Studijas Viborgas Mediju koledžā

Pabeidzot 12. klasi, nezināju, ko darīt ar savu dzīvi, bet nojautu, ka scenārijs – ģimnāzija, universitāte, darbs – man neder nu nekādi. Sapakoju čemodānu un devos uz vienu no daudzajām dāņu tautskolām, kurās mācības ilgst no pusgada līdz gadam. Katrs pats izvēlas mācību priekšmetus, ko vēlas apgūt, un visi dzīvo kopā. Skolas mērķis ir attīstīt katra personīgās spējas, darot to, kas patīk. Tur pavadīju pusgadu, vienos priekos dzīvojoties pa fotolaboratoriju, attīstot filmiņas un kopējot bildes. To, ka fotogrāfija mani interesē vairāk par visām citām nodarbēm, zināju jau kopš laikiem, kad 14 gadu vecumā liku labākajai draudzenei gulēt kapos melnā kleitā ar lelli rokās. Tolaik tā šķita tik kruta bilde!

Pēc viena semestra tautskolā atgriezos Latvijā, taču pēc kāda laika jau atkal pakoju čemodānu uz Dāniju. Biju apņēmības pilna lēkt fotonozarē, zināju, kādas bildes vēlos radīt, bet tehniski tam nebiju ne tuvumā. Atradu pusslodzes apkopējas darbu, dzīvoju mazā istabelē bez naudas, bet ar pilnām kabatām brīva laika. Bildēju, lasīju, mēģināju. Ik pa laikam raudāju, jo nekas nesanāca. Katru dienu pavadīju vairākas stundas bibliotēkā, skatoties slavenu fotogrāfu darbus. Lasīju tekstus par fotogrāfiju un visam pa vidu apmeklēju dāņu valodas kursus.

Beidzot 2014. gada augustā iestājos Viborgas Mediju koledžā. Izglītība Dānijā ir bez maksas, kas bija nozīmīgs faktors studiju vietas izvēlē. Šī nav universitāte, bet gan tehniskā skola. Apmācību process ir balstīts uz principu, ka daļu laika pavadu skolā un daļu – strādājot praksē, kuru man pašai ir jāatrod. Prakses vietas parasti ir reklāmas birojos, muzejos (eksponātu fotografēšana un bilžu veidošana informatīvajiem materiāliem), slimnīcās (vizuālo materiālu sagatvošana, medicīniskā fotogrāfija), avīzēs vai pie reklāmas fotogrāfiem. Turklāt praksē strādāt varu visur pasaulē. Taču problēma ar praksi ārzemēs ir tāda, ka Dānijā prakse ir ļoti labi apmaksāta (ap 2100 EUR mēnesī pirms nodokļiem), taču ārzemēs praktikantiem bieži negrib maksāt pavisam neko vai arī maksā tik daudz, ka fotogrāfi nevar nomaksāt pat īri.

Mācības notiek dāņu valodā. Tomēr manā kursā ir arī meitene no Libānas, kuras dāņu valodas līmenis atbilst apmēram viena mēneša valodas kursiem. Skolai svarīgākais ir redzēt, ka tev ir potenciāls un vēlme mācīties. Liela daļa materiālu ir angļu valodā – filmas, apmācību teksti, pārējo skolotājs viņai izskaidro vai arī palīdzam mēs, kursabiedri.

Studentu atlase noris divās kārtās – pirmajā tiek izvērtēta motivācijas vēstule un portfolio, otrā kārta ir intervija, kuras laikā jārāda savas bildes. Gaisotne intervijas laikā bija ļoti neformāla, tiku palūgta parādīt savas fotogrāfijas un izskaidrot, kāpēc man šķiet, ka tā ir laba fotogrāfija, un kāpēc izvēlējos rādīt tieši tos darbus. To, ka esmu uzņemta, zināju jau intervijas beigās. Skolā ir divi fotogrāfijas kursi, katrā ap 20 cilvēkiem. Lielākā daļa ir dāņi, vēl ir daži norvēģi un zviedri, kā arī ir iemaisījušies tādi kā es.

Pirmais semestris ilgst četrus mēnešus, pēc tam jāmeklē prakse. Tajā jāpavada trīs gadi, un katru pusgadu uz mēnesi, pusotru ir jāatgriežas skolā. Praksē un skolā pavadītais laiks kopā aizņem aptuveni četrarpus gadus. Ja prakse nav atrasta, bet skola redz, ka tev ir talants un vēlme, ir iespēja skolā palikt vēl vienu semestri. Dodoties praksē, skola dod uzdevumu nofotografēt 25 bildes. Veiksmīgi izejot praksi, jāatgriežas skolā likt noslēguma eksāmenus. Prakses laikā uzņemtās fotogrāfijas veido daļu atzīmes. Ja prakse nav atrasta arī pēc otrā semestra, mācības tiek pārtrauktas līdz brīdim, kamēr prakse atrasta. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atrod praksi arī pēc septiņiem gadiem un atgriežas skolā.

Pirmajā semestrī apgūstam attēla uztveri, kompozīciju, kā strādāt ar fotokameru, mākslas vēsturi, attēlu rediģēšanu, studijas gaismu uzstādīšanu, vizuālo komunikāciju. Skola rīkoja piecu dienu braucienu uz Berlīni, kur apmeklējām muzejus un pildījām mājasdarbu, kas bija jāatrāda, atgriežoties Dānijā. Uzdevums bija apstādināt uz ielas interesantus nepazīstamus cilvēkus un viņus nobildēt. Otrajā semestrī tiek pasniegta modes fotogrāfija, ielu fotogrāfija, grāmatu publicēšana, trīs nedēļas paredzētas personīgā fotoprojekta attīstīšanai, braucam uz foto tirgu Kopenhāgenā, Paris Photo, veidojam izstādi Orhusā. Otrais semestris ir interesantāks, ir daudz brīvā laika prakses vietas meklēšanai.

Mācību apjoms skolā ir diezgan liels. Fiziski skolā jāatrodas katru dienu. Gandrīz katru dienu ir mājasdarbi – jālasa obligātā literatūra, jārediģē bildes vai jāfotografē. Katram skolēnam tiek izsniegta skolas atslēga, tas nozīmē, ka skolas telpas un foto studija ir pieejama 24 stundas diennaktī. Mani dāņu klasesbiedri saka, ka apvienot skolu ar darbu ir ļoti grūti, taču es strādāju katru sestdienu un svētdienu apmēram 15 stundas, jo visiem ES valstu pilsoņiem, kas strādā vismaz 10 stundas nedēļā, ir tiesības saņemt stipendiju ap 750 EUR apmērā. Tādējādi saņemu gan algu, gan stipendiju.

Pasniedzēji aktīvi aicina mūs uz diskusiju par citu darbiem, kā arī mudina skaidrot pašu bildes. Jau sākot ar pirmajām dienām, neviens mūs neauklē un dzirdam gan skarbu kritiku, gan, protams, arī labus vārdus. Diezgan daudziem klasesbiedriem kritika sagādā lielas problēmas, un ik pa laikam jūtams saspīlējums. Pati to visu uztveru diezgan mierīgi: ja kritika tiek pausta saistībā ar attēla tehnisko pusi, spicēju ausis, taču, ja pasniedzējam vienkārši nepatīk manas bildes, tad gan baigi neuztraucos, jo gaumes atšķiras.

Liela daļa pasniedzēju ir strādājuši vai arī joprojām strādā reklāmas foto nozarē, tādēļ man dažkārt pietrūkst viedokļa par mākslas fotogrāfiju vai fotožurnālistiku. Lielākoties pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši, vienmēr gatavi atbildēt uz jautājumiem, un attiecības starp skolotājiem un skolēniem, kā jau visās dāņu skolās un salīdzinoši ar Latviju, ir daudz brīvākas. Reiz viens no pasniedzējiem piedāvāja man un dažiem klasesbiedriem aizvest mūs mājas, jo viņam bija pa ceļam. Teicām “jā” un priecīgi lēcām mašīnā. Beigās brauciens aizņēma stundu vairāk laika nekā paredzēts – pa vidu piestājām viņa mājās, tikām cienāti ar kafiju un konfektēm, piebiedrojās arī viņa sieva, un visi smējāmies tik skaļi, ka kaimiņu kaķi pārbīlī slēpās.

Skola atrodas mazā pilsētā Viborgā, kas ir apmēram pusotras stundas vilciena brauciena attālumā no Dānijas otras lielākās pilsētas Orhusas, kur es dzīvoju. Skola piedāvā studentiem dzīvot kopmītnēs Viborgā, kas maksā 500 dāņu kronas (ap 67 EUR) nedēļā. Maksā iekļautas arī trīs ēdienreizes darba dienās. Taču izvēlējos palikt Orhusā, jo tur ir daudz lielākas darba iespējas, pilnvērtīgāka kultūras dzīve, un pavadīt pusotru stundu vilcienā man nešķiet nekas traks.

Izvēloties studiju vietu, zināju, ka nevēlos ņemt milzīgo Anglijas kredītu, kaut gan dažas skolas Anglijā izskatījās ļoti interesantas. Zināju arī to, ka nevēlos studēt trīs gadus. Gribēju strādāt kā fotogrāfs, bet nebija ne jausmas, kā “iespiesties” foto tirgū. Sapratu arī, ka man trūkst tehnisko iemaņu. Tādēļ man Viborgas Mediju koledža ir perfekta vieta, jo uzsvars nav uz teorētiskajām zināšanām, bet gan praktiskajām amata prasmēm.

Praksi plānoju meklēt kādā no dāņu avīzēm, kaut gan iespējas reklāmas nozarē ir daudz lielākas. Taču nevēlos fotografēt produktus un veidot reklāmas. Tā kā pēc studijām Mediju koledžā plānoju iegūt bakalaura grādu fotožurnālistikā Dānijas Mediju un žurnālistikas skolā, mans mērķis pašlaik ir prakse avīzē.

Viborgas Mediju koledžas Fotogrāfijas programma:
Programmas ilgums: 4,5 gadi (3 no tiem jāpavada praksē)
Mācību maksa: bezmaksas, taču ir jāiemaksā ap 200 EUR, kas apmaksā mācību braucienu uz Berlīni un materiālu drukāšanu.
Stipendija: ap 750 EUR, ja nāc no ES dalībvalsts un strādā vismaz 10 stundas katru nedēļu
Istabas īres maksa mēnesī: sākot no 280 EUR
Lekciju biežums: katru dienu no 8.45 līdz 15.30, piektdienās līdz 13.30
Studentu skaits kursā: 20

Lana Ohrimenko (1992) ir fotogrāfe no Latvijas, kas patlaban dzīvo un studē Dānijā. Paralēli studijām strādā pie fotoprojekta par Rietumu sabiedrības uzskatiem par Austrumeiropas sievietēm.