FK jautā – No kuras kļūdas esi mācījies visvairāk?

FK turpina jautājumu sēriju Latvijas un Austrumeiropas fotogrāfiem, lai noskaidrotu, kā viņi tiek galā ar dažādiem ikdienas izaicinājumiem. Šoreiz jautājam – no kuras kļūdas esi mācījies visvairāk?

Rafals Mihals:
Es esmu rādījis darbus, kurus negribēju rādīt. Nekad tā nedariet.

Sergijs Ļebedinskis:
Es esmu karjeras sākumā, tāpēc kļūdas un no tām izrietošas, nozīmīgas sekas vēl tikai būs.

Jana Romanova:
Man šķiet, lielākā kļūda, ko es jebkad esmu pieļāvusi, ir pašpārliecinātības trūkums. Vairākas reizes esmu saņēmusi ļoti rupjus komentārus par saviem darbiem no industrijas profesionāļiem, kuri teica, ka mani darbi nevienu neinteresē un ka man ir jāatrod labāks darbs. Pirms vairākiem gadiem šāds komentārs man liktu ilgi slīgt depresijā. Bet, protams, ar lielāku pieredzi es sapratu, ka vienīgais veids, kā strādāt, ir ticēt sev, strādāt daudz un just kaislīgu pārliecību par to, ko daru.

Alnis Stakle:
Neuztveru autorfotogrāfiju kā karjeru, un arī kļūdas savā pagātnē ar kaut kādām paliekošām sekām nespēju identificēt. Bieži vien izstādes pat ļoti atpazīstamās vietās, piemēram, mākslas centros BOZAR Briselē vai Modern Art Oxford neievieš radikālas korekcijas mākslinieka ikdienā.

Synchrodogs:
Mums ir bijušas daudzas situācijas dzīvē, kad neveiksme ir izrādījusies veiksme. Piemēram, kad mēs gribējām nofotografēt uguņošanu dienas laikā Amerikas kalnos, bet pirotehnika nenostrādāja un vienkārši eksplodēja, radot milzīgu mākoni klajuma vidū. Mums ļoti patika ideja par īstu mākoni nekurienes vidū, ko mums nejauši bija izdevies radīt. Šī fotogrāfija tika izstādīta mūsu personālizstādē Dalasas Laikmetīgās mākslas muzejā 2015. gada septembrī.

Jekaterina Anohina:
Man grūtākā lieta ir ļaut sev kļūdīties, jo, ja nekļūdies, nevari mācīties no kļūdām vai drosmīgi eksperimentēt. Esmu kļūdījusies vairākas reizes. Piemēram, reiz Maskavā mani neiekļāva portfolio skatē, bet es vienalga turp devos kā tulks. Tā man bija ļoti vērtīga pieredze, un es satiku daudzus lieliskus māksliniekus.

Viktorija Eksta:
Neesmu droša, vai spēju mācīties no kļūdām.

Reinis Lismanis:
Vēlos teikt, ka nejūtos, ka būtu pieļāvis lielas kļūdas kā mākslinieks. Protams, varētu sevi šaustīt par profesionālām izvēlēm: kurā skolā esmu gājis, kurā pilsētā dzīvoju, kādēļ nemēģināju šo vai to. Tas, manuprāt, būtu nevērtīgi, pat degradējoši. Lai arī apzinos, ka varēju mēģināt lietas darīt citādi, esmu priecīgs šībrīža pozīcijā un esmu tur nonācis tieši izvēļu un likumsakarību vadīts.

Endrjū Miksis:
Pēc tam, kad pašizdevu savu pirmo grāmatu, man radās nelielas šaubas par sevi un, šķita, ka vajadzētu izvēlēties nedaudz tradicionālāku karjeras veidošanas modeli – atrast galeriju un strādāt ar jau zināmu izdevēju pie sava nākamā projekta. Taču “korifeju” uzmanības piesaistīšana izrādījās milzīgs laika patēriņš. Tradicionālais karjeras veidošanas modelis ir diezgan konservatīvs un faktiski ir efektīvs tikai kādam 1% mākslinieku. Tiklīdz atsāku strādāt DIY (dari pats) veidā, izdevu savas grāmatas un veidoju savu auditoriju, es jutos daudz labāk.

Reinis Hofmanis:
Ne gluži kļūda, bet notikums, kas iespaidojis. Studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, biju Erasmus apmaiņas programmā Hanoverē, Vācijā, kur studēju fotogrāfiju. Līdz tam jau vairākus gadus fotografēju un man pašam bija apziņa, ka daru to labi. Hanoverē pirmo reizi saskāros ar nopietnu kritiku no profesora Rolfa Nobela, kurš teica, ka mana līdzšinējā fotogrāfija ir nekam nederīga. Tas manī radīja spītu, un turpmāko gadu strādāju, lai lauztu savu paradigmu no vizuālā uz saturisko. Iemācījos, ka fotogrāfija var būtu ne tikai vizuāli baudāma, bet saturēt konkrētu vēstījumu vai iztirzāt kādu problemātiku.

Birgita Pūve:
Mana kļūda bija atstāt neaizvērtu logu… Šī kļūda neattiecas tik ļoti uz radošo procesu, kā uzvedību. Pašā sākumā, kad sāku fotografēt, vienā vasaras naktī devos izklaidēties un mājās atstāju vaļā logu (es dzīvoju pirmajā stāvā, un pirms divām nedēļām biju iegādājusies savu pirmo digitālo kameru papildu divām analogajām). Kad pārrados mājās, aizkars dīvaini plīvoja ārpusē, naktslampiņai bija uzmests spilvens, visur nekārtība… un visas trīs kameras bija nozudušas. Kopš tās reizes es uzmanu savas kameras tā, it kā tie būtu dārgakameņi. Un nekad neatstāju neaizvērtu logu.

Ieva Raudsepa:
Uzreiz nevaru iedomāties neko konkrētu, bet kļūdas pieļauju nepārtraukti. Tās ir gan kaut kādas tehniskas lietas, gan arī kas konceptuālāks. Labi ir tas, ka nereti kļūdas iemāca vairāk nekā veiksmes.

Kārlis Bergs:
Fotografēju uz filmas. Tie, kas dara tāpat, zinās, ka uz filmas kļūdīties ir viegli, tāpēc varētu teikt, ka caur kļūdām esmu mācījies būt pacietīgs, sākot no kadra uzstādīšanas līdz filmiņas attīstīšanai.

Līga Spunde:
Šķiet, visvairāk esmu mācījusies no dažādu veidu neizdarības – gan savas, gan citu. Tāpēc cenšos savās idejās investēt maksimālu enerģiju. Uzskatu, ka ar nodomu, kas jau tā sākumā ir mazāks kā “lieliski”, nav vērts sākt. Man radušās aizdomas, ka mākslai nepatīk, ja, to radot, centies sevi ietaupīt. Iesaku gulēt ar acīm vaļā, lai nezaudētu modrību un nepalaistu garām iespējas.

Kataržina Majaka:
Mana kļūda bija naivi cerēt, ka es vienkārši radīšu mākslu un slaveni kuratori un bagāti kolekcionāri stāvēs rindā, lai nopirktu manus darbus. Tas nebija mans gadījums. Māksliniekam ir jārada, bet ir arī rūpīgi jāplāno un jārūpējas par sevi. Pateicoties tam, ka pārvarēju šo uzskatu (uzdodot sev vienkāršu jautājumu – vai man patiešām jāpārdod darbi, lai justos laimīga), es pārvērtu mākslu sociālā projektā, kas veicina personīgo izaugsmi un nes peļņu.

Anastasija Horošilova:
Centos uzņemt viena cilvēka fotogrāfiju vienam projektam. Ar šo cilvēku nebija viegli komunicēt. Biju nepacietīga, un tā jau pati par sevi bija bijusi gara diena. Nolēmu pārtraukt fotografēšanu un biju dusmīga par garo ceļu, ko mēroju, lai tur nokļūtu, un par neproduktīvo rezultātu. Kad izskatīju dažas kontaktkopijas no tās dienas, es pamanīju, ka nekas – viņas poza, sejas izteiksme, fons – neiederējās sērijā, pie kuras tobrīd strādāju. Es strādāju pie tipoloģijas un portretiem, tāpēc biju apsēsta ar domu uzņemt “vienādus attēlus”, kas reizē bija arī šī projekta koncepcija. Daudzus mēnešus vēlāk es atkal pārskatīju uzņemtos kadrus. Viena fotogrāfija no tās dienas kļuva par projekta centrālo attēlu. To var redzēt divos muzejos un dažās privātkolekcijās. Taču vissvarīgākā atziņa, manuprāt, ir tā, ka dažkārt ir labi mainīt strādāšanas metodi un skatīties uz lietām citādāk. (Pat ja tajā brīdī esat par to ļoti pārliecināti.)

Peters Pukluss:
Kad pabeidzu vidusskolu 1999. gadā, pieteicos studēt fotogrāfiju Vizuālās komunikācijas nodaļā Moholija-Naģa Mākslas un dizaina universitātē (Moholy-Nagy University of Art and Design) Budapeštā tajā pašā gadā, bet mani neuzņēma, jo es nebiju pienācīgi sagatavojies zīmēšanas eksāmenam (kas tolaik bija svarīga iestājeksāmenu daļa). Tā bija galvenokārt mana vaina, jo nepievērsu pietiekami daudz uzmanības zīmēšanas nodarbībām. Man nācās gaidīt vēl vienu gadu. Tajā periodā es pievērsos zīmēšanai, bet man bija jāpelna arī iztika. Sāku strādāt lielā izdevniecībā grāmatu iesiešanas nodaļā, kur iemācījos, kā tiek izdotas grāmatas. Pēc dažiem mēnešiem tiku pieņemts vēl vienā darbā. Biju jaunākais grafiskais dizaineris mazā uzņēmumā, kur man galvenokārt bija jāveido skrejlapas un ēdienkartes vietējiem restorāniem. Šajā vietā man bija iespēja iemācīties Photoshop, Illustrator un InDesign, un es strādāju pie sava pirmā Apple datora. Varbūt jūs vēl atceraties tos pirmos ziepju burbulim līdzīgos iMac datorus – man tāds bija tirkīzzilā krāsā.

Daņila Tkačenko:
Mana vislielākā kļūda bija reizē, kad pazaudēju filmiņas savam Escape projektam. Tas notika, pirms es biju paspējis tās attīstīt, tāpēc man bija jādodas atpakaļ un jāfotografē no jauna (un eremīti, kurus fotografēju, bieži dzīvo ļoti tālu prom no civilizācijas, tāpēc tas nebija vienkārši). Bet man šķiet, ka kļūdīties ir svarīgi, lai varētu attīstīties. Kļūdas palīdz koncentrēties uz lietām, kas jādara. Ir skumji un grūti tikt tām pāri, bet tas ir ļoti produktīvi ilgtermiņā.