Intervija ar Rūtu Kalmuku
Gandrīz 20 gadus Rūta Kalmuka (1974) ir veltījusi foto žurnālistikai, sadarbojoties ar izdevniecībām Santa, Dienas žurnāli, Sestdiena, Lauku Avīze, NRA, žurnāls Ir u. c. Neraugoties uz intensīvo ikdienas darbu presē un četriem bērniem ģimenē, Rūta atrod laiku arī personīgiem projektiem. Ilgākais no tiem – bērnu portreti – turpinās jau četrpadsmito gadu. Rūta apguvusi fotogrāfiju 34. arodskolā un Tehniskās jaunrades nama Annas 2 studijā pie latviešu dokumentālās fotogrāfijas klasiķa Andreja Granta. Viņas sērija Tēlojumi publicēta izdevumā Latvijas fotogrāfija 2016, kura atvēršanas svētki norisināsies 10. maijā plkst. 18.00 NicePlace Mansards.
Kā sākās tavas attiecības ar fotogrāfiju?
Vidusskolā, 10. vai 11. klasē, kad draudzene aizvilka līdzi pie Andreja Granta. Tā visa fotogrāfijas pasaule vienkārši ievilka mani iekšā. Toreiz tas bija pilnīgi citādāk nekā tagad. Mana vecākā meita arī apmeklēja viņa nodarbības. Tagad viss tur ir vienkārši. Tu nomācies gadu, un viss. Bet toreiz mēs visi gājām un gājām pie viņa, filmiņas tīstījām, braucām izbraukumos un visi kopā bildējām. Reizi nedēļā bija kino vakari, vēl tagad atceros visas tās filmas.
Kā tu no Granta skolas nokļuvi līdz darbam presē?
Man ļoti patika fotografēt. Sapratu, ka vēlos oficiālu diplomu, un aizgāju uz 34. arodvidusskolu. Tur bija iespēja iegūt fotogrāfa kvalifikāciju. Andrejs Grants sarunāja praksi laikrakstā Diena. Tā 1998. gadā sāku strādāt presē. Man ļoti patika, ka varu strādāt darbu, kas man patīk, jo vienlaikus tas bija gan hobijs, gan iespēja nopelnīt. Dienā strādāju diezgan ilgi, prakse ievilkās. Tad es diezgan spontāni sazinājos ar Rīgas Balsi (Dienas laikraksts, 1957–2008. – Red. piez.). Mani tur uzreiz paņēma. Viss notika tā viegli. Es tur strādāju, līdz 2007. gadā Mediju nams iegādājās f64 (Fotoziņu aģentūra, dib. 2003. gadā.) un visus Mediju nama fotogrāfus pieslēdza pie f64. Tā es nokļuvu f64.
Kā tu vērtē fotogrāfiju Latvijas presē?
Pie mums šādas preses fotogrāfijas vispār nav. Latvijas presē pietrūkst kvalitatīvu fotostāstu. Visur ir pārsvarā atsevišķi kadri. Vienu brīdi likās, ka situācija uzlabojas un avīzēs sāka parādīties pārdomātas attēlu sērijas, tomēr tagad liekas, ka nav vairāk tādu pub- likāciju. Iespējams, ka to ietekmē sociālie tīkli, kur visi liek iekšā pa vienai bildei.
Notikumus ātrāk paziņo garāmgājējs ar telefonu tviterī vai feisbukā, nevis profesionālais preses fotogrāfs savā izdevumā.
Zinu, ka, piemēram, Reinis Hofmanis ar saviem stāstiem regulāri iziet pasaulē. Jāseko līdzi konkursiem un jāpiedalās. Jābūt aktīvam. Kaut kas jādara visu laiku, nevis tā, kā es.
Kas tev traucē?
Man ir četri bērni. Es nevaru teikt, ka viņi traucē. Viņi ir.
Kāpēc ir svarīgi veidot foto stāstus?
Atsevišķas bildes nespēj pavēstīt tik daudz. Attēlam jābūt īpaši spēcīgam un oriģinālam, lai tas viens pats strādātu. Tad labāk novērojams fotogrāfa rokraksts. Man visu laiku tas licies svarīgi un interesanti. Pirms kāda laika f64 uzdevumā man bija jāuztaisa materiāls par Terehovu – tālbraucēju pilsētiņu. Sapratu, ka gribu uz turieni aizbraukt vēlreiz un uztaisīt sēriju. Tā bija viena no retajām reizēm, kad realizēju iztēloto sērijas ieceri. Es biju ļoti priecīga, ka arī World Press Photo interneta žurnāls Enter toreiz to sēriju nopublicēja. Katru reizi, kad tas iznāca, tur bija ievietoti četri konkursa kārtībā izvēlēti autori.
Pilnu interviju lasiet izdevumā Latvijas fotogrāfija 2016.
