Cik labi vien vari

Zini, visi vienmēr saka ‘zāle kādreiz bija zaļāka’, bet es gribu Tev ko pastāstīt. Kādreiz krāsas laukos nebija tik spilgtas, kā tagad. Atceros laiku, kad vakaros gāju mājup pa šo pašu ceļu un ziedēja jasmīni. To lapas nebija tik zaļas kā tagad, bet tā smarža. Es atgūlos pie jasmīnu krūmiem un tik ļoti no tās apreibu, ka atjēdzos tikai pēc kādas pusstundas.

Attēlos vēsturiski romantizētā ideja par nacionālo piederību jau izsenis bijis avots gan stiprām jūtām, gan iekšējam nemieram, un mūsdienās ir īpaši problemātiska. Domājot par to, ko nozīmē latvietība, nereti tiek glorificēts laiks starp diviem pasaules kariem, valsts pirmās neatkarības periods. Šīs fotogrāfijas, kurās redzama paaudze, kas dzimusi uzreiz pēc padomju okupācijas, tiecas attēlot pretrunas, kas saistītas ar dzimtenes mīlestību – melanholiskām jūtām pret iztēlotu zemi.

Ieva Raudsepa (1992) ir latviešu fotogrāfe, kas studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, bet šobrīd uzsākusi studijas fotogrāfijā Kalifornijas Mākslas institūta maģistratūrā. Viņas darbi skatāmi arī šī gada gadagrāmatā Latvijas fotogrāfija 2017.