu atzinums, ar ko juristiem žonglēt tiesu zālē. Eksperti, kā zināms, ir cilvēki ar savu pieredzi, gaumi, simpātijām, kā arī personiskām un korporatīvām saitēm, un var tikai zīlēt, kam par labu viņi iešūpinātu Temīdas svarus – Ivara Grāvleja mākslinieciskajam huligānismam vai Intas Rukas un Aļņa Stakles tiesībām pašiem noteikt, kas un ko drīkst ar viņu fotogrāfijām darīt.
Rietumos ir daudz precedentu, kad mākslinieki bez piekrišanas izmanto citu autoru darbus. Parasti šo mākslas praksi dēvē par apropriāciju. Piemēram, Endijs Vorhols, Roberts Raušenbergs un Džefs Kūns savos darbos ir izmantojuši citu autoru darbus, tai skaitā korporāciju zīmolus. Arī fotogrāfijā netrūkst līdzīgu piemēru. Patriks Kariū 2008. gadā tiesā cēla prasību pret Ričardu Prinsu (Richard Prince) par 35 fotogrāfiju apropriāciju. Prinss tās bija izlicis izstādē kā savējās, daudzas izmainot pat ļoti minimāli. Tiesa ilga sešus gadus, bet beidzās par labu Prinsam. Jau iepriekš Prinss savos darbos bija izmantojis Marlboro reklāmu fotogrāfijas ar kovbojiem bez jebkādu autortiesību kārtošanas. Amerikāņu māksliniece Šerija Levine (Sherrie Levine) 1981. gadā pārfotografēja Volkera Evansa fotogrāfijas no kataloga un izlika izstādē kā savējās. Šodien tās tiek uzskatītas par postmodernisma šedevriem, tās atrodas arī Ņujorkas Metropolitēna muzeja kolekcijā. Britu duets Adams Brūmbergs un Olivers Čanarins kāda cita autora – Bertolta Brehta – fotoalbumā salīmēja Google atrastus fotoattēlus un izdeva kā savu foto grāmatu War Primer 2. Pērn viņi ar šo izdevumu ieguva prestižo Deutsche Borse Photography balvu.
Izņemot Grāvleju, kas jau senāk ir izmantojis svešus darbus savu darbu radīšanā, Latvijā trūkst piemēru. Kaut kādā mērā žēl, ka darbs tika izņemts no izstādes, jo tiesas gadījumā mums būtu kāds precedents, kā šādā situācijā visām iesaistītām pusēm rīkoties. Nominācija Purvīša balvai ir iemesls aktualizēt diskusiju par fotogrāfu tiesībām uz saviem darbiem – ne tikai meklējot taisnību konkrētā gadījumā, bet arī runāt par visiem tiem gadījumiem, kad fotogrāfu autortiesības tiek nepārprotami pārkāptas. Kāda pašvaldības institūcija centās piesavināties trīs fotogrāfu mantiskās vērtības, aizbildinoties, kā tās esot nevērtīgas reprodukcijas, bet īstie mākslas darbi esot faili šo fotogrāfu datoros. Fotogrāfu darbu publicēšana izdevumos bez autora norādīšanas jau ir ierasta lieta. Arī tas, ka fotogrāfi atrod savus darbus pārpublicētus dažādās mājas lapās internetā bez atļaujas un autora norādes. Īsi sakot, katram fotogrāfam ir savs bēdu stāsts par autortiesībām. Par to vajadzētu runāt.
