Ziemeļu Arla

Jau otro gadu pēc kārtas Zviedrijas mazpilsētā Landkronā norisinājās starptautisks fotogrāfijas festivāls, kas ilga tikai trīs dienas – no 22. līdz 24. augustam. Festivāla kūrēšana bija uzticēta pazīstamajam zviedru fotogrāfam JH Engstrēmam (JH Engström), kurš ne vien sarīkoja Nenas Goldinas, Rinko Kavauči un Bertjenas van Manenas izstādes, bet uz Landskronu atveda arī pašas autores. Programmā bija vēl padsmit izstāžu – daļa autoru ir kuratora domu biedri, jo tematiski vai stilistiski darbojas līdzīgi pašam JH Ensgtrēmam, daļa izstāžu vienkārši audzē apjomu, piemēram, dažādu pasaules augstskolu absolventu grupas izstāde reGeneration 2, kas ceļo apkārt jau vairāk nekā trīs gadus, bet trešajā kategorijā varētu ierindot vienu – lielo grupas izstādi, kas veltīta Turcijas fotomākslai – no vēstures līdz šodienai.

Landskrona ir neliela pilsēta starp Malmi un Gēteborgu, kas pēc Pirmā pasaules kara kļuva par nozīmīgu kuģu būvniecības centru, nodarbinot vairāk nekā 10 % pilsētas iedzīvotāju. 80. gados šī nozare iznīka un pilsēta nonāca ilgstošā depresijā. Lai arī Landskronas osta ir viena no dziļākajām Zviedrijā, pilsēta joprojām cīnās ar ekonomiskajām problēmām. Pirms dažiem gadiem pašvaldība ierosināja Landskronā rīkot fotofestivālu, lai veicinātu pilsētas atpazīstamību un ekonomiku un līdz ar to arī investīciju piesaisti. Festivālu galvenokārt finansē pilsēta un Skones lēne. Daudzi vietēji fotogrāfi gan ir norūpējušies, ka tagad visa fotomākslai paredzētā nauda tiek investēta Landskronas festivālā, kamēr Malmei un citām lēnes pilsētām ievērojami sarūk iespēja saņemt finansējumu fotoaktivitātēm. Landskronā vēl tagad redzamas ekonomiskās krīzes sekas – vienā no centra ielām cita pie citas slejas septiņas pagaidu galerijas, kas ierīkotas bankrotējošu veikalu telpās. Landskronas festivāla logo ir zils kuģa propellers, kura centrā atrodas kameras diafragma. Tas lielā mērā raksturo pilsētas identitāti – apvienojot vēsturisko mantojumu un mūsdienu ambīcijas.

Landskrona festivāls ir veltīts tikai profesionālai fotomākslai, šeit nav amatieru izstāžu. Festivāla laikā norisinājās arī seminārs un portfolio skate. Es piedalījos portfolio skatē kā recenzents, un dienas laikā man bija jāvērtē 18 fotogrāfu portfolio. Šogad jau esmu to darījis Dārbijas un Madrides fotofestivālos, un jāatzīst, ka kopējais fotogrāfu līmenis šeit bija visaugstākais. No apmēram 30 portfolio skates dalībniekiem tika izraudzīts arī uzvarētājs, kurš saņem balvu – iespēju sarīkot izstādi nākamā gada festivālā. Šogad tas bija Johans Ēsterholms (Johan Österholm), kas pērn piedalījās arī ISSP meistarklasē.

Vēl jāmin arī ar foto grāmatām saistīti pasākumi – gan lielo un mazo izdevniecību un pašpublicēto grāmatu tirdziņš, Zviedrijas fotomākslas grāmatu konkursa laureātu izstāde, kā arī publiska grāmatu leļļu (dummy) recenzēšana – trīs eksperti auditorijas priekšā izteica viedokļus par dažādiem fotogrāmatu maketiem. Vēl ļoti interesants, bet maz apmeklēts pasākums bija foto grāmatu akūto jautājumu stūrītis, kur jebkuram interesentam bija iespēja neformālā gaisotnē satikt dažus fotogrāfus un uzdot tiem jautājumus par grāmatu izdošanu. Viens no tiem bija Gērijs Johansons (Gerry Johansson), kura grāmatas izdod Mack.

Festivāla nagla bija amerikāņu fotogrāfes Nenas Goldinas publiskā lekcija. Pārpildītājā Landskronas teātrī viņa aptuveni stundu tērzēja ar JH Engstrēmu un atbildēja uz publikas jautājumiem. Gan Goldina, gan publika vairākkārt atgriezās pie Izraēlas un Palestīnas konfilkta tēmas. “Kaut gan esmu ebrejiete, esmu pret to, ko dara Izraēla,” teica Goldina un aicināja uz kultūras boikotu. Viņa pati esot vairākkārt noraidījusi iespēju savus darbus izstādīt Izraēlā. Tajā pašā laikā viņa ar nožēlu atzina, ka šis karš veicina antisemītismu. Kad kāda meitene uzdeva tik ierasto jautājumu “Kāds būtu jūsu ieteikums jaunajiem fotogrāfiem?”, Nena Goldina atbildēja: “Nedariet to, ja tas jums nav dzīvei svarīgi. Fotogrāfijai jābūt kaut kam vairāk par naudas pelnīšanu, jums ir jājūt, ka nevarat dzīvot, ja to nedarāt.” Goldina arī uzjautrināja publiku ar stāstiem un replikām par narkotiku lietošanu. Pēc lekcijas man bija iespēja arī aprunāties ar Goldinu privāti. Viņa gribēja, lai es viņai iemācu fotografēt ar iPad un uzaicinu uz Latviju – vienu no retajām Eiropas valstīm, kur viņa vēl neesot bijusi.

Pradoksāli, taču – jo mazāks festivāls, jo lielāka iespēja satikt un iepazīt fotomākslas industrijas pārstāvjus. Šī festivāla aktīvā publika mērojama, augstākais, pāris tūkstošos cilvēku, bet tā kodolu veido fotogrāfi un profesonāļi, kas pārstāv prestižas fotoinstitūcijas no visas pasaules – Aperture Ņujorkā, Foam un Noorderlicht Holandē, c/o Berlin, Elizejas muzeju Šveicē, Berlīnes, Dārbijas, Islandes, Belfāstas un Krakovas fotofestivālus u. c. Tieši starptautiskais konteksts palīdz Landskronu iezīmēt pasaules fotomākslas kartē.

Landskronas festivālu var uzskatīt par mazo Arlu Ziemeļos – fotogrāfu un fotomīļu tikšanās vietu neformālā gaisotnē, tomēr atšķirbā no Arlas šeit pietrūkst visādu blakus pasākumu, piemēram, fotogrāfu darbu nesakncionēta izlīmēšana publiskā telpā, pop-up izstāžu teltīs vai busiņos. Pilsētā varēja atrast arī stendus un plakātus ar fotogrāfijām, taču tos bija organizējusi reklāmas aģentūra, un ne velti vairums tā visa atgādināja garlaicīgas kalendāru fotogrāfijas. Protams, iespējams, ka tik jaunam festivālam vēl vajadzīgs laiks, lai apaugtu ar spēcīgu neoficiālo programmu, taču tajā pašā laikā festivāla potenciālā veiksme ir reizē tā nāve – ja, pateicoties festivālam, pilsētā ieplūdīs investīcijas, tad augošie biznesi izspiedīs fotofestivālu no tukšajiem veikaliem un līdz šim atsaucīgajām municipālajām iestādēm. Paradoksāli, bet tieši ekonomiskā krīze ir fotofestivāla veiksmes garants.