Moisés

“Fotogrāfija ir mūsu eksorcisms.”
(Žans Bodrijārs)

Tanatoloģija apgalvo – ja neredzam mīlēta cilvēka mirušo ķermeni, nespējam akceptēt viņa nāvi. Iespēja aplūkot aizgājēja ķermeni mums palīdz tikt pāri vienai no sarežģītākajām sēru stadijām – noliegumam.

Mums ar dvīņumāsu nebija atļauts apskatīt mūsu tēva līķi. Nekad neuzzināju, vai tas bija tāpēc, ka viņš izdarīja pašnāvību, vai jūdaisma priekšrakstu dēļ. Tas mums lika apšaubīt viņa nāvi. Visus šos gadus mūs pavadīja sajūta, ka tas viss bijis tikai murgs un ka kādu dienu ieraudzīsim viņu, staigājot pa ielām vai sēžot kafejnīcā.

Reiz lasīju, ka fantāzijas galvenais uzdevums ir veicināt evolūciju, lai piespiestu mūs atzīt un saplūst ar citādo apkārt. Domāju, ka fantāzija var palīdzēt attēlot zemapziņas dzīles, ļaujot mums parādīt savas kaislīgākās vēlmes un iztēli.

Moisés (Šūpulis) ir septiņdesmitgadīgu vīriešu portretu tipoloģija. Šādā vecumā tagad būtu mans tēvs, ja būtu dzīvs.

Mariela Sankari (Mariela Sancari, 1976) ir dzimusi Buenosairesā, Argentīnā, dzīvo un strādā Mehiko. Viņas darbi rotē ap identitāti un atmiņu, un veidu, kā šie abi jēdzieni ir saistīti un kā tos ietekmē laiks un telpa. Sankari iekļauta BJP 2015. gada uzmanības vērto fotogrāfu sarakstā, saņēmusi vairākas balvas. Viņa rīkojusi vairākas solo izstādes un piedalījusies grupu izstādēs Mehiko, Madridē, Barselonā, Buenosairesā, Gvatemalā, Ņujorkā, Sanpaulu, Karakasā, Fortkolinsā, Hjūstonā un Korkā.