“Mērs nopirka paraplānu,
Viņš teica, ka redzējis kosmosu,
Bet patiesībā
viņš vienkārši lidoja pār mūsu ciemu”*
Ir vietas, kurās lielākā daļa no mums parasti nav ieinteresēti. Ja vēlaties tajās nokļūt, jānobrauc no galvenā ceļa, jāielūkojas aiz automaģistrāles sienām, jāpalēnina gaita un jānomierina domas. Esmu ceļojis pa Polijas provinci un apmeklējis vietas, kuras šķita tukšas un pamestas, jo visi bija devušies uz darbu – uz blakus esošajiem laukiem, lielāku pilsētu vai ārzemēm. Dzīvei tur ir atšķirīgs ritms, un laiks rit daudz lēnāk, nekā pilsētās. Šīs vietas atdzīvojas tikai brīvdienās, ražas laikā, festivālos – kad uzstāties ierodas talantu šova zvaigznes vai popmūzikas grupa.
Tuvu zemei, tālu no debesīm ir stāsts par cilvēkiem, kuri augstu vērtē mieru, tradīcijas un savu saikni ar vietu. Tai pašā laikā viņi sapņo kļūt par kādu citu. Viņi vēlas, lai viņu dzīve kļūtu izteiksmīgāka un aizraujošāka, un mūsdienīgā “lielā pasaule” viņus vilina ar savām krāsām. Esmu mēģinājis definēt dzimtenes koncepciju kā mikrokosmu. Vietu, kas ir tik svarīga tiem cilvēkiem, kas tur dzīvo. Vieta, kuru viņi vēlas mainīt, taču tai pašā laikā palikt vienoti un saglabāt savas tradīcijas.
* Fragments no amatierrepera Lukaša Lewy Kalupas dziesmas
Mihals Adamskis (Michal Adamski, 1976) ir fotogrāfs no Poznaņas, Polijas. 2015. gadā viņš izdeva fotogrāmatu Es nevaru tikt cauri haosam (I can’t get through the chaos), kas tika nominēta Polijas Fotogrāmatu balvai Lodzas Fotofestivālā un Encontros da imagen Bragā. Viņam bijušas personālizstādes Varšavā, Poznaņā, Beļsko-Bjalā, Pilā un grupas izstādes Krakovā, Varšavā, Berlīnē, Buenosairesā un Maiami.