Labs suns
Teksts – Kristīne Oljēra
Jusufa Sevincli spriedzes pilnie, politiski informētie melnbaltie attēli ataino ikdienu Stambulā. Tā ir pilsēta, kas viņu fascinē. Tā ir viņa miesā un asinīs. Katra viņa uzņemtā fotogrāfija ir intīms fragments, bieži tā gandrīz neko nepasaka, taču tajā ir viss – intīma vizuāla dienasgrāmata. Katrā Bejoglu rajona aklo ielu stūrī, kur Sevincli pastaigājas dienām un naktīm, var atrast nostalģiju. Taču viņa uzņemto kadru dzīvīgums atgādina, ka tie daudz pavēsta arī par šodienu.
Sevincli ar mums runā par mīlestību, apstājas pie ķermeņa valdzinājuma, fiksējot savu skatienu uz ādas fragmentu, kas izdala juteklisku aromātu. No bērnu sejām kvēlo nevainības gaisma, atgādinot par Čaplina vai brāļu Lumjēru darbiem. Ielās un laukumos spēlējas bērni maskās, mazas meitenes izskatās pēc brīnumiem vai mūžīgiem eņģeļiem, bērnu sapņu emblēmas. Viņu nebēdnīgās sejas veras tieši skatītājam acīs, divu meiteņu piemīlīgās sejiņas saskaras tik cieši – var pat iedomāties, ka viņas ir Siāmas dvīņi.
Sevincli iemūžina nakts cilvēkus, klaiņotājus, kuri Stambulai – kultūru krustcelēm – piešķir krāsu, komplicētību un fantāziju. Viņš padara to ķermeņus par kontrastējošiem plakaniem toņiem un apjomiem – kā vīru, kuram pa muguru pil bālgans šķidrums, gluži kā gleznotāja triepts. Bieži viņš iemūžina vienu detaļu, piemēram, pievilcīgas kājas pancīgās zeķubiksēs vai atvērtu acs plakstiņu, tikai fragmentu, kurš pēc tam vizuālā virknējumā iegūst citādu likteni. Formas uzbango no ēnām, šķērsojot negatīva skrāpējumus ar gaismas stariem, radot prizmas un ilumināciju.
Lai arī Sevincli darbi veidojušies Andersa Petersena aizgādnībā, viņa rokraksts pieder viņam pašam. Viņa vēsture un kultūra baro citādu pasauli, kurai piemīt vienreizējs maigums un neizsakāms jutekliskums. Lai arī viņa attēliem ir arī tumšā puse, tie nav ne drūmi, ne slimīgi, drīzāk otrādi – tie ir atvērti dzīvei. Tajos redzama spēcīga vēlme nepazaudēt savu vēsturi vai noskatīties, kā tā pazūd nebūtībā. Rezultātā viņš piedāvā joprojām dzīvās kultūras pēdas valstī, kura piedzīvo pilnīgu mutāciju.
Sevincli attēlu uzkrītošā dīvainība meklējama sajūtā, ka tie ir objekti, kurus viņš ir izglābis, nejauši pacēlis no zemes dzīves lielceļā, nelaižot garām negaidītākos piedāvājumus. Ar savu stindzinošo melnbalto kontrastu, rupjo graudainumu un nereti saskrāpēto virsmu šiem gaistošajiem ikdienas dzīves attēliem piemīt pārlaicīga vēsma. Vairs nešķiet, ka tie fiksē dzīves mirkli, bet drīzāk sapņu pasauli nenoteikta, pazuduša laika skalā. Skaidrs, ka viņš negrib parādīt realitāti, kāda tā ir, bet drīzāk – parādīt mums subjektīvu, dziļi izjustu pasaules vīziju.
Jusufs Sevincli (Yusuf Sevincli, 1980) studējis komunikācijas Stambulā un fotogrāfiju foto skolā Nordens, Zviedrijā. Viņš publicējis grāmatas Labs suns (Good Dog, 2012, Filigranes editions / Espas) un Marseļa (Marseille, 2014, lebec enl’air). Rīkojis solo izstādes, darbi izstādīti grupu izstādēs Parīzē, Stambulā, Arlā, Maskavā un Ankorā. Patlaban dzīvo un strādā Stambulā un Ņujorkā.
