Kļūdu estētika
Endijs Vorhols savulaik pauda uzskatu, ka “aiz malā noliktajiem atkritumiem, kas nevienam nav vajadzīgi, noteikti slēpjas kaut kas amizants. Katram pārpalikumam piemīt kaut kas īpašs, turklāt darbs arī tiek no jauna izmantots. Viss, kas palicis pāri, satur kādu joka momentu.” Mūsdienās, kad modes un reklāmas industrija turpina skaistuma un perfekcijas kultu, kad joprojām izteikti novilkta robeža starp komerciālo un mākslas fotogrāfiju un abu pušu pārstāvji bieži pauž abpusēju slēptu un neslēptu kritiku, ir interesanti vērot izpausmes, kas piemīt abām pusēm. Šāds piemērs ir Ņujorkas fotogrāfs Rojs Etridžs (Roe Ethridge, 1969), kas veiksmīgi apvieno komerciālo un mākslas fotogrāfiju, savos postmodernajos autordarbos sapludinot personīgās atmiņas, glancētās modes fotogrāfijas un iepriekš neizmantotus kļūdu kadrus. Etridžs studējis fotogrāfiju Atlantas Mākslas koledžā, bet, lai nopelnītu naudu iztikai, pēc koledžas sācis strādāt par katalogu fotogrāfu, kas tolaik Atlantā bija galvenā fotogrāfijas nozare. 1997. gadā pārcēlās uz Ņujorku un nodevās komerciālā fotogrāfa karjerai. Etridžs ir kļuvis par vienu no atzītākajiem un populārākajiem Ņujorkas fotogrāfiem. Modes industrijā strādājis ar Chanel, Balenciaga, Louis Vuitton, Hermes, Céline, Proenza Schouler, Kenzo, Harry Winston un bildējis pasaules vadošo laikrakstu reklāmas, modes kampaņas, ilustrējis publikācijas, piemēram, Dazed & Confused, Double Magazine, The Gentlewoman, i.D, New York Times Magazine, Allure, Spin, Vice, Vogue, Wired u. c. Viņa darbi tikuši izstādīti dažādos pasaules muzejos un institūcijās, tai skaitā MoMA PS1 (2000), Bostonas Laikmetīgās mākslas centrā (2005), Vitnejas biennālē (2008) un Modernās mākslas muzejā (MoMA, 2010). 2011. gadā viņš tika nominēts prestižajai Deutsche Börse Photography balvai. Žūrijas komiteja, pamatojot savu izvēli, rakstīja: “Nojaucot robežas starp komerciju un mākslu un starp laicīgo un pārpasaulīgo, Etridža konceptuālā pieeja fotogrāfijai ir rotaļīgs uzbrukums tradīcijām un paša medija konvencijām.” Lai ko mākslinieks darītu, ir jūtams viņa īpašais rokraksts – spēlēšanās ar skaistuma simboliem, skaistuma nobīde, dažādu stilu kombinēšana, neglītā, citādā ienešana, izteiksmīgas krāsas. “Man ir dažādas stratēģijas, bet tas, ko vēlos panākt, vienmēr ir viens un tas pats”, norāda mākslinieks.
Individuālisms un citādā meklējumi Etridžam bija raksturīgi jau studiju laikā, kad viņš ar lielu interesi pētīja vācu objektīvisma fotogrāfu – Tomasa Rufa (Thomas Ruff), Andreasa Gurska (Andreas Gursky), Tomasa Struta (Thomas Struth) – darbus. Savukārt Džefu Volu (Jeff Wall) un Kristoferu Viljamsu (Cristopher Williams) viņš uzskatīja par visu laiku gudrākajiem fotogrāfiem. Viņš ietekmējies arī no Maikla Šmita (Michael Schmidt) un citiem māksliniekiem, kas izmanto fotogrāfiju kombinēšanas paņēmienus, jo viņi atšķīrās no tolaik modīgajiem un emocionālajiem Nenas Goldinas dienasgrāmatas stila portretiem, kuriem Antlantas skola mudināja līdzināties. Sausums, neemocionalitāte, objektīvais skatījums tik ļoti no tā visa atšķīrās. “Es visu darīju nepareizi, bet mani tas neuztrauca, jo man patika arī Endijs Vorhols, un viens no viņa labākajiem citātiem, kas man saglabājies atmiņā, ir, ka jādara lietas “pilnīgi nepareizi”. Es sapratu, ka jādod sev atļauja kļūdīties un ka pieļautās kļūdas var ievietot mākslas projektos.” Iespējams, aizraušanās ar Diseldorfas skolu bija iemesls tam, ka Etridža darbi sākumā tika izstādīti Minhenē un Cīrihē. Nodarbojoties ar komerciālo fotogrāfiju, Etridžs pamanīja, ka starp klientiem nosūtītajiem projektiem paliek pāri nejauši uzņemtie, kļūdainie, nevienam nevajadzīgie attēli. Tos pētot, viņš saprata, ka šie attēli ir pārāk interesanti, lai vienkārši ļautu tiem pazust sava portfolio mapēs. Etridžs centās tos ievietot mākslas kontekstā, velkot paralēles ar fotostoku darbības mehānismu, kas šeit izpaudās kā sava veida attēlu piesavināšanās pašam no sevis. Modes fotogrāfija, komerciāla reklāma vai redakcijas pasūtījums ir tikpat derīgi, cik viņa individuālie veikumi studijā vai ārpus tās. Tiem visiem piemīt līdzīga radošā vērtība un potenciāls, lai pārtaptu par mākslas darbiem. Piemēram, vienā no nesenākajiem darbiem Upurē savu ķermeni (Sacrifice Your Body, 2014) mākslinieks pēta attiecības ar savu māti, par pamatu ņemot spilgtas un dokumentāli veidotas detaļas no bērnības pilsētas, kombinējot tās ar izvilkumiem no viņa Chanel reklāmas fotogrāfijām, nejauši notvertiem studijas kadriem, kiča eksperimentiem un sirreālām kolāžām. Etridžam nekad nav bijis svarīgi radīt precīzas nozīmes. Viņaprāt vislielāko vilšanos rada tādas izstādes, kur viņš jūt, ka ir visu sapratis, ka izstāde ir beigusies, pirms viņš vēl ir pametis ēku: “Es uzskatu, ka nepieciešams zināms laiks, lai saprastu darbu, lai tiktu klāt pie tā būtības. Apzināti noslēpumainajām attēlu kombinācijām manos darbos ir jānodrošina skatītāja prātā vēlme atgriezties pie tiem vēl ilgi pēc pirmās skatīšanās pieredzes.” Etridžam daudz vairāk par visu patīk spēlēties ar skatītāja uztveri, lai rastos jautājums, ko mēs īsti redzam – glancētu komerciālu reklāmu, satīru vai reālistisku attēlu? Vice žurnāla 2010. gada izdevuma vāks ar sapelējušiem augļiem ir interesants uzbrukums ierastajiem skaistuma standartiem. “Esmu sajūsmā par katru reizi, kad varu ilustrēt vai attēlot laiku,” norāda fotogrāfs. Viņš bieži vien aizņemas attēlus, kas jau ir apritē, vai, piemēram, atkārtoti fotografē uzlīmi uz savas meitas skolas grāmatas, vai skenē noteiktu auduma gabala faktūru un kombinē to ar izvilkumiem no saviem komerciālajiem darbiem, domās atgriežoties laikā, kad tādi fotogrāfi kā Ērvings Penns un Mens Rejs mierīgi darbojās vienlaikus komerciālās un mākslas fotogrāfijas pasaulē. Var uzskatīt, ka Etridža darbi atspoguļo mūsdienu attēlu situāciju. Viss atrodas lielā konteinerā, kur noteicošais ir organizēšanas jautājums.
No 8. aprīļa līdz 5. jūnijam Foam muzejā Amsterdamā ir apskatāms Etridža jaunākais projekts Šeltera sala (Shelter Island), kur viņš ar ģimeni pavadīja vasaras atvaļinājumu īrētā piekrastes mājā. Turpinot spēlēties ar klasiskajiem fotogrāfijas žanriem – portretu, kluso dabu, ainavu – un izmantojot momentuzņēmumu estētiku, mākslas vēsturi un komerciālo fotogrāfiju, mākslinieks intīmās un izteiksmīgās detaļās tvēris apkārtējo vidi, personāžus un objektus, kas palikuši pāri no iepriekšējiem īrniekiem. Ar tādu pašu nosaukumu Mack nesen laidis klajā Etridža devīto foto grāmatu. 26. aprīlī Masačūsetsas Mākslas un dizaina koledžā Bostonā notiks Etridža publiskā lekcija, kurā viņš stāstīs par saviem darbiem. Vēl viens būtisks notikums ir Fotofokusa biennāles ietvaros paredzētā izstāde Rojs Etridžs: Tuvākais kaimiņš (Roe Ethridge: Nearest Neighbor) Sinsinati laikmetīgās mākslas centrā, Ohaio, ASV, kas aptvers 15 gadus no mākslinieka radošās darbības un pasludināta par biennāles galveno notikumu. Rojs Etridžs ir viens no savas paaudzes inovatīvākajiem un ietekmīgākajiem fotogrāfiem, norāda Fotofokusa izpilddirektore Marija Elēna Gēke (Mary Ellen Goeke). Izstāde tiks atklāta 2016. gada 7. oktobrī un būs skatāma līdz 2017. gada 12. martam.
