Patlaban ierocis ukraiņu rokās ir kļuvis par kaut ko pierastu. Taču vēl pirms gada neviens no tiem, kuri tagad iegādājušies šautenes un bises, nevarētu iedomāties, ka mājās turēs šaujamieročus. Tagad viņi visi atbalsta ieroču tirdzniecību un likumīgā veidā izmanto tos pašaizsardzībai.
Ukraina ir vienīgā valsts Eiropā bez likumdošanas, kas regulētu civilo šaujamieroču īpašumtiesības. Neatkarības gadu laikā Ukrainas valdība mēģināja ierosināt vairāk nekā desmit likumus, bet neviens no tiem netika pieņemts. Ir stingri aizliegts iegādāties un glabāt ieročus pašaizsardzības nolūkos. Pat traumatiskie ieroči ir pieejami tikai ierobežotam personu lokam, piemēram, tiesnešiem un valsts deputātiem. Vienīgais veids, kā tikt pie šaujamieroča, ir iegādāties šauteni vai bisi medībām. Ir pilnīgi likumīgi iegādāties jebkādi modificētu armijas ieroci, kas nav automātisks vai pusautomātisks (piemēram, AK vai M16), bet pistoles glabāšana ir aizliegta ar likumu. Taču šie ieroči ir visvairāk piemēroti pašaizsardzībai.
2014. gada traģisko notikumu laikā Ukrainā (Maidans, Krimas aneksija, karš Donbasā), medību ieroču tirdzniecība pieaugusi vairākas reizes. Tas notika tāpēc, ka cilvēki nevarēja uzticēties un paļauties uz valdību, kas neko nedarīja, lai aizsargātu savu pilsoņu tiesības un brīvību. Saskaņā ar oficiālo statistiku, 2014. gada beigās bija reģistrēti 558 033 īpašnieki šautenēm un bisēm. 2016. gada martā ieroču īpašnieku skaits pieauga līdz 888 047.
Patlaban pēc bisēm ir liels pieprasījums. Topošajiem šaujamieroču īpašniekiem jāmācās, kā ar to droši apieties. Diezgan bieži viņi arī uzzina, kā piedalīties militārajās darbībās – daudzos gadījumos mazu, mobilu komandu sastāvā. Krievu slēptā agresija pret Ukrainu padara visai reālu iespēju, ka militārais konflikts no austrumiem izpletīsies līdz valsts centrālajiem rajoniem un motivē ukraiņus būt gataviem karam. Tomēr galvenais iemesls šaujamieroču legalizēšanai nav civiliedzīvotāju pārvēršana armijā, bet, lai būtu iespējams aizsargāt savu ģimeni un īpašumu. Šķiet, ka šaujamierocis ir mūsdienu amuleta versija, kas sniedz tā īpašniekam papildus spēku. Ne visi spēj ar to tēmēt uz agresoru un šaut, bet ikviens jūtas drošāk ar ieroci.
“Pirmoreiz saskāros ar ieročiem 1986. gadā. Kopš tā laika tas ir kļuvis par manu hobiju un darba daļu. Mēs dzīvojam lauku mājā, un mani kaimiņi vienmēr ir zinājuši, ka es mājās kaut ko glabāju. Vēl tikai pirms diviem gadiem viņi par to jokoja, taču tagad paši pērk ieročus un lūdz manu padomu. Mūsu ciematā vairs nenotiek zādzības. Pašaizsardzības nolūkos man nācies ņemt rokās ieroci jau divreiz, bet par laimi nebija ne uz vienu jāšauj. Policija? Es viņiem neuzticos.” Sergejs, 43 gadi, administrators, pozē savās mājās ar šauteni, ko nopirka 2012. gadā. Kijlova, Ukraina, 2015. gada 24. novembris. Foto – Andrejs Lomakins
“Es domāju, tas ir normāli, ka dzīvoklis tiek aizsargāts – uz durvīm uzlikta atslēga un tev ir bise pašaizsardzībai. Var teikt, ka tagad es jaunajai policijai uzticos. Taču kā instruktore cilvēkiem mācu, kā sev sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, ievainojuma gadījumā uzlikt žņaugu un apturēt asiņošanu. Un tikai pēc tam saukt ārstu. Tas pats ir ar policiju – vispirms tev jāaizsargā pašam sevi, ja vari. Zvanīt policijai ir nākamais solis. Teorētiski es varu izmantot ieročus pašaizsardzības nolūkos. Bet, visticamāk, par to nokļūšu cietumā. Likumā par ieročiem man vissvarīgākās tēmas ir par to likumīgu izmantošanu.” Anastasija, 22 gadi, pirmās palīdzības instruktore, pozē savā dzīvoklī ar bisi, ko nopirka 2015. gada novembrī. Kijeva, Ukraina, 2015. gada 29. novembris. Foto – Andrejs Lomakins
“Cilvēkam jāspēj daudzas lietas darīt pašam. Jo īpaši aizsargāt savu ģimeni. Es esmu gatavs izmantot ieroci, lai aizsargātu savu māju. Pirmās divas kārtas bisē ir traumatiskas, nākamās ir šāvieni un pēc tam rupja skrots. Tikai pēdējās divas ir lodes.” Romans, 37 gadi, gleznotājs, pozē savās mājās ar bisi, ko nopirka 2014. gada jūnijā, lai aizsargātu savu ģimeni. Kijeva, Ukraina, 2014. gada 25 oktobris. Foto – Andrejs Lomakins
“Pirms Maidana nekad neiedomājos, ka paņemšu rokās ieroci. Arī neviens no maniem draugiem nevarēja iedomāties, ka vajadzēs cīnīties ar specvienības karavīriem. Izrādījās, ka viss ir iespējams. Kaujas laikā tu nedomā par sevi un savu ienaidnieku. Tu domā par saviem draugiem, kurus vari pazaudēt. Kad aizstāvi savu dzīvību, nav svarīgi, vai tavās rokās ir šautene vai vienkārši nūja. Pieņēmu lēmumu sadabūt ieroci pēc Krimas aneksijas. Mana šautene ir no 1934. gada un tikusi turēta kādā noliktavā apmēram 80 gadus. Ir diezgan biedējoši zināt, ka kaut kur ir šautene, kas paredzēta tev.” Pēters, 28 gadi, tulks,
pozē savā dzīvoklī ar šauteni, ko nopirka 2014. gada maijā. Kijeva, Ukraina, 2015. gada 22. novembris. Foto – Andrejs Lomakins
“Es domāju, ikvienam ir tiesības aizsargāt sevi, ģimeni un īpašumu. Bet katram ieroča īpašniekam būtu perfekti jāprot apieties ar savu ieroci, jāzina drošības noteikumi un skaidri jāsaprot, kad to izmantot. Jo īpaši, ja rokās turat bisi.” Elena, 37 gadi, mārketinga speciāliste, pozē savās mājās Gorenči ciematā ar bisi, ko nopirka 2014. gadā, lai aizsargātu savu ģimeni. Gorenči ciemats, Ukraina, 2015. gada 14. jūlijs. Foto – Andrejs Lomakins
“Ieroči manā dzīvē bijuši līdzās ilgu laiku. Man patīk airsoft un militāri vēsturiskas rekonstrukcijas. Manā kolekcijā ir daudz reālu šaujamieroču kopiju. Šautene, ko turu rokās, tika iegādāta 2012. gadā. Ieroči man ir sava veida atpūta – šaušana mērķī šautuvē palīdz atbrīvoties no stresa. Taču es domāju, ka mājās ir jābūt šaujamierocim. Vismaz mieram. Labi, ka mums ir kruķi, bet tie nevar vienmēr būt blakus.” Maksims, 28 gadi, uzņēmuma direktors, pozē savā dzīvoklī Kijevā ar šauteni, ko nopirka 2012. gadā. Foto – Andrejs Lomakins
“Jau gandrīz divus gadus pašaizsardzības nolūkos nēsāju līdzi traumatisko ieroci. Reiz bija situācija, kad nonācu ļoti tuvu tam, lai to izmantotu. Taču, ja man tas būtu bijis jādara, visticamāk, dēļ likumiem, kādi pie mums ir, es nonāktu cietumā. Kopš tā laika esmu pārtraucis to nesāt līdzi. Nav jēgas nēsāt līdzi ieroci pašaizsardzībai, ja nevari to izmantot.” Igors, 34 gadi, datorspēļu izstrādātājs, savā dzīvoklī Kijevā ar šauteni, ko nopirka 2009. gadā. Foto – Andrejs Lomakins
“Šaujamieroča klātbūtne mājās rada drošības sajūtu. Tāpēc kā ģimenes galvai man jārada drošības sajūta visiem ģimenes locekļiem. Apdraudējuma gadījumā, pat laba policija neieradīsies ātrāk par piecām minūtēm. Ieroči ir garantija, ka es varēšu vismaz aizsargāt sevi pirms ierodas policija. Šaujamieroci nopirku, kad sākās militārā agresija no Krievijas Federācijas puses. Ja karadarbība nonāks līdz manai pilsētai, es nevarēšu palikt malā.” Dmitrijs, 33 gadi, ķīmijas inženieris, pozē savās mājās ar šauteni, ko nopirka 2014. gadā. Brovari, Ukraina, 2015. gada 22. novembris. Foto – Andrejs Lomakins
“Ierocis tika nopirkts Oranžās revolūcijas laikā. Tas bija juceklīgs laiks, tāpat kā tagad. Ar ieroci jūtos pārliecinātāka, kad dodos pastaigā ar savu bērnu, jo īpaši, ja līdzās nav mana vīra. Par laimi, man nekad nav bijis ierocis jāizmanto.” Tatjana, 39 gadi, policiste, pozē savā dzīvoklī ar traumatisko ieroci, ko nopirka 2003. gadā, lai aizsargātu savu bērnu. Kijeva, Ukraina, 2015. gada 21. janvāris. Foto – Andrejs Lomakins
“Esmu no Doņeckas. 2014. gada pavasarī kļuva skaidrs, ka bez ieročiem būs grūti. Nedēļu pēc tam, kad nopirku šauteni, mājai, kurā paliku ar saviem draugiem, uzbruka bruņoti cilvēki. Man nācās šaut. Iespējams, tas izglāba mūsu dzīvības.” Aleksejs, 29 gadi, uzņēmējs, pozē savā dzīvoklī ar šauteni, ko nopirka 2014. gada aprīlī Doņeckā. Brovari, Ukraina, 2015. gada 1. februāris. Foto – Andrejs Lomakins
“Katram vīrietim būtu jāiemācās vismaz vadīt automašīnu un lietot ieroci. Tev jāiemācās šaut, lai varētu apturēt noziedznieku, kad viņš uzbruks. Nav vajadzības nogalināt, bet tev viņš ir jāaptur. Es nedomāju tik daudz par savu drošību, bet man tiešām rūp manu četru bērnu un sievas drošība.” Ļubomirs, 42 gadi, finanšu eksperts, un viņa ģimene pozē savā dzīvoklī Kijevā ar šauteni, ko viņš nopirka 2014. gadā, lai aizsargātu ģimeni. Kijeva, Ukraina, 2015. gada 3. jūlijs. Foto – Andrejs Lomakins
“Ieroču pretinieki pret mani izturas kā pret potenciāli bīstamu. Taču reālas briesmas rodas, kad noziedznieki tiek pie nelikumīgiem ieročiem. Man ieroči nozīmē aizsardzību. Es zinu, ka esmu vajadzīga savam vīram un bērnam, un tāpēc man ir tiesības aizstāvēt savu dzīvību. Daudzi cilvēki domā, ka, ja tiks pieņemts likums, pistoles tiks pārdotas uz katra stūra kā silti pīrādziņi. Taču tā nekad nebūs. Vispirms ir nepieciešam aizpildīt visus papīrus, iziet cauri pārbaudei, saņemt licenci un apmācību. Tikai tad tu varētu kļūt par ieroča īpašnieku.” Tatjana, 37 gadi, mājsaimniece, pozē savā mājā Kilovas ciematā ar šauteni, ko viņa nopirka 2014. gadā. Kilovas ciems, Ukraina, 2015. gada 24. novembris. Foto – Andrejs Lomakins
Andrejs Lomakins (Andriy Lomakin, 1974), ir ukraiņu fotogrāfs, kurš dzīvo un strādā Kijevā, Ukrainā. No 2008. līdz 2014. gadam kā štata fotogrāfs strādāja žurnālā Tyzhden (Ukraina). Kopš 2014. gada veido personiskus dokumentālos un mākslas projektos. Viņa darbi tiks izstādīti Odesas / Batumi Foto dienu festivālā, kas tiks atklāts šo trešdien Odesā, Ukrainā.
