Piedņestras konglomerāts

Kad Padomju Savienība sabruka, Moldova kļuva par neatkarīgu valsti. Tomēr neliela valsts daļa, zināma kā Piedņestra, kur krievu valoda ir dominējošā valoda un valda prokrievisks sentiments, atdalījās. 1992. gadā Moldova kā neatkarīga valsts nolēma atgūt Piedņestru un uzsāka militāru konfliktu. To apturēja Krievija, iesūtot teritorijā karaspēku un izveidojot miera misiju.

Neskatoties uz to, ka Piedņestra nav starptautiski atzīta valsts, tagad tā ir prezidentāla republika, tai ir savi likumdošanas un izpildvaras orgāni, valsts robeža un armija, pašai sava konstitūcija, karogs, ģerbonis un himna. Piedņestras iedzīvotājiem ir pašiem sava valūta un pases, lai gan nekur citur pasaulē, izņemot Piedņestru, tās nav derīgas. Pēdējo divdesmit četru gadu laikā cilvēki Piedņestrā – reģionā, kas plešas apmēram 200 x 25 km teritorijā – ir dzīvojuši iesaldēti. Tie pieder valstij, kas pārējai pasaulei neeksistē. Pa šo laiku ir izaugusi jauna paaudze, un arī es tai piederu.

Mēs pavadījām bērnību Moldovas, Ukrainas un Krievijas kultūru kausējamā katlā, taču mēs nešķirojam viens otru pēc etniskās piederības. Mēs joporjām esam kultūru konglomerāts, tomēr mums ir arī pašiem sava kultūra.

Daudzi fotogrāfi un žurnālisti no rietumiem, apmeklējot Piedņestru, bieži to parāda kā padomju simbolu muzeju, galvenokārt akcentējot prokrieviskās ikonas un Ļeņina pieminekļus. Tomēr man šķita svarīgāk atklāt Piedņestru no tāda cilvēka skatpunkta, kam šī teritorija vienmēr ir bijusi dzimtene.

Antons Poļakovs (Anton Polyakov, 1990) ir fotogrāfs, kurš dzīvo Piedņestrā. Viņš ir beidzis Tiraspoles vidusskolu un Piedņestras Valsts universitāti, specializējoties ģeogrāfijā.