Bruno Birmanis: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Ja esi ieraudzījis to, kas ir jānobildē, tad esi nokavējis. Tie nav mani vārdi, taču tos atceros vienmēr, kad redzu kādu attēlu, kas uzrunā. Ja uzrunā, tātad ir stāsts, es domāju, tātad autors savu ir sasniedzis. Taču nezinu, vai to es saucu par iedvesmu. Tas ir subjektīvi – kas kuram ir iedvesma.

Pārdomas par šo tēmu ir šī rakstu darba pozitīvais efekts man pašam. Kas mani iedvesmo un kāpēc? Esmu gana daudz savā dzīvē pieredzējis un piedzīvojis, lai uztveres kanāli pozitīvi aizsērētu. Profesionālās specifikas dēļ man ik dienu nākas skatīt simtiem, tūkstošiem attēlu. Mode, arhitektūra, reklāma. Šīs jomas nevar iztikt bez vizuālās reprezentācijas. Un tas nav stāsts par iedvesmu, bet gan par darba apstākļiem, instrumentiem. Protams ir brīži, kad elpa aizraujas, aplūkojot kādu izcilu attēlu, un tad atceros, ka attēls ir mazs dzīves nogrieznis, mirklis, kas notiktu arī bez fotogrāfa klātbūtnes (tad mēs par to neuzzinātu), vai pretēji – fotogrāfs to ir inscenējis un fiksējis, uzņemoties radītāja lomu.

Man iedvesma ir ilgāka katarse starp iepriekšējām pieredzēm, sajūtām, pārdomām, ko provocē procesi ap mani. Izjūtas, kas īstenojas taustāmos rezultātos. Profesionālajā ikdienā viss ir vienkāršāk un ātrāk, iedvesmu nomaina apstākļi. Fotogrāfijā lūkojies kā informācijas apjomā un radošas kvalitātes atspoguļojumā. Tur runa ir par attieksmi, kvalitāti un domāšanas metodēm.

Iepriekš rakstītā dēļ man pašam sakārtojās visai nedefinējams fotogrāfijas-kas-mani-iedvesmo salikums. Varbūt vairāk par kādiem svarīgiem manas dzīves posmiem. Rezultātā vienkārši paņēmu dažas fotogrāfijas no savas darba telpas sienas.

90. gadu beigās man bija iespēja līdzdarboties dizainera Terija Muglēra (Thierry Mugler) kolekcijas prezentācijā. Šīs kolekcijas foto sēriju radījis Helmuts Ņūtons, un tādējādi attēli apvienoja divu man nozīmīgu personu skatījumu uz tērpiem. Rīgā es atgriezos ar mapīti, kurā bija dažas fotogrāfijas.

Pirms kāda laika es eksponēju savu foto projekta Ballet. Beyond sēriju. Šis attēls man ir ilgi ceļojis līdz un palīdzējis noskaņoties. Mana loma te ir minimāla – būt klāt un nobildēt, ko un kā redzu. Bet laikam tur ir gabaliņš no manis atstāts.

Aivara Liepiņa uzņemtais attēls no manas skates Nepieradinātās modes Asamblejas (NMA) atklāšanā, kas notika Motormuzejā. Priekšplānā ir Pako Rabanes pakausis. Aivars izkopēja šo bildi naktī pēc skates un nākošajā rītā viesnīcā lūdza Pako to parakstīt.

Neatceros, kas šo ir bildējis, bet šīs attēls man apliecina, ka viss ir iespējams. NMA logo fonā, un viens no maniem Postbanālisma balles pirmajiem tērpiem.