Emma Bouketa: Attēliem jābūt ar patstāvīgu vēstījumu

Emma Bouketa (Emma Bowkett) ir Financial Times Weekend žurnāla fotoredaktore. Viņa regulāri tiek aicināta piedalīties starptautiskās portfolio skatēs, fotofestivālos, mākslas gadatirgos un konkursos, kā arī pasniegt vieslekcijas universitātēs. 2015. gadā viņa ieguva prestižo Firecracker Contributors apbalvojumu, ko piešķir sievietēm par būtisku ieguldījumu fotogrāfijas nozarē.

Šogad Emma bija viena no ekspertiem ISSP starptautiskajā meistarklasē, kuras ietvaros 25. oktobrī Kuldīgā uzstājās ar lekciju Fotogrāfijas pasūtīšana. Nākamajā rītā pēc lekcijas tikos ar Emmu, lai parunātos par viņas darbības specifiku FT Weekend žurnālā un par to, ko viņa sagaida no fotogrāfiem, ar kuriem sadarbojas.

Jūs sākāt strādāt par fotoredaktori 2009. gadā. Kopš tā laika FT Weekend žurnālā ir lielāks uzsvars uz fotogrāfiju. Pastāstiet, kā tas sākās.

Mēs atsākām darbu 2010. gadā ar jaunu redaktori – Sjū Matiasu (Sue Matthias). Viņa atveda arī jaunu komandu: vietnieci Alisi Fišburni (Alice Fishburn), tagad redaktori, un Lizu Džobiju (Liz Jobey), ar kuru viņa strādāja iepriekš un, kurai ir padziļinātas zināšanas fotogrāfijā. Mana iepriekšējā pieredze ir saistīta ar mākslas fotogrāfiju un mums ar Lizu bija līdzīga gaume. Sjū vēlējās izpausties mākslas un dizaina jomā, un tādējādi, apvienojot redaktoru plašās zināšanas, žurnāls izauga par tādu, kādu mēs to redzam tagad.

Pieļauju, ka, veidojot žurnālu, pastāv zināmi ierobežojumi. Kā jūs pieņemat galīgos lēmumus?

Saistībā ar ierobežojumiem, ja tu domā kadrēšanu un manipulēšanu, tad mēs to cenšamies nedarīt. Es nāku no mākslas pasaules, un man tas ir svarīgi. Kad strādāju ar fotogrāfu, esmu atbildīga par godīgu fotogrāfa darba atspoguļojumu un par žurnālu.

Stāsti bieži vien sākas no FT vai ārštata žurnālistu piedāvājuma, un pēc tam mēs domājam par vizuālo materiālu. Mums ir liela brīvība fotogrāfu izvēlē. Cilvēki, ar kuriem es strādāju, ir radoši un spēj pieņemt vizuālo risinājumu lēmumus patstāvīgi. Fotogrāfa mājaslapā pati svarīgākā sadaļa ir viņa personīgais darbs. Es veidoju kontaktus ar fotogrāfiem un strādāju ar jauniem autoriem, balstoties uz viņu personīgajiem projektiem. Apmeklēt meistarklases, tādas kā ISSP, ir svarīgi, jo es varu iepazīt divdesmit fotogrāfus un izveidot priekšstatu par to, kā viņi strādā.

Kāda loma šajā izvēles procesā ir naudai?

Visos izdevumos pasūtījuma fotogrāfiju budžets kļūst mazāks. Mums nav lielu budžetu, bet mēs vienmēr samaksājam fotogrāfiem un apmaksājam izdevumus.

Esmu strādājusi ar dažiem pasaules labākajiem fotogrāfiem. Piemēram, ar Zaneli Muholi (Zanele Muholi), Dienvidāfrikas fotogrāfi un aktīvisti. Viņa ir māksliniece, kuru es apbrīnoju, kopš ieraudzīju viņas projektu Faces and Phases, kas ir spēcīgs Dienvidāfrikas lezbiešu komūnas portretējums. Es viņai palūdzu izveidot Viljama Kentridža (William Kentridge) portretu žurnālam. Manuprāt, viņa piekrita veikt šo pasūtījuma darbu kā izņēmumu, jo ļoti cienīja Kentridža mākslu, nevis naudas dēļ.

Vai jūs varētu aprakstīt sadarbības procesu un mijiedarbību starp žurnālistiem, fotogrāfiem un redaktoru?

Mēs esam maza komanda. Es strādāju cieši kopā ar rakstītājiem, mākslinieciskajiem redaktoriem un redaktoriem. Strādājot pie uzdevuma rakstnieks un fotogrāfs var veidot reportāžu kopā, vai arī teksts var būt jau sagatavots un fotogrāfs var strādāt ar fotogrāfijām patstāvīgi. Fotogrāfijai vajadzētu spēlēt aktīvu lomu žurnāla stāstā, nevis burtiski reprezentēt vārdus. Attēliem vajadzētu būt ar patstāvīgu vēstījumu.

Kādām zināšanām un pieredzei jāpiemīt, lai varētu saprast, kādu fotogrāfiju izvēlēties, pirkt un publicēt?

Kad izvēlos fotogrāfus vai darbojos ar foto stāstiem, man noder tas, ka esmu studējusi fotogrāfiju un man ir atbilstošās zināšanas un interese par tās vēsturi. Mani ļoti saista jauno fotogrāfijas talantu lološana cerībā izveidot ilgstošas attiecības.

Jūs strādājat ar daudz un dažādiem fotogrāfiem un jums ir liela pieredze. Kādas, jūsuprāt, ir tendences mūsdienu fotogrāfijā?

Esmu vērtējusi vairākas foto balvas, un ir nācies redzēt ļoti daudz fotoprojektu. Kādu gadu ir vairāk kolāžu, citu gadu – kluso dabu. Patlaban ir sajūta, ka ir tendence pārklāt attēlus citu citam, apvienot melnbalto un krāsaino fotogrāfiju, ir vairāk konceptuālu stāstu. Man ir interesanti vērot, kā fotogrāfi strādā un kā viņi izstāsta stāstus. Šīs tendences atspoguļojas arī mūsu žurnālā. Pašlaik mums materiālu kolāžu veido mākslinieks Entonijs Džereiss (Anthony Gerace). Man ļoti patīk, kā viņš rada darbus, bet es neizvēlos ar viņu strādāt tāpēc, ka viņa darbi ir modē.

Kāda loma fotogrāfijai ir mākslas tirgū?

Kopš 2015. gada mums ir Photo London fotogrāfijas tirgus. Šķiet, ka publika ir izslāpusi pēc fotogrāfijas pirkšanas.

Kāda ir atšķirība starp fotožurnālistikas, komerciālās un studiju fotogrāfijas tirgu un mākslas fotogrāfijas tirgu?

Nesen biju Amsterdamā un apmeklēju aģentūras Noor konferenci Fotožurnālistika un tā nākotne. Bija interesanti klausīties, ka vairākiem foto žurnālistiem nav viņu fotogrāfiju drukāta arhīva. Fotogrāfijas viņi glabā vienīgi digitālā formātā. Kas notiks, ja šie faili pazudīs? Nebūs nekādu liecību par viņu darbu, un viņu pieraksti par vēsturi būs zuduši. Citādi ir mākslas pasaulē. Mākslinieki veido tirāžu izdrukas un arhivē savus darbus. Vēsturiski fotožurnālistikas platforma bija žurnāli, tagad tas ir mazāk izteikti. Daudz lielāka nozīme ir fotogrāmatām.

Jūs regulāri piedalāties starptautiskās portfolio skatēs. Kas fotogrāfiem būtu jāņem vērā, kad viņi izvēlas prezentēt savus darbus?

To nosaka portfolio skašu organizētāji. Dažās skatēs ir noteikts: 20 attēli, viens projekts, nekādu datoru; protams, vienmēr gadās izņēmumi. Var gadīties, ka fotogrāfs rāda man kaut ko, kas mani neinteresē. Tādos gadījumos es priecājos, ja ir iespēja redzēt vēl kaut ko. Ideālā gadījumā, ja tu dodies pie portfolio eksperta, vajadzētu ņemt līdzi noteiktu darbu, par kuru tu vēlies saņemt komentārus. Tas var būt darbs sākuma stadijā, par kura iespējamo virzienu tu domā, vai arī pabeigts darbs, par kuru tu gribētu saņemt padomus par nākamajiem soļiem – vai tā varētu būt grāmata, izstāde, vai žurnāla publikācija.

Portfolio skates man nozīmē attiecību veidošanu, cilvēku satikšanu pirmo reizi, uzzinot, kas viņus interesē. Nākamajā reizē, kad man būs nepieciešams fotogrāfs konkrētā vietā, es varētu ar viņu sadarboties; tā bieži vien notiek, jo mēs strādājam starptautiski.