Intervija ar Indru Serpituti

Ar lietuviešu izcelsmes mākslinieci Indru Serpituti (Indre Šerpytytė, 1983) tiekos Krakovas Fotomēneša atklāšanā. Viņas personālizstāde 1944-1991 skatāma Laikmetīgās mākslas muzejā. “Mums jāizmēģina labākais saldējums pilsētā, pirms dodos projām,” viņa saka, “kad ceļoju, man vienmēr patīk izmēģināt to, ko dara vietējie.”

Pie mazā kioska poļi gaida garā rindā. Tas noteikti ir pats labākais saldējums. Gandrīz kā padomju laikos, mēs jokojam. Pirmos astoņus dzīves gadus Indre pavadīja padomju Lietuvā. 14 gadu vecumā viņa pārcēlās uz Angliju, kur joprojām dzīvo un strādā.

Laiks ir saulains, mēs apsēžamies uz kāda Krakovas vēsturiskā ebreju rajona Kazimierzas laukuma kāpnēm. Šī vieta piestāv sarunai par Indres darbiem. Viņa nesen tika izvēlēta dalībai nākamajā Jaunās fotogrāfijas izstādē Ņujorkas Modernās mākslas muzejā jeb MoMĀ. Saņēmusi Arlas Les Rencontres de la Photographie festivāla un Toronto Magenta fonda balvas. Nupat piedalījās grupas izstādē Konflikts, laiks, fotogrāfija (Conflict, Time, Photography) Tate Modern un Folkvangas muzejā. Viņas darbi atrodas publiskās un privātās kolekcijās, to skaitā Photographers Gallery un Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Indre studē doktorantūrā vienā no pasaules prestižākajiem fotogrāfijas kursiem Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā.

Laipojot cauri gan savai personīgajai, gan dzimtās Lietuvas vēsturei, Indres darbi runā par atmiņu, traumu un zaudējumu, mēģinot izprast sarežģīto dinamiku starp režīmu un indivīdu. Sērija Klusuma valsts (A State of Silence) ir veltījums viņas tēvam Albinam Serputim (Albinas Serpytis), bijušajam valsts drošības dienesta vadītājam, kurš aizdomīgos apstākļos gāja bojā autoavārijā 2001. gadā. Darbs Bijušās NKVD, MVD, MGB, KGB ēkas (Former NKVD, MVD, MGB, KGB Buildings) no projekta 1944–1911 ir to ēku koka modeļi, kas padomju okupācijas laikā no ģimenes mājām kļuva par nopratināšanas un spīdzināšanas vietām. Indre šīs ēkas fotografē, nosūta attēlus kokgriezējam Lietuvā, kuru nekad nav satikusi, un fotografē viņa veidotos miniatūros modeļus savā studijā Londonā. Mežabrāļi (Forest Brothers) no tā paša projekta ataino Lietuvas mežus kā vietu, kur iespējams gan paslēpties, gan pazust.

Klusuma valsts pievēršas vēsturei un atmiņai. Tā kā atšķirībā no vēlākiem darbiem tas sakņojas privātā pieredzē, vai redzi šo projektu kā sākumpunktu saviem izteikti politiskajiem darbiem?

Jā, noteikti. Pirms Klusuma valsts veidoju darbus, kas bija politiski, bet vairāk no feministes skatupunkta. Tie bija par sievietes ķermeni, manis pašas ķermeni. Klusuma valsti sāku veidot pēc tēva nāves. Tas noteikti bija pagrieziena punkts, kas tālāk aizveda pie KGB ēkām.

Vai, reprezentējot vizuāli informāciju par šīm mājām, tu jūties kā sava veida arhivāre?

Sākumā nedomāju, ka iekļaušu projektā katru māju. Lietuviešu pētniece, uz kuras darbu šis projekts balstīts, strādā šai jomā jau 20 gadus, bet viņai pieejamais finansējums ir ierobežots. Esmu apmeklējusi arī dažas vietas, kur viņa nav bijusi, tāpēc, jā, man šķiet, ka, veidojot jaunu arhīvu, es pievienoju kaut ko jaunu arī viņas darbam. Ir vairāk nekā 300 šādu māju.

Kāds cits mākslinieks varētu uzņemt 30 vai 40 attēlus, lai reprezentētu ideju, taču tu teici, ka uzskatīsi darbu par pabeigtu tikai tad, kad visām šīm mājām būs izveidoti modeļi un tu tos būsi nofotografējusi. Kāpēc tā?

Es nezinu, vai šis projekts jebkad būs pabeigts, jo vienmēr trūks informācijas. Pašlaik esmu nofotografējusi gandrīz visas vietas. Gribu braukt atpakaļ, jo atklāju 20 jaunas. Taču domāju, pēc tam tas beigsies. Pat lietuviešu pētniecei ir grūtības atrast jaunas mājas.

Tā ir kļuvusi par apsēstību. Es jūtu, ka man ir jāreprezentē visas mājas, jo īpaši tāpēc, ka daudzas no tām tiek nojauktas. Arhitektoniskā ziņā šīs mājas nav svarīgas. Pat pēdējo desmit gadu laikā daudzas ir pazudušas, dažās vietās pat uzceltas jaunas ēkas. Man šķiet, šis ir nozīmīgs laiks, lai savāktu visu pieejamo informāciju, jo pēc 10–20 gadiem tā jau var būt zudusi.

Nojauktās mājas tu reprezentē ar tukšu, pelēku fonu.

Jā, dažām mājām bija arhīva attēli. Tas bija grūti. Es domāju, kā tās vislabāk reprezentēt, jo uzskatīju, ka ir svarīgi to darīt. Apmēram pirms diviem gadiem es nolēmu, ka vislabākais būs izmantot tukšu fonu, jo tādā veidā varēšu šīs vietas iekļaut savā projektā. Ir daudz šādu māju.

Tava izvēle neizmantot vecās fotogrāfijas modeļu izgatavošanai ir arī atgādinājums, cik ātri izzūd vēstures pēdas.

Tieši tā! Es pasūtīju divus koka modeļus, veidotus no vēsturiskajiem attēliem, bet nekad neesmu tos fotografējusi vai izmantojusi, jo tas nešķita pareizi. Es domāju, ka tukšie foni ir labākais risinājums. Gribētu izstādi, ko, visticamāk, neviens kurators neuzņemtos – tikai ar tukšajiem foniem. Tas spēcīgi liktu sajust vēstures bezdibeni. Kas ir svarīgi un kas nav? Un kurš izvēlas, kas ir svarīgi? Es domāju, mums sev ir jāuzdod šis jautājums, jo nekad nav iespējams saglabāt visu.

Kā radās darba 1944–1991 ideja? Izvēlējies veidot māju 3D koka modeļus un tad tos fotografēt tā vietā, lai vienkārši fotografētu pašas mājas. Attēls tādējādi kļuva par vietas reprezentācijas reprezentāciju.

Kad uzzināju par arhīvu, devos apskatīt mājas, bet vienmēr zināju, ka projekts nebūs tieša šo vietu dokumentācija. Šīs vietas ir pārtapušas par ģimenes mājām, slimnīcām un skolām. Šajās telpās nekas nav palicis no to nežēlīgās vēstures, laiks tās ir attīrījis.

Es gribēju arī izveidot pieminekli cilvēkiem. Bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, kā šīs mājas pārveidot, ar ko strādāt un kādu materiālu izmantot. Es izmēģināju visu ko. Vispirms fotografēju modeļus krāsaini, bet tas man nepatika. Kad sāku fotografēt melnbalti, ļoti pelēkā tonalitātē, nodomāju – tas derēs! Radās sajūta, ka šie attēli ir pieminekļi, kas reprezentē karu. Es vienmēr iedomājos karu pelēku, nevis melnu un baltu.

Viss process – atrast attēlu arhīvā, doties fotografēt faktisko vietu, nosūtīt attēlu, lai to pārveidotu 3D modelī, un visbeidzot atkārtoti fotografēt – šķita līdzīgs vēstures procesam. Ja domā par jebkādu vēsturisku stāstu, tas kļūst par mītu, stāstītu un pārstāstītu, atsevišķas daļas pazūd, citas tiek pārveidotas. Caur savu darba procesu es reprezentēju savu skatupunktu uz pašas mantoto vēsturi.

Arī tavas piezīmju klades ir projekta sastāvdaļa, tās netiek izmantotas vienīgi kā palīgmateriāls.

Tām nevajadzēja būt darba daļai. Nezinu, kā tas notika. Tas pats ir ar modeļiem – vienmēr domāju, ka tos iznīcināšu. Šajā projektā viss nemitīgi attīstās. Man patīk šis plūdums, jo tādā veidā arī es pati esmu izaugusi caur šo projektu. Domāju, ka, ļaujot procesam kļūt par lielu daļu darba, tas papildina attēlus ar jaunām nozīmēm.

Ko par taviem darbiem domā Lietuvā?

Lietuvā šo projektu esmu izstādījusi divas reizes un biju pārsteigta, ka nebija īpašas reakcijas. Tikai kodīgs klusums. Tas liecina, ka šie notikumi pagaidām ir pārāk tuvi. Iespējams, cilvēki vēlas doties uz priekšu, skatīties nākotnē. Viņus par to nevar vainot. Šādas mājas bija katrā ciematā. Pie dažām no tām ir piemiņas plāksne vai krusts, bet ne pie visām. Daudzviet joprojām dzīvo sagūstītāju ģimenes. Šie notikumi ir iepīti ikviena dzīvē.

Tā ir vēsture, kas nav pagājusi garām nevienai ģimenei.

Nevienai. Mans tēvocis un tante tika izsūtīti uz Sibīriju, viņi tur apprecējās, piedzima bērni. Vēlāk viņi atgriezās Lietuvā. Vecvectēvs tika nogalināts mežā, mēs nezinām, kur viņš ir apglabāts. Visā šajā reģionā – Latvijā, Lietuvā, Polijā – ikviens ir ar to saskāries. Varbūt mūsu paaudze vēlas saprast, kas notika, jo mēs uzaugām, dzirdot šos stāstus. Mani vecvecāki vienmēr par to runāja, ne ar mums, bet viens ar otru – atceroties notikumus, zaudētos cilvēkus.

Vai tev ir svarīgi veidot projektus, kas būtu saistīti ar Lietuvu?

Tagad daru kaut ko citu, globālākā veidā saistītu ar konfliktiem. Ja lasu avīzi un redzu attēlu no valsts, kurā notiek bruņots konflikts, kas mani uztrauc, es ar to strādāšu, jo šis attēls ir daļa manas ikdienas. Man nav jāveido projekti tikai par Lietuvas vēsturi. Mākslinieki ir vizuāli cilvēki, un idejas nāk no visurienes. Es domāju, ka jābūt godīgam pret sevi, kas tev ir nozīmīgi un kam tu tici.

Pastāstīsi vairāk par jauno projektu?

Strādāju ar glezniecību un tēlniecību, taču darba pamatā joprojām ir fotogrāfija. Šis man ir interesants laiks, aizraujošs un tai pašā laikā nedaudz biedējošs. Taču konflikta un cilvēku ciešanu tēma ir dziļi iesakņojusies visos manos darbos.