Atskats uz fotogrāfijas gadatirgu Paris Photo 2016

Reizi gadā uz vienu nedēļas nogali Parīze kļūst par fotogrāfijas pasaules galvaspilsētu. The show must go on – pēc pagājušā gada traģiskā teroristu uzbrukuma un tam sekojošās priekšlaicīgās Paris Photo slēgšanas, it kā nekas nebūtu noticis, majestātiskā Grand Palais šogad atkal vēra durvis galeristiem, kolekcionāriem, tirgotājiem, kuratoriem un māksliniekiem no visas pasaules. Jau 20. gadatirgū no 9. līdz 13. novembrim piedalījās 153 galerijas un 30 mākslas grāmatu izdevēji un tirgotāji no vairāk nekā 30 valstīm.

Līdzās gadatirgus oficiālajai programmai – galeriju stendiem, kūrētām izstādēm, prezentācijām, diskusijām, grāmatu parakstīšanai – notika daudz citu fotogrāfijai veltītu pasākumu un izstāžu. Grāmatu tirgi Offprint un Polycopies, vairāku dienu garš fotogrāmatām veltīts pasākums Punto de Fuga, piekto gadadienu atzīmēja Photo Saint-Germain festivāls, kurā ar izstādēm piedalījās vairāk nekā 40 Parīzes galerijas un kultūras centri, japāņu fotogrāfijas izstāde Provoke muzejā Le Bal, ungāru izcelsmes franču fotogrāfa Brasaī izstāde Pompidū centrā, franču filozofa un mākslas vēsturnieka Žorža Didī-Ibermana (Georges Didi-Huberman) kūrētā grupas izstāde Uprisings (Sacelšanās) Jeu de Paume, u. c. Četru dienu laikā to visu apskatīt vienkārši nav iespējams.Kā ierasts, Paris Photo galeriju stendos dominēja klasiķu un foto megazvaigžņu darbi. Taču ar katru gadu, šķiet, pieaug tādu darbu skaits, kas uzsver fotogrāfijas materialitāti, liekot akcentu uz attēlu kā objektu – kolekcionēšanas vērtu priekšmetu. Tiek locīts papīrs, attēlam piešķirot trīsdimensionālu formu, izmantots audums, adatas, alternatīvas fototehnikas, veidotas kolāžas, kā arī zīmēts tieši uz fotogrāfijas vai kontaktizdrukām, padarot katru attēlu unikālu un līdz ar to – kolekcionējamāku. Mēģinot aptvert plašāku mākslas tirgu, arvien biežāk parādās autori, kuri pirmām kārtām tiek saistīti ar mākslas, ne fotogrāfijas pasauli – piemēram, Jozefs Boiss Fraenkel galerijā, Čaks Klouzs Pace MacGill un Deivids Hoknijs Galerie 1900–2000; arī šogad plašas diskusijas izraisījušais attēls, kurā Ai Veivejs pāriestudēja fotogrāfiju ar noslīkušo sīriešu bēgļu bērnu pludmalē. Hoknija privātās fotogrāfijas (1970–1975) tika izpārdotas īsi pēc gadatirgus atvēršanas, raksta Artnet.com.

Nezinu, vai tas ir veiksmīgākais paņēmiens darbu pārdošanai, taču atmiņā visvairāk palika galerijas, kas ekspozīciju veltīja vienam vai dažiem māksliniekiem. Galerie Paris-Beijing bija redzams franču mākslinieka Tomasa Sovēna (Thomas Sauvin) darbs Beijing Silvermine (Pekinas sudraba raktuves) – ķīniešu vernakulārā fotogrāfija, paglābta no pilsētas izgāztuvēm – izcili eksemplāri, kas atlasīti no vairāk nekā pusmiljona negatīvu. Stendā bija novietota arī gaismas kaste ar negatīvu kaudzi uz tās un lupu līdzās, iedrošinot skatītājus tos papētīt. V1 Gallery prezentēja Rodžera Balena un Asgera Karlsena kopdarbu No Joke (Bez jokiem).

James Danziger Gallery ekspozīciju veltīja Pola Fusko (Paul Fusco) brīnišķīgajai dokumentālajai esejai RFK Funeral Train (Roberta Kenedija bēru vilciens). Vietām brauciena ātruma izpludinātie attēli, kuros redzami amerikāņi, kas iznākuši atvadīties no slavenā politiķa, uzņemti no vilciena, kas veda Kenedija zārku.

Pēdējos pāris gadus, kopš kūrēju Self Publish Riga izstādi, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc dodos uz Paris Photo, ir fotogrāmatas. Parīzē fotogrāmatu ir tik daudz, ka tās nevarētu izšķirstīt, pat ja tirgus darbotos līdz pat nākamajam gadam. Jau sesto gadu pēc kārtas tiek piešķirtas nozīmīgās Paris Photo-Aperture Foundation Photobook Awards balvas, konkursam tika iesūtīts vairāk nekā 1000 grāmatu. Arī no tik eksotiskām vietām kā Latvija – savā uzrunā atzīmēja žūrijas locekle, Aperture radošā direktore, izdevuma The PhotoBook Review galvenā redaktore Leslija A. Mārtina (Lesley A. Martin). Tiesa, 35 labāko izlasē neviena latviešu autora darbs nebija nonācis. Toties amerikāņu fotogrāfa Adama Golfera (Adam Golfer) nominētajā grāmatā A House Without a Roof  (Māja bez jumta) bija nonākušas pāris bildes no Kuldīgas rezidences.

Aplūkojot balvai izvirzītās grāmatas, šķiet, priekšplānā atkal ir nonākuši atmiņā paliekoši attēli un fotogrāfisks stāstījums, ne dizainiski risinājumi. Lielākā daļa balvai izvirzīto darbu ir klasiskas fotogrāmatas – attēls pēc attēla, pavisam maz variāciju ar izmēriem un eksperimentu ar dizainu. Daudzās no nominētajām grāmatām lielu lomu spēlē teksts. Piemēram, Keitas Stounas (Kate Stone) un Hannas Šnaideres (Hannah Schneider) pašizdotā How We End (Kā mēs šķiramies) ir gan  fotogrāmata, gan īsstāstu krājums. Tajā kolāžas apvienotas ar asprātīgiem stāstiņiem par pēdējām atmiņām pirms pāru šķiršanās.

Par labāko grāmatu tika atzīta pēdējā laikā populārā amerikāņu fotogrāfa Gregorija Halperna (Gregory Halpern) ZZYZX, kur košās krāsās un izteiksmīgās gaismēnās grafiski portretēta Losandželosa – no tuksneša pilsētas austrumos līdz okeānam rietumos. ZZYZX  ir lakonisks, MACK izdevniecībai raksturīgs dizains, ļoti kvalitatīva poligrāfija, visi attēli vienādā izmērā, pa vienam vai diviem atvērumā, klasiski iesieta, bez dizainiskiem eksperimentiem. Taču, pateicoties tam visam, fotogrāfijas ir uzmanības centrā. Halpernu slavē par svaigu pieeju nodrillētajai Amerikas ainavas tēmai un spēju atspoguļot Losandželosas paradoksus; ievērojamais britu fotogrāfs Pols Greiems Halperna attēlus nosaucis par izciliem, un, protams, grāmatas pirmās drukas metiens jau ir izpārdots.

Savukārt no balvai nominētajām grāmatām vislielāko vilšanos sagādāja leģendārā Viljama Eglestona kapakmenim līdzīgā Steidl izdotā antoloģija The Democratic Forest (Demokrātiskais mežs) – desmit grāmatas ar vairāk nekā tūkstoš fotogrāfijām no Eglestona ceļojumiem 80. gados. Šajā grāmatā nav nekā no fotogrāmatu izslavētā, kaut bieži mānīgā demokrātiskuma – tās sākotnējā cena ir 550 eiro, un labi, ka Steidl piedāvā to atsūtīt par brīvu, citādi bail iedomāties, cik šis cietajos vākos iesietais desmit grāmatu sets kopā varētu izmaksāt. Un, lai arī cik ģeniāls fotogrāfs būtu Eglestons, grāmatām nāktu par labu rūpīgāka attēlu atlase.

Daudzi Parīzē redzamo fotogrāmatu autori iepriekš saņēmuši nozīmīgas balvas, rīkojuši daudz izstāžu un tikai izdevuši savas pirmās grāmatas. Britu fotogrāfa Mureja Balarda (Murray Ballard) pirmās fotogrāmatas balvai nominēto projektu The Prospect of Immortality (Nemirstības perspektīva) GOSTBooks izdeva tikai šogad, kaut arī veidot šo projektu Balards sāka tieši pirms desmit gadiem un jau 2008. gadā Londonas Photographer’s Gallery viņu izvēlējās izstādei Fresh Faced and Wild Eyed kā vienu no daudzsološākajiem jaunajiem fotogrāfiem. Nominēta arī amerikāņu fotogrāfes Eimijas Elkinsas (Amy Elkins) grāmata Black Is The Day, Black Is The Night (Melna ir diena, melna ir nakts). Viņa piecus gadus sarakstījās ar uz mūžu ieslodzītajiem cietumniekiem. Arī apbalvotās apjomīgās grāmatas Lybian Sugar (Lībijas cukurs) autors fotožurnālists, Magnum biedrs Maikls Kristofers Brauns (Michale Christopher Brown) uz 2011. gada Lībijas revolūcijas notikumiem, kad gāja bojā viņa kolēģi Tims Heteringtons (Tim Hetherington) un Kriss Hondross (Chris Hondros), un Brauns tai pašā sprādzienā guva smagus ievainojumus, atskatās ar laika distanci. Izdevējs grāmatu nosaucis par ceļojumu (road trip) cauri kara zonai, tajā publicētas viedtālruņa fotogrāfijas, piezīmes un autora e-pasta un feisbuka sarakste – Brauns cenšas nomierināt ģimeni un draugus, rakstot, ka viss kārtībā. Grāmata piedāvā svaigu pieeju šķietami izmirstošajai fotožurnālistikai, ikdienišķus attēlus apvienojot ar ikoniskiem, brutāli asiņainus – ar dzīvi apliecinošiem, un dara to no personiska un emocionāla skatu punkta. Lybian Sugar uzvara nepārsteidz – tieši šādas grāmatas, kas apkopo dokumentālo un intīmo, bailes un šaubas, dokumentālo fotogrāfu apsēstību ar ikoniskiem attēliem, fotožurnālistikā līdz šim pietrūka. Izskatās, ka ilgtermiņa ieguldījums atmaksājas.