Intervija ar Lūciju Ņimcovu

Slovāku mākslinieces Lūcija Ņimcovas (1977) darbi būs skatāmi Rīgas Fotomēneša izstādē Fakti un precizējumi, kas no 10. līdz 27. maijam norisināsies Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē. Māksliniece ir pazīstama ar savām fotogrāfijām un video darbiem, kuros pievēršas savas valsts komunisma pagātnei un tās mantojumam mūsdienās. Viņai bijušas neskaitāmas izstādes Slovākijā, Holandē, Vācijā un citviet, kā arī izdevusi 9 grāmatas. Rīgā būs skatāms viņas projekts Unofficial, kuras centrā ir viņas dzimtā pilsēta Humenne Slovākijas austrumos. Kombinējot dažādus arhīva materiālus, amatierfoto no viņas bērnības, savas fotogrāfijas un arī video, Lūcija meklē Normalizācijas programmas (represīva ideoloģiska programma, kuras mērķis bija veicināt Slovākijas sociālo un politisko integrāciju Čehoslovākijas sastāvā pēc 1968. gada) pēdas mūsdienu Slovākijā.

Pastāsti, lūdzu, nedaudz par darbu, kas būs redzams Rīgas Fotomēnesī?

Rādīšu nelielu daļu no Unofficial (Neoficiāls) projekta, kuru izveidoju 2006. – 2007. gadā. Galvenais jautājums, ko sev uzdevu, analizējot manas dzimtās pilsētas oficiālo arhīvu, bija – vai dokumentāls attēls, kurš ticis pasūtīts, deformē attēloto notikumu? Kā? Šie attēli mani fascinē autora intereses trūkuma par savu darbu dēļ. Šajās fotogrāfijās bija jādokumentē un nākotnes liecībām jāsaglabā atkārtoti notikumi, tagad šie arhīvi atklāj publiskās dzīves simbolisko formu struktūru.

Nozīmīgi izrādījās tie brīži, kad personiskā pieredze šķietami nejauši iekļūst oficiālajā sistēmā. Mēs varam sākt saprast, ka oficiālo realitāti veidoja tūkstošiem personīgu stāstu, ka nepastāvēja nekas tāds kā “oficiālā realitāte”. Uzzināju par arhīvu, kad man bija 18 gadi, un kopš tā laika esmu vēlējusies strādāt ar to. Tas kļuva aktuāli, kad sapratu – pagātne lielā mērā nosaka mūsu tagadni, vēsture dominē. Neizmantoju konkrētus kritērijus, atlasot materiālu. Sāku interpretēt fotogrāfijas, un tas man palīdzēja saprast, kā rīkoties tālāk.

Sāku veidot – rekonstruēt, attēlu pa attēlam savu stāstu no laika, kad vēl neuztvēru pasauli kā fotogrāfe. Izvēlējos tās pilsētas arhīvu, kurā uzaugu, kas man ļāva interpretēt fotogrāfijas ar iedzimtās pārliecību. Es gribēju, lai cilvēki kļūtu par daļu no procesa. Aizvedu viņus uz vietām, kur tie bija portretēti pirms vairākiem gadu desmitiem. Vienkārši viņus tur aizvedu. Gribēju zināt, kā viņi reaģēs.

Sociālisms ieviesa vienaldzību kā mūsu galveno īpašību. Mani pētījumi mani pārliecināja, ka nāku no sociālā konteksta, balstīta uz meliem, attaisnojumiem un neslavas celšanu. Tas tā ir joprojām.

Kaut kādu iemeslu dēļ mazpilsētas vidē varas spēļu absurds parādās ļoti skaidri, jo cilvēkiem tur nav nekādas reālas varas – viss, kas viņiem ir, ir funkcija, loma, ko spēlēt. Viņi nepieņem nekādus nozīmīgus lēmumus par sabiedrību, apdraudējumu tie rada tikai saviem darbiniekiem.

Tagad esam apmetuši ādu uz otru pusi un cenšamies līdzināties Rietumiem, lepojamies, ka esam progresīvi, bet man šķiet, tā joprojām ir normalizācija. Smadzeņu skalošana mūs ir labi sagatavojusi uzņemt nākamo devu.

Kopš 1989. gada lielākā daļa izmaiņu ir notikušas materiālā ziņā: jaunas fasādes, jauni bruģakmeņi, jauni sporta stadioni. Taču kopienu veido cilvēki, to kopīgās intereses un, kā viņi tās vēlas saskaņot. Ja fasādes joprojām būs mūsu galvenā kopīgā interese, ko mēs varam sagaidīt?

Kā tu parasti nokļūsti no idejas līdz rezultātam?

Process aiz katra mana darba bijis ļoti atšķirīgs, atkarībā no tēmas. Man ir pilnībā jāsaprot, par ko gribu runāt, un tad es tam meklēju formu. Dažreiz tā var būt fotogrāfija, teksts, video vai dziesma… Tas sākumā nekad nav skaidrs, taču es bieži izmantoju fotogrāfiju, jo tas ir medijs, ar kuru uzaugu un ar ko jūtos ļoti dabiski. Es veidoju attēlu arhīvu, balstoties uz tēmām, kurās esmu ieinteresēta (Instant Women), vai izmantoju jau esošu arhīvu, lai runātu par pagātnes fenomeniem (Leftovers), vai uzņemu attēlus, kas kalpo kā skices nākotnes darbiem.

Eksperimentēju, līdz man šķiet, ka esmu pateikusi visu, ko gribēju. Pēc grāmatas Neoficiāls publicēšanas jutu, ka tajā pietrūkst humora, kas cilvēkiem nepieciešams izdzīvošanai, un es gribēju zināt, ko ķermenis varētu atcerēties, tāpēc izveidoju Exercise (Vingrinājumi) video.

Lielākajā daļā darbu tu pievērsies Austrumeiropas, īpaši Slovākijas, ikdienas realitātei. Kas ir dīvainākais, ko vari pastāstīt par slovākiem?

Dīvainākais ir tas, ka man ir Slovākijas pase, bet es piederu rusīnu minoritātei, kurai nekad nav izdevies iegūt neatkarību un kura dzīvo, atdalīta ar robežām, mākslīgi uzspiestām tās teritorijām. Kalni, kuros tie dzīvo, gadsimtiem ilgi bija dabiskas robežas starp rietumu un austrumu kultūru. Viņu dzīvi spēcīgi ietekmējuši politiski lēmumi. Daudzi cilvēki, kuri nekad nav atstājuši savas mājas, ir dzīvojuši četrās dažādās valstīs. Esmu dzimusi Slovākijā, bet oficiāli varētu būt kļuvusi arī par ukrainieti, polieti vai ungārieti. Jūtos kā novērotāja, jo mans ciems tika iznīcināts 1985. gadā tajā apvidū plānotā dzeramā ūdens dambja dēļ, un visa mana ģimene tika pārvietota uz tipisku komunistu paneļu māju.

Mana dzimtene ir zem ūdens, bet es noteikti jūtos piederīgāka rusīniem, nevis slovākiem.

Vienā no senākām intervijām teici, ka tiec vairāk novērtēta ārzemēs, nekā Slovākijā. Kā tu raksturotu Slovākijas fotogrāfijas vidi un kur tu sevi tajā redzi?

Nezinu, cik veca tā intervija bija, bet tas man vairs nav aktuāli. Man vienalga, kurš mani pieņem, kurš nepieņem, es tikai cenšos darīt savu darbu, cik vien labi spēju dotajā laika brīdī un ar dotajām iespējām.

Pēc vidusskolas Košicē, Slovākijā, kopš 18 gadu vecuma esmu studējusi Čehijā. Man vajadzēja attālumu. Tas bija mans lēmums ļoti agrā vecumā. Es turpināju Amsterdamā un daudzās citās vietās visā pasaulē. Es zināju, ka es esmu svešiniece no nekurienes. Taču man bija labāk mācīties starptautiskā kontekstā, kur man bija daudz kas kopīgs ar citiem cilvēkiem. Es nesekoju tendencēm. Es vienkārši daru to, kas man ir svarīgi. Neesmu speciāliste Slovākijas fotogrāfijā. Zinu savu draugu darbus. Visbiežāk esmu bijusi izstādīta kopā ar Martinu Kolaru, kurš, kad dzīvoju Slovākijā no 2000. līdz 2006. gadam, bija man ļoti labs draugs, un es vadu darbnīcas, kur cenšos palīdzēt jauniem cilvēkiem ar viņu projektiem. Man patīk viņus ieraudzīt caur viņu attēliem. Es sevi redzu tur, kur ir manas tēmas vai kur mana pieredze varētu būt noderīga.

Pie kā tu strādā patlaban?

Kopš 2014. gada esmu apkopojusi arhīvu fotogrāfijas, video un skaņu ierakstus no Rietumukrainas. Atšķirībā no tradicionālām dokumentālām praksēm, es gribētu aprakstīt šo darbu kā tautas operu – dziesmu, stāstu, mūzikas, performances un lauka ierakstu kolekciju, kas atrodas kaut kur starp etnogrāfisku dokumentu un muzikālo teātri.

Vēstures gaitā tradicionālā mūzika un kultūra ir tikusi izmantota dažādos nolūkos un kļūdaini interpretēta. Patlaban Ukrainā patriotiskas dziesmas spēlē svarīgu lomu populistiska romantiskā nacionālisma uzkurināšanā. Savukārt es cenšos parādīt oficiālās, privātās un slēptās realitātes kopienās, kas ir izslēgtas no reģiona galvenā vēstures naratīva. Mani galvenokārt interesē dziesmas, kas traģiskā, brutālā un komiskā veidā apraksta vardarbību ģimenē, slepkavības, konfliktu, seksu, mīlestību un naidu. Es gribu parādīt, ka reģiona alternatīvā folklora: smags kalnu reps, agrīns feminisms un neķītrs Karpatu hip hops joprojām ir dzīvs un aktuāls, pirms pazūd to pēdējie mantinieki.

Khroniky (Hronikas) turpina manu iepriekšējo darbu tēmas – sieviešu pieredze Austrumeiropā un manas dzimtās rusīnu minoritātes apstrīdētā vēsture. Tāpat šajā darbā cenšos parādīt, kā pagātne ietekmē tagadni. Beigu beigās tas ir mēģinājums navigēt subjektivitātes polifoniju Ukrainas nestabilās situācijas – patlaban un vēsturiski – kontekstā.