10 minūtes ar kuratori Katerīnu Radčenko

Katerīna Radčenko (Kateryna Radchenko, 1984) ir kuratore, fotogrāfijas pētniece un fotogrāfe no Odesas. Katerīna ir studējusi filozofiju un savos foto projektos pievēršas fotoarhīvu un telpas uztverei. 2015. gadā viņa izveidoja fotogrāfijas festivālu Odesas\\Batumi foto dienas, kas augustā notiek Gruzijas kūrortpilsētā Batumi, bet aprīlī – Ukrainas pilētā Odesā. Festivālu atklās šonedēļ, 13. aprīlī, Odesas modernās mākslas muzejā ar izstādi Territory/Space, kurā piedalīsies 30 ukraiņu fotogrāfu. Turklāt festivāla Rīgas Fotomēnesis 2016 ietvaros Katerīna vadīs diskusiju Attēla interpretācija postpadomju valstīs, kurā tiks apspriesta fotofestivālu organizēšanas problemātika postpadomju valstīs.

Kāda ir Odesas\\Batumi foto dienu galvenā doma?

Festivāls tika izveidots sociāli politiskās krīzes posmā un laikā, kad notika militārā intervence Ukrainā. Tolaik kļuva skaidrs, ka plašsaziņas līdzekļos dominē manipulēta informācija ar propagandas iezīmēm (no abām pusēm). Plašai publikas daļai trūka kritiskās domāšanas iemaņu un spējas interpretēt gan tekstuālu, gan vizuālu informāciju. Festivāls tika izveidots kā izglītojošs pasākums, kura mērķis ir izglītot gan Ukrainas fotogrāfus, gan plašāku auditoriju. Tā ir iespēja parādīt dažādos veidus, kā pasaulē attīstās fotogrāfija.

Kādas priekšrocības un kādas grūtības rada tas, ka festivāls notiek divās dažādās valstīs? Vai tam ir kāda saistība ar jūsu pilsētas mēru?

Mēs organizējām festivālu jau ilgi pirms tam, kad Saakašvili iecēla par Odesas apgabala gubernatoru, tādēļ mums patīk domāt, ka mūsu festivāls bija iemesls tam, ka viņš pārcēlās uz Odesu. Priekšrocība ir tā, ka festivālā ģeogrāfiski ir iesaistītas divas valstis – Ukraina un Gruzija, un tām tiek pievērsta galvenā uzmanība. Arī partnerība ar modernās mākslas telpu Batumi nebija nejauša un ir saistīta ar iepriekšējo sadarbības pieredzi. Iespējams, ka problēmas paaugstina spriedzi, bet, no otras puses, tās mums ļauj nezaudēt formu un neatslābt.

Kas ir šīgada foto dienu uzmanības centrā?

Šīgada festivāla galvenā tēma ir teritorija un telpa. Protams, pirmkārt to nosaka situācija, kas attīstījusies Ukrainā un Gruzijā, tomēr arī globālā kontekstā šis jautājums ir ļoti aktuāls. Tādēļ ir svarīgi aplūkot dažādos vizuālās atspoguļošanas aspektus, kas vērojami visā pasaulē. Semināru vadīšanai mēs esam uzaicinājuši fotogrāfus no Čehijas Republikas, Polijas un ASV. Tomasa Hruzas (Thomas Hruza), Ādama Pančuka (Adam Panchuk) un Skota Deivisa (Scott Davis) darbos ir skaidri saskatāmas trīs dažādas ar telpas tēmu saistītas praktiskās pieejas. Izvēloties 30 konkurētspējīgus Ukrainas fotogrāfus, festivāla galvenā ekspozīcija tika veidota, galveno uzmanību pievēršot tādiem jautājumiem kā privātais pret publisko, konflikti un transformācija. Atbilstoši festivāla tēmai divas izstādes – gruzīnietes Natelas Grigalašvili (Natela Grigalashvili) Gruzīnu ciemats un Dienvidkorejas fotogrāfa Taesunga Lī (Daesung Lee) Futūristiskā arheoloģija – būs izstādītas publiskā telpā. Turklāt šogad mums pirmo reizi būs vakara demonstrējumi Odesas centrālajā parkā. Tas mums palīdz piesaistīt ne tikai profesionālo fotogrāfu kopienu, bet arī pilsētas iedzīvotājus un viesus.

Kā tu raksturotu Odesas fotogrāfijas vidi?

Ir grūti runāt par fotogrāfijas attīstību Odesā, nepieminot tendences valstī kopumā. Odesa nav Ukrainas fotogrāfijas centrs, tas ir gan interesanti, gan arī diezgan problemātiski. Jaunie Ukrainas fotogrāfi lielu uzmanību pievērš fiziskajiem aspektiem un seksualitātei, savu fizisko robežu apzināšanās procesu vizualizācijai. Šie fotogrāfi atrodas pārejas periodā – no tēmām, kas bija aizliegtas padomju režīma laikā, viņi pāriet uz padziļinātu sevis apzināšanos un individuālismu. Harkovas fotogrāfi ir uzticīgi 70. un 80. gados izveidotajām tradīcijām, šie fotogrāfi tiecas eksperimentēt ar krāsām, ornamentiem un kolāžām. Diemžēl pašlaik Ukrainā ir 50 jaunu, topošu fotogrāfu un 20 vecākās paaudzes fotogrāfu. Valstij ar 42 miljoniem iedzīvotāju tas ir zems rādītājs. Tam pamatā ir izglītojošu programmu trūkums, it īpaši mūsdienu fotogrāfijas jomā, kā arī ierobežotās iespējas mācīties ārzemēs vīzu, valodas un ekonomiska rakstura faktoru dēļ. Tādēļ ir svarīgi attīstīt Ukrainas fotogrāfiju pašā valstī un pakāpeniski to virzīt starptautiskā līmenī.

Kur jūs redzat savu vietu citu Austrumeiropas festivālu vidū?

Mēs vēl esam tapšanas stadijā, lai gan divu gadu garumā esam paveikuši gandrīz neiespējamu darbu, ar minimālu budžetu izveidojot augstas kvalitātes profesionālu platformu Ukrainas fotogrāfiem un attīstot šo iniciatīvu līdz starptautiskam līmenim. Mūsu festivāla un tā uzbūves mērķis ir sadarbība un atvērtība, tādēļ cenšamies maksimāli iesaistīt kolēģus no Austrumeiropas un citām valstīm. Mēs necenšamies būt labākais festivāls pasaulē vai Eiropā, bet jau tagad esam labākais festivāls Ukrainā.