Mežos ir apslēptas vietas, kur no strautiem plūst dziedējošs ūdens. Šī iemesla dēļ tur uzceltās sanatorijas paredzētas, lai pulcētu cilvēkus, kuri vēlas tikt izārstēti. Tās daļēji tiek finansētas ar nodokļu maksātāju naudu kā veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa, taču bieži vien piesaista cilvēkus, kuri vēlas nogaršot nevis ūdeni, bet gan naktsdzīvi. Dziedinošais ūdens ir tikai attaisnojums tikt prom no mājām. Tāpēc uzturēšanās sanatorijā bieži nozīmē dejas līdz rītam. Tās ir komunisma paliekas, kas solīja, ka ikviens varēs atļauties palikt sanatorijā, uztverot tās kā brīvdienas. Šis domāšanas veids vēl joprojām dzīvs. Bieži var dzirdēt stāstus par dzīvi sanatorijās. Tie kļuvuši par leģendām. Es nolēmu pārbaudīt, vai tie ir mīti vai patiesība. Polijas sanatorijās uzņemto attēlu sērija pievēršas leģendām un naktsdzīves realitātei.
Viktors Dabkovskis (Wiktor Dabkowski, 1972) ir poļu fotožurnālists, kura darbi tikuši publicēti tādos izdevumos, kā the Financial Times, Spiegel, Focus, The Washington Post, The Wall Street Journal, Le Monde, Newsweek, Time u.c. Pēc 15 gadu darbošanās kā radio dīdžejs, 2006. gadā viņš pievērsās fotogrāfijai. Viņa darbi tikuši izstādīti Nacionālajā portretu galerijā Londonā, kā arī foto festivālos Dērbijā, Groningenā, Krakovā.