Kura ir gada labākā fotoizstāde Latvijā?

Andrejs Strokins, fotogrāfs:
Ivara Grāvleja izstāde Nezināmā latviešu fotogrāfija Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Grāvleja estētika man nav tuva, bet man patīk pašironija. Latviešiem beidzot jāiemācās pasmieties par sevi.

Ieva Balode, māksliniece:
Aizvadītais gads bija īpaši ražīgs ar notikumiem fotogrāfijā. Divi nozīmīgi notikumi un divas iedvesmojošas izstādes – Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstāde Restart Rīgas Mākslas telpā un Rīgas Fotomēneša izstāde Teritorijas Dzelzceļa muzejā. Abas izstādes parādīja attēla kā medija spēcīgu vietu mūsdienu mākslas telpā, kā arī iezīmēja šī medija iespēju paplašināties, izejot ārpus ierastā stiklotā rāmja, tādējādi pietuvinot attēlu mūsdienu cilvēka daudzslāņainajai attēlu uztveres un patērēšanas īpatnībai.

Ieva Raudsepa, fotogrāfe un žurnāliste:
No fotoizstādēm, kas šogad Latvijā redzētas, gribētu izcelt trīs. Pirmkārt, iespaidīgs bija Rīgas Fotomēneša centrālais notikums – izstāde Teritorijas. Izstādes trumpis bija ne tikai veiksmīga autoru izvēle, bet arī pārdomāta scenogrāfija – īpaši būvētās kartona krāsas sienas bija lielisks risinājums plašajai Dzelzceļa muzeja telpai. Patika arī tas, ka izstādē piedalījās tikai septiņi autori – skatītāji netika pārsātināti ar informāciju, un katrs autors varēja pilnvērtīgi atspoguļot savu projektu. Telpā arī lieliski iederējās fotogrāmatu izstāde Self Publish Riga, kuras rīkošanā arī pati priecājos iesaistīties. Lai gan fotogrāmatas nezaudē savu aktualitāti mākslas pasaulē, diemžēl šie specializētie darbi nav pieejami ne vietējos veikalos, ne bibliotēkās. Tieši tādēļ būtiski, ka Self Publish Riga izstādē un pasākumos bija iespēja grāmatas apskatīt, aptaustīt un pie reizes arī iepazīties ar nozares speciālistiem. Trešā izstāde, ko gribu pieminēt, ir Līgas Spundes Pārgājiens RIXC galerijā. Izstāde bija metafora divu cilvēku attiecībām – kopīgam izturības pārbaudījumam. Darbs bija emocionāli un vizuāli pārsātināts, un šī smalkā robeža starp banālo un skaisto kārtējo reizi pierāda to, ka bieži vien tieši klišejās slēpjas vissāpīgākā patiesība.

Toms Mrazausks, fotogrāmatu dizainers:
Kristapa Epnere izstāde Vingrinājumi peldošajā galerijā Noass. Tā savā būtībā nebija fotogrāfiju izstāde, taču pēc tādas izskatījās. Nespēju vien pārstāt domāt par to, cik lens-based (uz optiku balstīta) māksla spēj būt aizkustinoša un iedvesmojoša.

Arno Marnics, LKA LKK Radošās fotogrāfijas menedžmenta apakšprogrammas vadītājs:
Šis bija ārkārtīgi piesātināts un notikumiem bagāts gads Latvijas fotogrāfijas laukā. Raugoties tā šķērsgriezumā, bieži vien nemaz nevar savstarpēji salīdzināt izstāžu formātus un to saturu. Ja ir jāizvēlas tikai viens notikums un tas jāpasludina par “Betlēmes zvaigzni”, kurai pārējiem sekot, tad tā laikam būs Ivara Grāvleja izstāde Nezināmā latviešu fotogrāfija Latvijas Fotogrāfijas muzejā.
Tā ir izstāde, kas ne tikai patīkami atsvaidzināja muzeja klasisko saturu, bet arī demonstrēja mūsu pašu autoru iespējamo jaudu. Tā bija perfekta. Varbūt pat ne tik daudz fotogrāfiju, cik fotogrāfiska izstāde, veidota ar autoram raksturīgo humora sajūtu un asprātību par izvēlēto tēmu. Šī izstāde patiesi lika apjaust to, ka māksla “ir spēle starp visiem visu laiku cilvēkiem”.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Rīgas Fotomēneša centrālā izstāde Teritorijas Dzelzceļa muzejā, izstāde Mixtape fon Stricka villā (te gan esmu iesaistītā puse). Vēl uz mani atstāja iespaidu Andreja Strokina izstāde Olimpiskais ķermenis Mūkusalas mākslas salonā un Kristīnes Madjares izstāde Iekšzeme Fotomuzejā.

Zane Onckule, programmas direktore kim? laikmetīgās mākslas centrā:
Par gada labāko fotogrāfijas izstādi Latvijā nācās domāt ar palīgierīces – FK ierakstu – palīdzību. Tie ātri vien lika saprast, ka daļu no tur apskatīto autoru izstādēm neesmu redzējusi, tāpēc liela ir varbūtība, ka gada labāko fotogrāfijas izstādi klātienē nepiedzīvoju. Hronoloģiski atskatoties un nedaudz spekulējot, tā varētu būt bijusi Ivara Grāvleja ekspozīcija Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Kristīnes Madjares izstāde Fotomuzejā vai tikpat ļoti arī Andreja Strokina pienesums fonda Mākslai vajag telpu vasaras izstāžu ciklā. No tā, kas tika apmeklēts, varu izcelt sacensību starp Rīgas Fotomēneša un Rīgas Fotogrāfijas biennāles atsevišķajām programmām un to pavadošajām izstādēm, kurās būtiski vietējie un starptautiskie autori palīdzēja atbalstīt organizatoru ieceres fotogrāfijas domas un lauka paplašināšanā. Un noslēgumam noteikti pieminama ir nelielā, tomēr zīmīgā pastāvīgā fotogrāfijas ekspozīcija Nacionālā Mākslas Muzeja jaunatklātajā ēkā ar Egona Spura, Intas Rukas, Māras Brašmanes un Andreja Granta darbiem vienuviet.

Jānis Taurens, filozofs:
Fotogrāfija kā refleksija (pārdomas); grāmata kā fotoizstādes elements; digitālā vēsture un analogā tagadnes attēldoma; tematiski saistītu attēlu secība nenozīmē vienkāršotu stāstījumu – tas ir jauns “runas” darbības veids; pagātne mākslā nenozīmē sentimentalitāti, ciešanas – cinismu, skaidrība – vienkāršošanu. Šīs un līdzīgas frāzes varētu būt ieraksti piezīmju grāmatiņā pēc Ievas Balodes izstādes Neredzamie attēli apmeklējuma LMC Ofisa galerijā, tikpat labi – recenziju par to virsraksti. Latvijas mākslinieki, kas izmanto fotogrāfijas mediju, cenšas savos darbos iziet ārpus medija ierobežotības, kurai atbilst padomjlaika glancētais priekšstats “fotomāksla”. Ievas Balodes izstāde šo mēģinājumu vidū izceļas ar konceptuālu skaidrību, nezaudējot neko no attēla poētisma (tas atbilst “mīklas, kas prasa objektīvu atminējumu” elementam mākslā).

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Pagājušais gads bijis ļoti bagāts ar notikumiem foto jomā. Pirmo reizi viens pēc otra notika divi lieli festivāli – Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2016 un Rīgas Fotomēnesis 2016. Līdz ar to nevar nepieminēt abas lielās izstādes Restart un Teritorijas. Šādas lielas izstādes līdz šim nemaz nenotika tik bieži, tāpēc tas ir nozīmīgs notikums. Atbildēt uz jautājumu, kura bijusi pati labākā fotoizstāde Latvijā, laikam īsti nevarēšu, jo tad būtu bijis jāapmeklē visas notikušās izstādes. Man pašai personīgi pirmās ienāk prātā Fotomuzejā notikušās Ivara Grāvleja izstāde Nezināmā latviešu fotogrāfija un Protika Sarkera Kas paliek. Ivara humora un laba cinisma pilnais skatījums uz latviešu fotogrāfijas vēsturi bija īsti vietā un laikā. Protiks ir viens no autoriem, kurš, man šķiet, ir ļoti talantīgs un viņa emocionālie, smalkās sajūtās balstītie darbi man vienmēr liek padomāt un ieraudzīt lietas citādāk.

Laine Kristberga, mākslas vēsturniece:
Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstāde Restart Rīgas Mākslas telpā. Tā bija pietiekami apjomīga izstāde, lai ļautu reflektēt gan par fotogrāfiju, gan par mediju attiecībām kopumā. Patika arī izvēlētie darbi un to autori, jo īpaši tie, kas strādā ar performanci. Kuratora darbā vienmēr svarīgs jautājums ir telpu izvēle, un man šķita, ka Rīgas Mākslas telpa bija veiksmīga un ar izstādes multimedialitāti savstarpēji komplimentējoša lokācija.

Odrija Fišere, Arterritory.com latviešu valodas sadaļas redaktore:
Ņemot vērā, ka šis gads Latvijā bija ļoti piesātināts ar kvalitatīvām foto izstādēm, ir diezgan grūti nosaukt labāko. Tomēr es vēlētos izcelt Ivara Grāvleja izstādi Nezināmā latviešu fotogrāfija. Manuprāt, tā ļoti asprātīgi un veiksmīgi atainoja situāciju pašlaik pasaulē – kad virspusēja pieeja lietām un piedāvātās informācijas neizvērtēšana gūst virsroku. Tajā pašā laikā izstāde aktualizēja arī vietējās kultūrvides problēmu – Latvijas fotogrāfijas vēstures pētījumu deficītu. Brīnišķīgi, ka Nezināmā latviešu fotogrāfija bija skatāma tieši Latvijas Fotogrāfijas muzejā – tas izstādes koncepcijai piešķīra vēl papildu svaru.

Evita Goze, fotogrāfe un žurnāliste:
Kaut arī varētu iebilst, ka esmu ieinteresētā persona un tādēļ nevaru būt objektīva, tomēr Rīgas Fotomēneša izstādes Dzelzceļa muzejā, kas apvienoja festivāla galveno izstādi Teritorijas un fotogrāmatām veltīto Self Publish Riga, bija vienas no vērienīgākajām, kā arī šķita konceptuāli vispārliecinošākās – gan satura, gan izpildījuma ziņā.

Kārlis Bergs, fotogrāfs:
Lielāko gada daļu esmu pavadījis ārpus Latvijas, bet, manuprāt, izcelt var Ivara Grāvleja izstādi Nezināmā latviešu fotogrāfija un Kristīnes Madjares izstādi Iekšzeme. Šīs divas izstādes bija patīkams pārsteigums Fotomuzeja ierastajā repertuārā.

Kartrīna Jaunupe, fonda Mākslai vajag telpu vadītāja:
Šķiet, ka pēdējos gadus mēs arvien vairāk tiekam lutināti ar lieliskām fotoizstādēm. Izceļams ir gan Rīgas Fotomēnesis, gan plaša un aizraujoša programma Latvijas Fotogrāfijas muzejā, gan arī citi pasākumi. Uzreiz jāatzīmē, ka es neesmu fotogrāfijas lietpratēja, bet tikai mākslas mīļotāja, līdz ar to mans vērtējums ir ļoti subjektīvs un izstādes mani uzrunā tīri emocionālā līmenī. Varbūt tieši tādēļ mani ļoti uzrunāja Kristīnes Madjares izstāde Iekšzeme, kas likās tik ļoti cilvēcīga un patiesa. Un protams, ka es nevaru nepieminēt arī divas Anša Starka izstādes – Pāri, kas bija skatāma fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājā, un pārsteidza ar spēcīgiem Ilmāra Blumberga portretiem un interaktīvu objektu, kā arī Portreti RL Mākslas stacijā Dubulti, kas radīja monumentālu sajūtu.

Inese Baranovska, DMDM vadītāja:
Lai arī vēlētos atzinīgus vārdus teikt par Rīgas Fotomēneša izstādi Teritorijas Dzelzceļa muzejā, Ivara Grāvleja izstāde Nezināmā latviešu fotogrāfija ar savu funktieri šoreiz favorīts.

Iveta Vaivode, fotogrāfe:
Rīgas Fotomēneša galvenā izstāde Teritorijas. Izstādē skaidri varēja just kuratoru konceptuālo virzību autoru izvēlē. Lai arī savā ziņā atšķirīgi, darbi papildināja cits citu, paplašinot iespējamās robežas kā tēmu, tā vizuālo izteiksmju ziņā. Papildus izstāde galvenokārt fokusējās uz patlaban aktuālajām tendencēm, es teiktu, Eiropas dokumentālajā fotogrāfijā. To skaidri varēja just, piemēram, redzot Heiki Kaski darbus. Priecēja arī kuratoru izvēle šoreiz iekļaut izstādē tieši jaunos Latvijas fotogrāfus – Danielu Mekšu un Katrīnu Ķepuli.

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:
Andreja Granta fotogrāfijas Madonas novada mākslinieku grupas izstādē Madonas muzejā un Ivara Grāvleja personālizstāde Nezināmā latviešu fotogrāfija Latvijas Fotogrāfijas muzejā – institūcijā, kas lielā mērā atbildīga par situāciju, par kuru ierēc jeb polemizē Grāvlejs, bet laikam tā arī nav to savu atbildību pamanījusi.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK galvenais redaktors:
Ivara Grāvleja Nezināmā latviešu fotogrāfija Fotomuzejā. Ironiski, kritiski un trāpīgi ne vien par fotogrāfiem, mākslas kritiku un vēsturi, bet arī sabiedrību kopumā.