Zemūdens koki

Jūra ziemeļos, sliedes dienvidos, deviņstāvenes rietumos un mežs austrumos – apmēram tā varētu sākt ieskicēt vietu, kurā es uzaugu.

Šeit valda viduvējība, kā jau tas mazām sabiedrībām raksturīgs. Varētu pat teikt, ka plašāks skats un augstāki mērķi te tiek uztverti kā nevēlami svešķermeņi, kas tikai bojā gaisu. Bet tai pat laikā džeki sapņo kļūt par miljonāriem, šņaukt kokaīnu un drāzt pornozvaigznes un mazas meitenes tēlo dāmas un grib tikt pie vīra miljonāra. Bet šie sapņi ir lēti, tie nekad neīstenosies. Un nedēļas beigās viss rajona zieds atkal savāksies vietējā bārā un uz riņķi gvelzīs par savu garlaicīgo dzīvi.

Mani smacē nost šis maziskums, lētais skaistums un prastums, kas te virmo gaisā. Kāpēc mani tas rausta? Tāpēc, ka es pats iemiesoju sliktāko, kas šeit atrodams.

Un tomēr te es augu, te veidojās mani pirmie priekšstati par dzīvi. Es te mācījos rēķināt un pīpēt, te mani ir noķērusi mīlestība un policija, es ēdu semočkas un ņurkoju, kačāju attieksmi un bicepsus, iepazinu draudzību un paģiras. Es esmu daļa no šejienes, sienas, koki un asfalts glabā atmiņas par manu eksistenci – piemīlīgā sākumskola Atvase, lielā dzīve ģimnāzijā, aliņš kāpās, vasaras vakaru izbraucieni ar velosipēdu, trīsas, ieraugot smukās meitenes no vecākas klases un kad uz ielas prasa naudu.

No šejienes manī mājo mīlestība pret jūru un kokiem. Pavasari un rudeni. Savu pagalmu un pastaigām. Es esmu Jūrmalas bērns.

Un es nekad neesmu spējis sevi pilnībā distancēt no šīs vietas, palaist to vaļā. Tā joprojām manī mīt. Es tagad esmu cits, varētu pat teikt, pilnīgs pretstats tam, kas biju, un tomēr ne – tur nav pretrunas. Vai man ir pienākums pret šo vietu? Nezinu, esmu egoists, pašlabuma meklētājs un laižos prom no šejienes.

Daniels Mekšs (1994) apguvis fotogrāfiju pie Andreja Granta un ISSP Skolā. Pašlaik dzīvo un studē Ņujorkā.