Ogrē bez kautiņiem

Pagājušajā sestdienā notika ikgadējais Fotokluba Ogre rīkotais seminārs Egona Spura ceļš, kura tēma bija Personiskais dokumentālajā fotogrāfijā. Seminārs iezīmēja noslēgumu Ogres Fotodienu programmā, kuras ietvaros notika pazīstamu fotogrāfu meistarklases un vairākas fotogrāfiju izstādes.

Pati uz šo pasākumu braucu pirmo reizi, lai gan daudz biju dzirdējusi par vārdu kaujām, kur vecmeistari strīdas, kuram vairāk FIAP balvu, un tamlīdzīgi. Šogad tiem, kas atbrauca šāda teātra dēļ, nācās vilties. Seminārs noritēja ļoti civilizētā gaisotnē, un tiešu uzbrukumu vai nepatīkamu jautājumu goda viesiem vai prezentāciju autoriem bija ļoti maz.

Ideja veidot šādu pasākumu kā veltījumu Egonam Spurim – kādreizējam fotokluba Ogre mākslinieciskajam vadītājam, pirmajam un vienīgajam fotogrāfam, kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā – un spēja to realizēt gadu no gada pati par sevi ir apsveicama. Cits jautājums – cik ļoti seminārs atspoguļo paša Spura atzītās vērtības un idejas. Spuris Latvijas fotogrāfijas vidē tiek uzskatīts par celmlauzi, kurš pretojās valdošajai salonfotogrāfijas tendencei, izkopjot savu dokumentālisma pieeju. Spuri un viņa sekotājus mēdz dēvēt par subjektīvajiem dokumentālistiem. Tādā ziņā semināra tēma Personīgais dokumentālajā fotogrāfijā bija atbilstoša.

Pasākuma pirmajā daļā uzaicinātie goda viesi rādīja savas prezentācijas, tām sekoja diskusija; otrajā daļā notika tā dēvētais fotomaratons, kurā par pirmo vietu un 100 eiro balvu cīnījās astoņi fotogrāfi. Goda viesi – Birgita Pūve (Birgit Püve), Andrejs Grants un Vitautas Stanionis (Vytautas Stanionis) – pārstāvēja katrs savu Baltijas valsti, paaudzi un pieeju fotogrāfijā. Viesu izvēles trūkums bija tas, ka katrs no viņiem runāja un prezentēja darbus citā valodā, līdz ar to praktiski neizvērsās ieplānotā diskusija. Tā iestrēga kaut kur starp angļu, latviešu un krievu valodām.

Trīs stundu garais fotomaratons nesagādāja lielus pārsteigumus. Ideja un uzņēmība veidot portfolio skati ar naudas balvu ir ļoti laba, un šādu pasākumu Latvijā stipri trūkst. Ne jaunajiem, ne vairāk pieredzējušajiem fotogrāfiem īsti nav platformas, kur prezentēt savus darbus publikai – tas ir nepieciešams ne tikai izglītojošos nolūkos, lai fotogrāfi iemācītos parādīt un pastāstīt par saviem darbiem, bet gan arī lai publiski dalītos ar saviem projektiem formātā, kas nav tik nopietns kā izstāde. Nemaz nerunājot par iespēju iegūt kādu finansiālu atbalstu savai turpmākai radošai darbībai.

Tomēr lielākā daļa fotomaratona prezentāciju bija stipri viduvējas, un daudzkārt tajās dominēja tas, ko kāda kolēģe nosauca par mutvārdu daiļradi – poētiska refleksija par to, kas bildēs nebūt nav redzams. Mulsināja arī tas, ka visiem semināra dalībniekiem bija iespēja balsot un galveno balvu saņēma skatītāju favorīts. Šāds modelis vairāk atgādina TV šovu, nevis nopietnu portfolio skati, kurā, kā liecina mūsdienu prakse, lēmumu tomēr pieņem eksperti, pieļaujot, ka tautai vienmēr nav taisnība. Tam ir vairāki iemesli, no kuriem pieminēšu pāris. Pirmkārt, nerodas situācija, kad uzvar tas, kuram zālē vairāk draugu. Otrkārt, ja žūrija ir respektabla, tad uzvarētāja tituls iegūst lielāku leģitimitāti, jo var atsaukties uz konkrētiem cilvēkiem, kas ir izvēlējušies konkrēto mākslinieku, nevis uz pārdesmit anonīmiem semināra dalībniekiem. Protams, ja žūrijā ir tādi radošās pasaules pārstāvji kā kuratori, galeristi un redaktori, tad ir iespēja, ka uzvara vai pat tikai piedalīšanās šādā skatē sekmēs fotogrāfa turpmāko darbību. Lai arī goda viesi/eksperti pēc visām prezentācijām izteica savu viedokli, viņi neiezīmēja nevienu favorītu.

Tāpēc grūti pateikt, kuru no astoņiem fotomaratona dalībniekiem būtu izvēlējusies žūrija (un nezinu arī, vai pieaicinātie goda viesi par tādu jāuzskata), bet mani pirmās vietas ieguvēja – pleskavieša Andreja Kokšarova – sešu minūšu garais multimediālais projekts ar melbaltajām vecticībnieku bildēm un sērīgo fona mūziku nepārliecināja. Nevarētu gan teikt, ka viņam bija daudz spēcīgu pretinieku, no kuriem izvēlēties alternatīvu uzvarētāju un kas iemiesotu Spura subjektīvā dokumentālisma garu.

Lai gan lielākā daļa prezentēto projektu lielākoties mērķēja uz noteiktas sabiedrības daļas izpēti un tās nebija vienkārši smukas bildes, stipri trūka radošuma un jau minētā subjektīvisma, ko saprotu kā noteikta viedokļa vai rokraksta klātbūtni izstrādātajos darbos. Ieva Benefelde, kas prezentēja savu projektu par Lēnu rehabilitācijas centru, atzinās, ka šai ciematā pavadījusi nepilnas divas dienas, no kurām tikai vienu –  fotografējot. Lai gan bildes lielākoties bija tehniski kvalitatīvas, tajās nebija “personiskā”, pietrūka ne tikai rokraksta, bet arī vispārējas iedziļināšanās izvēlētajā tēmā. To pašu var arī attiecināt uz Viktora Ozoliņa rādītajām klusajām dabām, kuras viņš fiksējis pamestās mājās un dzīvokļos. Lai gan tēma pati par sevi ir interesanta un tai varētu atrast kādu asprātīgu vizuālu risinājumu, autors šajā gadījumā skatītājam nepiedāvāja ne estētisku, ne arī konceptuālu rāmi, caur kuru šīs situācijas skatīt.

Egona Spura tradīcijas ietekmi bija grūti saskatīt arī Reiņa Fjodorova prezentācijā, kura jāpiemin, jo autors piedāvāja tehniski kvalitatīvākus attēlus un interesantākus stāstus nekā iepriekš minētie fotogrāfi, bet tajā pašā laikā viņa stāstījumā bija stipri jūtama neieinteresētība savu sēriju varoņos. Fjodorovs arī pats netieši atzina, ka cilvēki viņam vienkārši ir “labs materiāls”. Seminārā savā lekcijā Andrejs Grants pieminēja, ka “mūsdienās skaistais ir patiesais.” Lai gan atziņa izņemta no konteksta, ar to gribu uzsvērt, ka Spura skola paredz, ka labu projektu veido iekšēja nepieciešamība stāstīt par kaut ko, nevis priekšstats par to, kas varētu būt labs materiāls.

Vienlaikus ar sarunām, diskusijām un prezentācijām Ogres mūzikas skolā, kur norisinājās seminārs, bija apskatāma arī neliela Spura darbu izstāde un starpbrīžos darbojās grāmatu veikals, kurā varēja iegādāties jaunākus un vecākus mākslai un fotogrāfijai veltītus izdevumus. Ņemot vērā, ka Latvijā nav neviena specializēta foto grāmatu veikala, ir apsveicami publiku iepazīstināt ar Latvijas izdevumiem. Bet izstādes, kas bija apskatāmas turpat skolas gaiteņos un sniedza ieskatu fotokluba darbībā, nebūt neliecināja par padziļinātu attieksmi pret fotogrāfiju un izpratni par laikmetīgām tendencēm. Šie darbi drīzāk apliecināja visiem amatieriem labi zināmās patiesības par, piemēram, to, cik jauki izskatās margrietiņa vai bizbizmārīte, nobildēta makro režīmā.

Fotomaratons un izstādītie darbi liecina par to, ka diemžēl Egonu Spuri ar šodienas Ogri lielākoties saista tikai vēsture. Spuris kļuva par sava laika leģendu, jo nebaidījās atšķirties no dominējošā priekšstata par to, kādai jābūt fotogrāfijai. Bet seminārs joprojām mēģina noturēt balansu starp “šlāgeriem un simfonijām” (Arnis Balčus, Desmit stundas Ogrē). Ir zudis arī  izklaidējošais elements, proti, pasākums iztika bez skaļiem kautiņiem. Vai visi pagājušo gadu cīkstoņi ir noguruši un izlēmuši pasākumu vairs neapmeklēt? Patlaban ir sajūta, ka pasākums cenšas noturēt līdzsvaru starp abiem galiem Latvijas fotogrāfijas ainā, bet cīņas spars ir noplacis. Domāju, ka semināra veidotājiem drīz vien nāksies izvēlēties, uz kuru pusi sliekties, lai nezaudētu savu identitāti, publiku un dzīvotspēju.