Studijas Kolumbijas Koledžā Čikāgā

“Kad Tu pēdējo reizi ēdi?” man jautā Jaceks, skolas analogās un digitālās laboratorijas darbinieks un uz manu domīgo skatu noliek priekšā kubiešu sendviču ēstuves Cafecito ēdienkarti. “Izvēlies!” Pēc divdesmit minūtēm, iekožoties tiešām lieliskajā karstmaizē, garšu kārpiņas uzgavilē un nomierinās vienlaicīgi. Tikai galvā vēl zib grafiks. Laiks, īpaši tuvojoties semestra beigām, pazūd. Tiek izmantota katra minūte, kad skolas durvis – 16 stundas diennaktī – ir atvērtas, tādēļ dubults prieks, ka ir kāds, kas parūpējas, apstādina kaut uz pāris minūtēm un, kad vajag, atgādina par realitāti. Tā nav vienīgā reize, kad Jaceks man palīdz. Par to, kas vien nav atrodams viņa kabineta atvilknēs, es sen jau vairs nebrīnos. Vienu dienu viņš no dzelzs lādes izņem lodētāju un salabo kontaktu skaļrunim, kas man pēc pāris dienām vajadzīgs prezentācijai. Citkārt atrisina man vissarežģītākās – ar datoriem, tehniku un programmām saistītās – problēmas vai ar mazāk nogurušām acīm palīdz novērtēt izdruku krāsas.

Kāpēc es stāstu par jauniegūto poļu draugu? Vienā no pirmajām lekcijām – piektdienu semināra nodarbībā, kad visu dienu tiek apspriesti, kritizēti un izvērtēti mūsu, pirmā un otrā gada foto maģistrantu, projekti – iespiedusies galvā pasniedzējas Kellijas Konelas (Kelli Connell) frāze: “Šis studiju laiks nav tikai jūsu mākslinieciskai izaugsmei, bet svarīgs arī kontaktu dibināšanai, kopienas veidošanai.”

Tieši tas sākumā arī bija visgrūtākais – ne tikai amerikāņiem ierasti, apzināti veidojot noderīgos kontaktus, bet iepazīties un iegūt kaut nelielu paziņu un draugu loku, kas nepieciešams gan atbalstam un galvas izvēdināšani pēc garām darba stundām, gan mazāk formālām sarunām par mākslu. Es, pirmā un vienīgā ārzemniece fotogrāfijas maģistratūras programmā, lai arī biju pārliecināta, ka tā nebūs, pirmajā posmā jutos kā izmesta no laivas – okeāna otrā pusē, pilsētā, kurā nevienu nepazīstu, jutos pagalam emocionāli. Es taču gribēju tur būt! Nepārvarama tieksme atkal mācīties un ceļot, augt un sajust, līdz noreibst galva, ka ir vēl tik daudz ko apgūt, ļāva man iegūt gan Fulbraita, gan skolas stipendiju. Paņēmu līdzi pieredzes bagāžu, kas lidostā netiek svērta, tomēr nebiju gatava pārdzīvot vientulības mirkļus un apraudāties pasniedzēja kabinetā, kad viņš pirmais kopš aizbraukšanas tur, svešumā, pārtrauc mani, sakot: “Pagaidi, Elīn, kā tu te vispār jūties?”

Tik vienkāršs jautājums, kuru gada laikā dzirdu bieži no savējiem – “Kā tev tur iet?”, nav nemaz tik viegli atbildams. Skola ir labākā, kādā jelkad esmu mācījusies (kopā tādas ir četras – divas Latvijā un divas Francijā). Pasniedzēji ir prasīgi. Studentam ir jābūt pārņemtam, burtiski jāelpo māksla; ja kādu dienu neesi ko darījis mākslā, par to domājis vai skatījies to, tad neesi pilnībā iekšā; viņi to jutīs un visdrīzāk arī pateiks. Bez aplinkiem. Tā, ka sirds lūst un uznāk depresija. Katram otrajam līdzīgi arī gadās – viens kursabiedrs pirmajās skolas brīvdienās apsver mācības pamest, cits noslēdzas sevī, trešais saprot, ka viss līdz šim darītais ir pupu mizas. Lai cik dažādi pasniedzēji nebūtu un lai cik atšķirīgi viņi to neformulētu, bet visi kā viens pateiks – ja neesi pārkāpis pāri robežai, nevari zināt, ka esi izdarījis gana. Un, kad mēs tomēr, viens otru atbalstīdami un uzmundrinādami, saņemamies un darām vēl, tad latiņa tiek atkal pacelta augstāk. Pasniedzēji pārbauda mūsu robežas un motivāciju, tajā pašā laikā pakaļ neviens neskrien un nebiksta – viss tāpat jādara katram pašam un cik daudz ieguldīsi, tik daudz vari gaidīt atpakaļ.

Tā, šķiet, ir Amerikas specifika – tur ir jābūt uzņēmīgam, jāizrāda iniciatīva, jārunā, jāiesaistās. Ja ne latviešiem kopumā, tad man jau nu nav viegli spiest rokas, iepazīties, smaidīt un čalot par niekiem, lai pareizajā brīdī uzstājīgi iesprauktos ar sev svarīgas informācijas nodošanu sarunu biedram. Taču amerikāņi tādi ir. Un laikam tādēļ man vieglāk sadraudzēties ir ar poļiem, meksikāņiem un kolumbiešiem. Taču es mācos – pārkāpt sev pāri un draudzēties, veidojot kopienu, to tīklu, caur kuru varētu pavērties vairāk iespēju. Apgūstu arī svarīgo “lifta sarunu”, par ko kādeiz mums atgādina cita pasniedzēja Maira Grīna (Myra Greene) – katram jābūt gatavam par sevi, savu darbu interesanti izstāstīt būtiskāko ļoti īsā laikā – kā braucot liftā no viena stāva līdz otram!

Studentam tiek dota ļoti liela brīvība. Tas izpaužas gan kursu izvēlē, gan darbu izpildē. Protams, ir jāsavāc obligātie kredītpunkti par semināriem un teorijas nodarbībām četru semestru garumā, taču pārējo var izvēlēties pēc sirds patikas un ne tikai fotogrāfijas jomā. Pasniedzēji iedrošina pielāgot formu idejai – ja aktuālā problēma procesā labāk izpaužas citā, ne fotogrāfiskā veidolā, students to var darīt, tomēr arī tad netiek dotas nekādas atlaides; ja izvēlies savu ideju realizēt video vai instalācijā, tad tas jāveic tikpat kvalitatīvi kā fotogrāfijā. Nav svarīgi, ja tas ir sarežģītāks ceļš, jo, piemēram, nav pietiekami vajadzīgo zināšanu, katram pašam ar to jārēķinās un jāatrod veids, kā izdarīt. Vienkārši “labi” nav gana.

Arī praktiskais darbs – projekta izstrāde, kas ir galvenais priekšmets un rezultējas izstādē galerijā, skolu beidzot, ir katra paša izvēlēts. Man šķiet pašsaprotami, ka šajā līmenī nekādi uzdevumi (tematiski vai tehniski mājasdarbi) netiek doti, bet piebilstu, jo vairākkārt nācies to paskaidrot. Kopumā skola līdzinās trīs gadu rezidencei, kuras laikā ir iespēja konsultēties, apspriesties, un nedaudz arī atskaitīties – katrai skolā pavadītajai stundai, kas arī atbilst vienam kredītpunktam, ārpus skolas būtu jāvelta trīsreiz lielāks laiks. Tas ir vēlamais, taču parasti pat sanāk vairāk – teorijas nodarbībām ir ne tikai daudz jālasa (vidēji 40 lappuses kritiska teksta nedēļā), bet arī katru nedēļu jāraksta blogs, kā arī semestrī jāizveido viena prezentācija un semestra beigās jāuzraksta desmit lappušu referāts. Par rakstu darbiem, starp citu, ik pa laikam sņemu kādu norādi, ka angļu valodu varētu uzlabot – lai cik labi izsakos, rakstiski tomēr pieļauju kļudas.

Vienlaikus pirmajā gadā ieteicami, bet otrajā un trešajā obligāti ir jātiekas ar pasniedzējiem individuālās atskaitēs-konsultācijās. Eiropas standartiem mācības varētu šķist gandrīz nenopietnas –  divas trīs lekcijas nedēļā, taču darba, ja vien pats ieguldi, ir vairāk nekā var izdarīt, un pieeja ir daudz personīgāka. Vide ir radoša, kursabiedri – laba konkurence, tehniskās iespējas – plašas. Vienīgi pietrūkst katram atsevišķu darbnīcu. Ir vairākas, tikai foto maģistriem domātas telpas, kuras dalām – darbam, atpūtai, pusdienām un vienatnei.

Skaidrs, ka katram pieredze šai skolā būtu citāda. Kad godīgi dažreiz atbildu, ka man iet grūti, tad domāju par izaugsmi; tā nav viegla. Tas ir milzīgs darbs, kāds tilpums asaru, riekšava pārdomu un šaubas, nemitīgas šaubas, kas jāpārvar mēģinot. Tā nu es mācos un priecājos, ka to daru, jo ne vienu vien reizi esmu sev atkal apstiprinājusi, ka pārsteidzošākās tikšanās un interesantākie piedzīvojumi pie manis nokļūst tieši pateicoties fotogrāfijai. Man ir jāturpina attīstīties un vēl divus gadus jāizmanto privilēģija, kas ļauj vienā no Amerikas labākajām mākslas skolām studēt gandrīz bez maksas.

Kolumbijas koledžas Fotogrāfijas nodaļas maģistra programma
Programmas ilgums: 3 gadi
Mācību maksa: $ 1000 par kredītpunktu; lai absolvētu, nepieciešami minimums 60 kredītpunkti
Stipendija: $ 12 600 gadā (tiek piešķirta dažiem studentiem)
Istabas īres maksa mēnesī: sākot no $ 500
Lekciju biežums: ne mazāk kā 9 stundas nedēļā (viens kredītpunkts atbilst 1 stundai klātienē. Pilna laika studentam jābūt vismaz 9 kredītpunktiem semestrī)
Studentu skaits kursā: 6–10

Elīna Ruka (1981) ir latviešu fotogrāfe, kas pašlaik studē Čikāgā. Elīnu interesē dualitātes princips, konceptuāli pāri kā klātbūtne un prombūtne, dzimtene un trimda, komforts un bailes. Viņa bieži rod idejas personīgajā pieredzē. Šobrīd Elīna strādā pie tēmas par ūdeni. Apskatot to kā simbolisku un poētisku materiālu, Elīna meklē vizuālas un audiālas atbildes par ūdens spēku, īpašībām, bailēm no tā un nepārvaramu pievilkšanos vienlaikus.