Intervija ar Ivetu Vaivodi

Pēdējos gados Ivetas Vaivodes (1979) vārds gandrīz pazudis no modes un sieviešu žurnālu lappusēm. Tā vietā viņas Latgalē tapušais autorprojekts Klēpis (Somewhere on a Dissapearing Path) – stāsts par atgriešanos savas dzimtas izcelsmes vietā Pilcenē – ceļo pa pasauli, ieskaitot Paris Photo, un ik pa laikam saņem balvas kādā starptautiskā konkursā. 20. februārī Ivetas izstāde tika atklāta prestižajā C/O Berlin galerijā, kuras talantu konkursā viņa uzvarēja pirms pāris gadiem. Tikāmies dažas nedēļas pirms atklāšanas un runājām par to, kas Ivetas dzīvē pēdējo gadu laikā ir mainījies, par Latgali, ceļošanu, nākotnes plāniem un autorfotogrāfiju Latvijā. Līdz 12. aprīlim Klēpis apskatāms arī Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī izstādē Latvijas ainava, izdota grāmata ar tādu pašu nosaukumu.

Pirms vairākiem gadiem FK publicēja videointerviju ar tevi. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies – toreiz tu galvenokārt nodarbojies ar modes fotogrāfiju, tagad – ar autorfotogrāfiju. Izdota grāmata ar projektu Klēpis, esi ieguvusi vairākas balvas. Tūlīt C/O Berlin tiks atklāta tava izstāde.

Man šķiet, kad tapa tā intervija, es tikko biju pabeigusi Operu. Jau tas man likās diezgan liels solis uz priekšu. Atceros, ka Arnis (Balčus – E. G.) rakstīja par manu duālo dabu, ka manevrēju starp komercfotogrāfijas pasauli un autorfotogrāfiju. Ja tagad jāsalīdzina, droši vien vēl vairāk esmu attālinājusies no komercfotogrāfijas. Tas ir noticis diezgan organiski. Esmu sākusi mācīties Taikā jeb Helsinku skolā, kas noteikti ir ietekmējis to, kā raugos uz fotogrāfiju un mākslu vispār, bet, visticamāk, īstos rezultātus varēs redzēt tuvāko pāris gadu laikā. Ja tu mani intervētu vēl pēc trim gadiem, atkal būtu noslēdzies kāds cikls un viss jau būtu pilnīgi citādāk. Operas sērija, manuprāt, ir diezgan konceptuāla.

Man tā atgādināja Hiroši Sugimoto (Hiroshi Sugimoto) darbus.

Es domāju, ka tas ir dīvains mikslis starp Sugimoto un Strutu (Thomas Struth). Nesen sev par pārsteigumu atklāju, ka Villem Lenkeri (Ville Lenkeri), kad viņš studēja Helsinku skolā, arī bija sērija par teātra skatītājiem, izmantojot garo ekspozīciju, diezgan līdzīga. Nezinu, vai tas, ka es arī pēc kāda laika nokļuvu Helsinku skolā, kaut ko liecina par mani. Pasniedzēji, protams, intervijas laikā jautāja – ko tad tu ceri iemācīties, kāpēc izvēlējies tieši mūsu skolu? Atbildēju, ka negaidu, ka viņi man kaut ko iemācīs, bet domāju, ka tā būs ļoti laba vide, kur man būt, domāt un varbūt pat mainīt priekšstatus par savu un citu praksi. Teicu, ka man vienkārši ir sajūta, ka tur iederos. Pasniedzēji nosmējās un beigās uzņēma. Bet, ja tu padomā, par ko tieši ir Sugimoto sērija, tā konceptuāli ir par pilnīgi citu lietu, lai gan vizuāli un tehniski tur ir izmantots tas pats paņēmiens. Struts varbūt vizuāli neatgādina Operas sēriju, bet idejiski ir daudz tuvāks. Taču man neliekas, ka tā ir problēma.

Pēc Operas es izveidoju projektu Klēpis. Tas bija laiks, kad man bija drusku pāri 30 un kļuva aktuāli, no kurienes tu nāc, kas tev ir svarīgi, kas notiek ar tavu ģimeni. Ļoti liela vēlme apzināties sevi kā daļu no kaut kādas kopības, no kaut kā lielāka. Ar to lielā mērā var saistīt vēlmi atgriezties Latgalē. Bija piedzimis Lukass (Ivetas dēls – E. G.), sāku domāt par ģimeni un piederības sajūtu, sevi kā Latvijas pilsoni vai latgalieti, kas man personīgi ir ļoti svarīgi. Kad sāku strādāt pie Klēpja, domāju, ka, visticamāk, darīšu to sava prieka labad, jo gribu iepazīt cilvēkus, kas ir tur. Vienlaikus man likās, ka tas paņēmiens un veids, kā es to daru, ir diezgan vecmodīgs un ka tas visticamāk nevienu neinteresēs. Diezgan apzināti izdomāju, ka negribu skriet pakaļ trendam un kaut ko baigi sadomāt, ja tas neizriet no manis pašas interesēm un vēlmēm. Tāpēc man bija liels pārsteigums, ka Klēpis izpelnījās salīdzinoši lielāku interesi nekā Opera. Tas man jau atkal lika domāt par to, ka nav jau, iespējams, tādas vienotas modes lietas. Ja tu dari to, kas tevi interesē, un to dari patiesi un no sirds, ir cerība, ka kaut kādu daļu cilvēku tas interesēs. Turklāt trendi vienmēr jāskatās kontekstā, kulturāli un reģionāli. Tas, kas ir modē Amerikā, var nebūt modē Eiropā, Krievijā vai pie mums. Līdz ar to man liekas, ka vispār drusku jāatslābinās un jādara tas, kas liekas organisks un interesē. Varbūt tas arī apliecina, ka dzīvojam šajā postpostmodernajā sabiedrībā, vairs nav stingri novilktas robežas starp lietām.

Tas man liek domāt par metamodernisma konceptu – ideju, kas nomaina postmodernismu. Esam uzauguši postmodernismā ar ironiju un citātiem, viss ir atkārtojums, cilvēki ir no tā noguruši. Taču ar visu šo bagāžu un pieredzi pie modernisma ideāliem vairs nav iespējams atgriezties. Savukārt metamodernisms ir vēlme atgriezties pie cerības, patiesības un būtības meklējumiem, bet jau ar šo postmodernisma pieredzi.

Man tas savukārt atgādina vienu tekstu par skaistuma jēdzienu mākslā. Līdz kādam vēsturiskam laikposmam šis skaistuma fenomens bija svarīgs. Tad nāk karš, modernisms, 60. un 70. gados skaistuma jēdziens tiek iznīcināts. Kaut kādā ziņā laba māksla nemaz nedrīkst būt skaista. Vismaz šis autors to skaidro kā reakciju uz karu. Apkārt notiek tik drausmīgi daudz nežēlīgu un absurdu lietu, ka vienkārši zūd jebkāda jēga kaut ko attēlot šai skaistā izpratnē. Bet viņš saka arī, ka deviņdesmitajos notiek atgriešanās pie skaistā jēdziena, protams, paturot prātā visas modernisma un konceptuālisma izpausmes. Skaistais tiek meklēts citā veidā, ar citiem paņēmieniem. Piekrītu Tolstoja uzskatam, ka māksla ir emociju komunikācija. Man šķiet, ka skaistajam ir ļoti liela nozīme, jo vienīgais, kā vari aizkustināt cilvēku, ir iedarbinot viņa estētiskās jūtas. Arī fotogrāfi Ričards Moss (Richard Moss), Saimons Norfolks (Simon Norfolk) par to runā. Protams, Norfolks ļoti lielā mērā atsaucas uz romantismu. Taču viņi abi skaidro, ka tikai ar šo emocionālo piesaisti, estētiku tu vari cilvēkos izraisīt kaut kādas jūtas un līdz ar to viņus ieinteresēt kaut kādā tēmā. Citādi mēs tam paejam garām. Par to pašu raksta ne tikai mākslas kontekstā, bet arī, piemēram, Juriko Salto (Yuriko Salto) no dizaina viedokļa. Viņa runā par problēmām, kuras izgaismojis ekoloģiskais dizains. Tā mērķis ir padarīt sabiedrību atbildīgu par savām izvēlēm un domāt par resursiem, taču tai pašā laikā viņa atzīst, ka ar zināšanām vien nepietiek. Mēs zinām, ka braukt ar mašīnu vai pirkt jaunu apģērbu varbūt nav labākā izvēle, bet mēs vienalga to darām, zināšanas neko nemaina. Vienīgais veids, kā mainīt šo uzvedības modeli, ir padarīt to par trendīgu, modes lietu. Ja līderi vai autoritātes savā nozarē sāk postulēt, ka daudz stilīgāk tagad ir braukt ar riteņiem, nevis ar mašīnu, tad ir daudz vairāk cerību, ka cilvēki to pārņems.

Vai tu apšaubi cilvēku spēju veikt pašiem savas atbildīgas un informētas izvēles?

Jā, bet lielākā mērā esam pakļauti emocionālām un iracionālām nekā racionālām reakcijām. Mēs dzīvojam interesantā laikā. Sākot no apgaismības, dominējis prāts, Dekarts un karteziānisms. Taču arvien vairāk cilvēki sāk apzināties, ka intuīcijai un iracionālajai jūtu pasaulei ir tikpat liela nozīme, ka tu patiesībā nevari ļoti daudz ko izskaidrot ar prātu vai attaisnot. Ja tas tā būtu, pasaules ekoloģiskā situācija būtu daudz citādāka. Jā, es apšaubu prāta dominanci. Tas pats, man šķiet, darbojas arī mākslā. Vismaz man ir interesanta tā māksla, kas manī vienlaikus raisa gan emocionālu rezonansi, gan spēju domāt. Ar ļoti konceptuālu mākslu ir tā – tiklīdz atkožu principu, vairs negribu pie tā atgriezties, tas ir kā salikt puzli. Ja ir tikai vizuāls baudījums, iekrītam otrā grāvī. Tāpēc man liekas svarīgi meklēt vidusceļu.

Bet atgriežamies pie lietām, kas notiek patlaban! Tūlīt beidzot būs izstāde C/O Berlin. Tai vajadzēja notikt jau pirms diviem gadiem, dažādu iemeslu dēļ tā notiks tikai tagad, bet varbūt tas arī nav slikti. Iespējams, ja tas notiktu pirms diviem gadiem, es nebūtu tik gatava. Jo tā ir ļoti nozīmīga vieta, svarīga iespēja. Un, ja tu saņem to iespēju brīdī, kad nespēj artikulēti runāt par savām izvēlēm, vari sev vairāk kaitēt, nekā dot labumu. Pēc tam Klēpis ceļos uz Meksiku un vēl citur, tas ir arī diezgan daudz kur jau pabijis, dažādos festivālos. Hanoverē, Singapūrā, Francijā. Man par lielu pārsteigumu, Klēpim diezgan labi iet. Taču man šis posms ir beidzies. Man liekas, ka patlaban savā radošajā darbībā esmu kaut kādā pilnīgi jaunā posmā. Man liekas, ka es vienmēr lieku sev ciest. Ja izdomāju ideju, kas prasa salīdzinoši īsu realizācijas laiku, to parasti atmetu, jo liksies, ka neesmu pietiekami daudz sviedru izlējusi. Bet, ja trīs gadus bildē kaut ko vienu, cilvēki sāk tevi asociēt ar šo vienu lietu. Tagad visiem noteikti liekas – ā, tā fotogrāfe, kas bildē Latgalē. Taču nākamais posms būs kaut kas pilnīgi citāds. Interesanti, kas notiks tad, ar ko tad mani asociēs.

Bet tu taču joprojām turpini strādāt arī Latgalē?

Jā, es turpinu paralēli strādāt arī pie Latgales sērijas. Vēlos izdot Latgalei veltītu grāmatu – nevis tikai par vienu ciematu, bet plašāku apskatu par šo vietu, kas, manuprāt, lēnām izzūd.

Teici, ka tev pat vairs negribas braukt nekādos ceļojumos ārpus Latvijas, jo visu vari atrast Latgalē.

Man joprojām ir tā, ka man īpaši negribas ceļot, kaut kur braukt. Protams, ja man paveras brīnišķīga iespēja aizbraukt uz Peru, esmu nenormāli laimīga un braucu. Varbūt es to varēšu labāk izskaidrot ar piemēru. Pirms gada aprīlī savā dzimšanas dienā biju Bali. Mēs par diezgan dārgu naudu nopirkām tūri vulkānā ar vietējo gidu. Kā ekskluzīvu iespēju mums piedāvā izvārīt olas krāterī. Mēs nosmejamies, ka tajā dienā tieši ir Lieldienas, viss ļoti brīnišķīgi. Bet atgriežoties es saprotu, ka šī pieredze Bali krāterī nav ne par mata tiesu labāka (turklāt mēs par to maksājam) par piedzīvojumiem Latgalē, kur nejauši iepazīstu kādu vietējo vīru – nenormāli skaistu cilvēku, ar bārdu noaugušu –, kuram angārā, izrādās, ir lidmašīna un kurš mani izvizina pa Latgales laukiem. Šis pārsteiguma mirklis, tas, ka es varu komunicēt ar šiem cilvēkiem savā valodā, tas ir tik nenovērtējami, daudz iespaidīgāk un nozīmīgāk, vismaz man.

Kā attīstījies tūrisma fenomens, protams, ir cita tēma. Viens autors pat bija salīdzinājis tūrisma praksi ar svētceļojumu. Kāpēc tad cilvēks dodas ceļojumā? Viņš dodas atklāt kaut ko neparastu, kaut ko ārpus savas ikdienas, lai pieredzētu citādo, bet caur šo citādo atklātu jaunas patiesības par sevi. Protams, ka šis ceļa motīvs ir ļoti svarīgs, bet vismaz man nav nepieciešama eksotika. Man pietiek visas tās pašas pieredzes tepat, kaut vai dodoties svētceļojumā uz pāris dienām no kāda Latgales miesta uz Aglonu. Tā ir tik neaizmirstama pieredze, turklāt šī pieredze sakņojas mūsu pašu kultūrā un ar to ir vēl nozīmīgāka, jo palīdz saprast arī mūs pašus. Latgale ir pilna ar fantastiskiem cilvēkiem. Un ne tikai Latgale. Tagad vairāk bildēju Kurzemē, un arī tur ir pilns ar brīnumiem un neparastiem cilvēkiem.

Ceļojums bieži ir arī bēgšana no ikdienas – jo tālāk aizbrauc, jo vairāk jūties izrāvies no sava ikdienas ritma.

Bet, no otras puses, cilvēki, kas daudz ceļo uz šīm eksotiskajām Āzijas vietām, novēro, ka, tiklīdz cilvēks atklāj kaut ko unikālu, nosacīti etnogrāfiski autentisku, tā uzreiz ielaužas kapitālisma rēgs un saredz šajā situācijā peļņas potenciālu. Viss tiek standartizēts pēc Starbucks un pieczvaigžņu viesnīcu sistēmas, līdz ar to notiek kaut kas paradoksāls. Tīri subjektīvi runājot, kad aizbraucu uz Peru, Bali vai Ķīnu, sajūta ir līdzīga, lai gan šīs vietas ir tik ļoti tālu cita no citas. Tā kā man nav iespēju komunicēt vietējā valodā un es nevaru izzināt pašas nianses, neesmu arī antropologs vai ģeogrāfs, Latgale man kļūst daudz eksotiskāka, nekā tā pieredze, ko varu gūt tur ārzemēs. Jo tur es tieku ielikta šajā tūristiskajā pieredzē, visu vērtēju caur tūrista skatienu, kurš tiek režisēts. Protams, pasaulē ir vietas, kuras ir autentiskas un tūrisma industrijas neskartas. Taču tur sākas citas problēmas – kur nakšņot, ja nav viesnīcas, piemēram. No vienas puses, kad braucam ceļojumos, gribam autentiskumu, no otras puses, gribam komfortu. Gulēt smukās viesnīcās, vēlams, lētās, gribam no rīta savu Starbucks kafiju un kontinentālās brokastis, nevis ēst kaut kādas sapuvušas ķīniešu olas, es atvainojos, kuras vienkārši izskatās briesmīgi. Tur atkal ir tā konfrontācija – ko tad mēs īsti gribam gūt no šīs pieredzes.

Ja runājam par atšķirību starp ceļojumu un tūrismu, tūrisms ir ļoti orientēts uz laika taupīšanu. Cilvēks strādā, strādā un īsā laika posmā grib pieredzēt maksimāli daudz wow mirkļus. Man visinteresantāk vienmēr ir bijis padzīvot kādā vietā ilgāku laiku, neskrienot no viena tūrisma objekta uz citu. Ļaujot tai vietai notikt, tur esot.

Bet redzi, te ieslēdzas alkatība. Mēs taču esam samaksājuši savu naudu un gribam redzēt pēc iespējas vairāk. Mēs gribam visu kaut kādā ziņā materializēt, gribam sev, nepieļaujam šo brīvā plūduma iespēju. Bet man laikam patlaban pietiek ar Latgali.

Ko tu tagad dari? Kāds ir tavs nākamais posms?

Negribētu atklāt, tieši par ko ir jaunā sērija, tā ir tapšanas procesā. Patlaban mani daudz vairāk interesē pievērsties procesam nekā galarezultātam. Varbūt to var nosaukt par nedaudz performatīvu mākslu. Tas ietver fotogrāfiju, bet tikpat labi tas varēs iekļaut arī video un performanci. Sērija top sadarbībā ar vienu citu mākslinieku. Tas, ko mēģinu darīt, ir diezgan dīvains un neiekļaujas tradicionālas fotogrāfija kontekstā, taču tas mani interesē. Varbūt tas ir utopiski un nevajadzīgi, bet es gribētu, lai fotogrāfija iziet ārpus savas slēgtās čaulas un kļūst par līdzvērtīgu spēlētāju laikmetīgās mākslas kontekstā. Šo tendenci redzu absolūti visur. Varbūt tagad mani nolinčos, bet neuzskatu, ka Latvijā, piemēram, Mākslas akadēmijā vajadzētu atsevišķu fotogrāfijas nodaļu. Man liekas, ka vispār izglītība, kas ir šauri orientēta uz vienu prasmju apgūšanu, teiksim, glezniecība, grafika vai mode, tas viss ir arhaisms, kas lēnām izzudīs. Domāju, ka izglītība mainīs savu būtību un būs programmas, kas varēs apvienot jebkādas no šīm mākslas izpausmēm. To es redzu arī Somijā – Mākslas akadēmijā parādās tādas nodaļas, kā, piemēram Telpa un laiks (Space and Time). Man liekas, ka brīvība ir pozitīva un ka tā var novest pie radošām, jaunām izpausmēm.

Savā ziņā tā būtu pat atgriešanās. Piemēram, britu mākslas augstskolās kādreiz bija iespēja daudz brīvāk pārvietoties no vienas nodaļas uz otru, taču izglītības sistēma pārvērtās mašinērijā, ļoti strikti sadalot studiju programmas.

Ar Margi Monko, kas pirms kāda laika strādāja Tallinas Mākslas akadēmijas fotogrāfijas nodaļā, esam runājušas par šo tendenci – cilvēki atnāk studēt fotogrāfiju, viņi mīl fotogrāfiju, mīl attēlu tradicionālajā fotogrāfijas izpratnē. Kad viņi atnāk uz akadēmiju, kur tīrā fotogrāfija vairs nav stilīga, notiek otra galējība – viņi vispār vairs nefotografē, viņi taisa jebko, kas nav fotogrāfija. Tur ir kaut kāds paradokss, un atkal jau mēs atgriežamies pie šīs modes lietas, vai mēs patiešām pieņemam paši savus lēmumus un cik ļoti mūs ietekmē trendi – kas tiek atzīts, kas kotējas vai kur ir vieglāk dabūt finansējumu, kurus projektus labāk pērk vai izstāda. Tā visa ir konjuktūra. Ideāli būtu atrast vidusposmu, un, ja tu neuzliec leiblu, ka tā ir fotogrāfija vai glezniecība, tad arī ir daudz lielāka spēja izpausties sev raksturīgā, brīvā, individuālākā veidā, un, ja gribas taisīt tradicionālu, klasisku dokumentālu fotogrāfiju, arī tas ir labi un atzīstami. Es tur neredzu problēmu.

Atceros, kā braucām nu jau pirms pusotra gada uz Paris Photo, tur bija izstādītas tavas bildes. Sēdējām lidmašīnā, un tu teici, ka biji jau samierinājusies ar to, ka tev, visticamāk, nebūs nekādu starptautisku panākumu, un ka tie atnāca brīdī, kad tev nebija konkrētas, mērķtiecīgas vēlmes sevi parādīt, drīzāk tā bija pārgājusi, un viss notika pats no sevis.

Tu gribi, lai es to kaut kā komentēju? Man gan joprojām neliekas, ka esmu kaut ko baigi izdarījusi, ka būtu guvusi kaut kādus starptautiskus panākumus. Taču atzinība viennozīmīgi ir patīkama, un nenoliegšu, ka tā dod motivāciju un drosmi eksperimentēt. Man bija ļoti laba mācība, ka nav jau nekādu noteiktu formulu vai noteikumu, pēc kā tev būtu jāveido sava mākslinieka karjera, kas ir pilnīgā pretstatā ar to, ko man mācīja Anglijā. Sevis promocijas virziens tur ir ļoti izteikts, tev jau kā studentam sāk iedzīt, kā ir jāgūst panākumi un kā ir jāuzvedas. Viņi ieprogrammē tevi, un tad tu, protams, latvietis būdams, saproti, ka tas viss tev neder, ka nevari pārkāpt sev un veltīt tik daudz enerģijas sevis mārketingam, un vienkārši atmet tam ar roku. Taču ir daudz labu piemēru arī no latviešiem – ja tev ir ļoti labs darbs un tu to publicē internetā, citi to pamanīs, tikai jāstrādā pie tā.

Kad rādu kādam kuratoram savu jauno darbu, man ir sajūta, ka viņš padomās, ka esmu vienkārši traka. Taču reakcija patiesībā ir tieši otrāda. Tas, protams, dod vēl lielāku pamudinājumu, ka vari eksperimentēt, ka vari būt tik brīvs, cik vien gribi. Vienīgais, kas jāpatur prātā, lai tev pašam būtu interesanti un lai tā interese būtu patiesa.

Tev nešķiet, ka panākumi ir tāda kā sniega bumba, kas veļas uz priekšu? Tevi atzīst vienā vietā un nākamajā jau kļūst nedaudz vieglāk, jo bieži vien cilvēki atzīst, ka kaut kas ir labs, ja kāds cits jau to atzinis par labu.

Tā ir, tā tas absolūti strādā.

Tas novērš viņu iespēju kļūdīties.

Jā. Un, galu galā, pastāv mākslas industrija – cilvēki beigās atduras pret to, ko pērk un ko nepērk, lai arī cik nožēlojami tas neizklausītos.

Tavas bildes pērk?

Pērk, bet ne daudz.

Ne jau Latvijā?

Arī Latvijā. Operu pirka Latvijā. Par Klēpi vairāk starptautiski interesējas.

Vai vari pastāstīt, kā mācības Somijā mainījušas tavu praksi?

Laikam nevarēšu tā ļoti konkrēti formulēt, bet sapratu, kāpēc man bija svarīgi aizbraukt un nomainīt informācijas lauku un vidi, kurā atrados. Pat ja man ir pieejamas visas pasaules grāmatas un internetā ir visa informācija par to, kas notiek fotogrāfijā un mākslā, nez kāpēc es daudz vairāk ietekmējos no vides, kurā dzīvoju. Varbūt ar to arī ir izskaidrojams, ka, ja pavēro jauno Latvijas fotogrāfu daiļradi, var redzēt zināmu līdzību, kopīgas iezīmes, ko mēs varam saukt par jauno Latvijas dokumentālo fotogrāfiju. Savukārt Helsinku fotogrāfijas videi ir kaut kādas citas iezīmes, uzreiz atpazīstamas. Vide atstāj lielu ietekmi uz radošo domāšanu, tāpēc arī mākslinieku rezidences un pabūšana, teiksim, uz gadu vai diviem kaut kur ārpusē ir ļoti, ļoti auglīga. Ne tik daudz tāpēc, ka tajā posmā kaut ko izdari, bet tas ietekmē tavu domāšanu un uztveri. Vari paraudzīties uz daudzām lietām mazliet distancēti, bet tai pašā laikā pieņem to, kas tu esi, un daudz vairāk apzinies to pašu savu latvietību. Nevis mēģini kļūt starptautiskāks vai eiropeiskāks, bet tieši otrādi – jo lielāka tava starptautiskās pieredzes bagāža, jo lielākā mērā tu akcentē savu latviskumu. Un, kad esi savā vidē, mēģini būt pēc iespējas internacionālāks, kosmopolītiskāks.

Man šķiet, ir ļoti vērtīgi darīt tā, kā tu – bakalaura grādu iegūstot vienā valstī (Iveta iepriekš studēja Bornmutā, Anglijā – E. G.), bet maģistra – citā. Protams, ka vide ļoti iespaido tavu darbu, bet, ja kādā vietā ļoti intensīvi veido savu zināšanu bagāžu, tā informācija, ko iegūsti, nav nemaz tik vienota pat Rietumeiropā. Priekšstati par to, kas ir svarīgi fotogrāfijā, būs atšķirīgi, piemēram, Anglijā, Beļģijā vai Francijā. Vide ieliek savā rāmīti, kurš ir norobežots no tā, kas notiek citur. Pat tādā it kā globālā telpā kā Anglija.

Jā, jā, absolūti! Citreiz liekas, ka ir Latvija, kaut kāda nomale, un tad ir pārējā pasaule, kur jau nu gan visi visu saprot, bet patiesībā arī tur viss ir kontekstā. Tieši tā, kā tu saki. Es varu uzreiz pateikt, kas ļoti labi aizietu Anglijā, amerikāņiem ir kaut kāda cita skola. Klēpis nezin kāpēc tieši amerikāņiem ļoti patīk.

Amerikā, man šķiet, ir lielāks uzsvars uz estētiku.

Klēpis arī vāciešiem ļoti patīk. Savukārt Somijā būs kaut kas pilnīgi cits, Krievijā arī cits, nemaz nerunājot par to, kas notiek Ķīnā un vispār Āzijā. Varbūt tieši tāpēc ir tik svarīgi izkopt savu nacionālo. Man liekas, ka galvenokārt tie, kuriem ir svarīga tā māksla, ko mēs taisām, ir cilvēki mums apkārt.

Vai tu domā, ka ir iespējama latvietība fotogrāfijā – kaut kas tāds, kas definētu tieši Latviju, atšķirīgu no citām valstīm? No Lietuvas, Igaunijas, Austrumeiropas?

Domāju, ka neko tādu īsti definēt nevar, bet ir iespējama latviešu fotogrāfija, kurai būtu savas iezīmes un kas savā ziņā ar kaut ko atšķirtos. Bet, lai tāda būtu, manuprāt, ir nepieciešamas divas lietas: lielāka fotogrāfu masa, lai šim virzienam būtu augsne, kur izaugt. Un otrs – ja domājam starptautiskā kontekstā, nepieciešams kāds ļoti spēcīgs pārdevējs, kas to prot mārketēt. Kā to izdarīja Somija. No šī viedokļa, tāda parādība kā latviešu fotogrāfija pēc gadiem divdesmit arī varētu būt, bet šaubos, vai te uzradīsies kāds ļoti spēcīgs pārdevējs, kuram būtu interese mārketēt fotogrāfiju starptautiskā vidē. Bet var jau būt, ka latviešu fotogrāfija jau tagad eksistē, bet kamēr to nepozicionē reklāmas vai mārketinga valodā, neviens par to nezina.

Nav pārtulkota.

Nav vienkārši pārtulkota citiem saprotamā valodā. Tev liekas, ka nav iespējama latviešu fotogrāfija?

Man šķiet, ka īsti ne.

Agrāk visi atsaucās uz Granta skolu.

Es domāju, ka noteikti ir kaut kādas kopīgas iezīmes, bet tās ir saistītas ar to, kas notiek citur pasaulē. Ja visi brauks mācīties uz Angliju, būs vienas iezīmes, ja citur – citas.

Es domāju, ka tā izvēle. Izvēlējos Helsinku skolu, jo kaut kādā ziņā jutu, ka mani darbi rezonē ar darbiem, kas ir tur.

Man gribētos redzēt vairāk dažādības Latvijas fotogrāfijā.

To man arī gribētos, bet, redz, nav pietiekami daudz to fotogrāfu. Somijā ir pieci miljoni iedzīvotāju, tur ir nenormāli daudz fotogrāfu. Jā, protams, ko mēs vispār varam runāt par Latvijas fotogrāfijas vidi, ja esam tik, cik esam, un ar visu šo mazumiņu pamanāmies sakašķēties. Varbūt tas ir latviešiem raksturīgi.