Citādas dzīves saliņas
Decembrī iznākušajā fotogrāfiju grāmatā Rīgas salas Kaspars Goba mums ir apliecinājis, ka Rīgas administratīvajās robežās ir gana daudz citādas dzīves saliņu. Pietiek pārpeldēt pārsimt metru vai nokāpt no tilta un – ups! – esi teleportējies uz provinci.
Fotogrāfijas ir tapušas tikai vasarā, un tas rada divas problēmas. Pirmkārt, šķirstot albumu, acis nogurst no pārāk košas zaļās krāsas. Otrkārt, nav parādīta salu dzīve rudenī un ziemā. Kas notiek šajos nostūros? Vai tiešām tie noder tikai vasaras priekiem?
Stāstījuma struktūra jeb naratīvs arī ir tradicionāls: Kaspars vēlas ģeogrāfiski korekti parādīt ceļojumu no Doles salas līdz Daugavgrīvai. Viņa uzrakstītais īsais ievads gan piedāvā citus, paša fotogrāfa pārdzīvotos stāstīšanas veidus – tematisko un temporālo. Žēl, ka, atlasot un sakārtojot attēlus, Kaspars nav sekojis līdzi šim impulsam, ejot latviešu naratīviem raksturīgo vieglāko ceļu no punkta A līdz punktam Z. Kā skaidro Ābrams Kleckins, Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu režisori montēja lenti tādā pašā secībā, kādā tā bija nofilmēta. Daudz izaicinošāk būtu, ja Kaspars samontētu bildēs savas lauku zēna impresijas par Rīgu, jo tas, ko viņš fotografē, tiešām ir lauku zēna vide.
Taču grāmatas lielākā neveiksme ir teksta autores Gundegas Repšes uzspiestais ideoloģiskais naratīvs. Nav skaidrs, kāds žanrisks statuss ir šim tekstam: priekšvārds, novadpētniecība, poētiskās asociācijas vai nācijas konstruēšana? Varētu gan atmest padomju praksi pievienot fotogrāfiju albumiem skaidrojumus par to, kā šī vieta izskatījusies pirms Oktobra revolūcijas. Kaspara īsie ievadvārdi un attēlu paraksti jau ir īstenojuši savu neuzbāzīgo paskaidrošanas funkciju. Autors ir paudis savu mākslinieka pozīciju, atstājot skatītājam interpretācijas brīvību. Bet Repše konspektīvi izklāsta Rīgas vēsturi kopš tās dibināšanas un gari citē literātus – un tam visam nav sakara nedz ar Gobas paustajām izjūtām, nedz ar viņa, kas ir jo svarīgāk, padarīto darbu. Repše uztvērusi projekta nosaukumu tieši kā ģeogrāfijas jēdzienu, lai arī fotogrāfa ideja un īstenojums ir par salu kā par citādību, par atšķirības iespēju visaptverošajā urbānās dzīves standartā. Fotogrāfija pati prot izstāstīt stāstu, bet valodas ekspansija – ja vien tā nav fotogrāfijas metavaloda – vizuālajai kultūrai kaitē.
Metavaloda savukārt ir komentārs par dokumentālo fotogrāfiju. Kasparam Gobam arī tas ir vizuāls, jo viņš ar savām fotogrāfijām labi parāda to, kā trūkst Latvijas dokumentālajam foto. Vispirms jāsaka, ka Kaspars nelieto kodus vēstījuma poetizācijai. Gobam tematiski tuvā Inta Ruka, piemēram, cenšas padarīt portretus daudznozīmīgākus. Kasparam patīk konkrētība. Viņš interpretāciju ierosina, aicinot skatītāju iedomāties sevi fotogrāfa piedāvātajā vides kontekstā. Tāpēc nozīme ir skatītāja prātā, nevis fotogrāfa idejā vai portretējamā subjekta vēsturē. Kaspars var iztikt bez savu varoņu atklāšanas ar simboliskajiem reprezentācijas līdzekļiem, jo viņš to prot izdarīt ar analogās komunikācijas palīdzību, t. i., ar tiešu, nesimbolizētu žestu. Kasparu pazīstu kā atvērtu, labsirdīgu, komunikablu cilvēku, tāpēc nav pārsteigums, ka viņš viegli nojauc psiholoģiskās barjeras, uzrunājot svešiniekus. Rezultāts ir redzams portretos. Visbeidzot, Kaspars tver kontekstu – gan ar prātu, gan ar aci. Dažādās detaļas, fotografētas dažādos rakursos, uzbūvē pilnvērtīgu notikuma vidi, kas, atgriežoties pie jau teiktā, sniedz skatītājam papildu ierosinājumus stāstījuma radīšanai. Pagaidām gan Rīgas salas ir tikai saliņa mūsu dokumentālajā fotogrāfijā.
