Google sieva

2011. gadā mans vīrs saņēma piedāvājumu strādāt Google birojā Cīrihē, Šveicē. Ne es, ne viņš nerunāja vāciski un nekad nebijām dzīvojuši ārpus Krievijas. Mēs noīrējām dzīvokli Cvilingielas 17 nama augšējā stāvā 20 minūšu gājienā no Google biroja. Man bija ierobežota uzturēšanās atļauja, un nevarēju strādāt divus gadus, tāpēc paliku mājās. Iegādājāmies aizkarus, galdu un dažas glāzes. Tikāmies ar mana vīra jaunajiem kolēģiem, Google darbiniekiem, un viņu sievām. Google sievām.

Sāku pētīt šo kopienu un savu vietu tajā. Viena tikšanās sekoja otrai, parasti pie galda, brančojot, pusdienojot vai vakariņojot… Sāku domāt: kas mūs saveda kopā? Kāpēc mēs runājam viena ar otru? Kāpēc kopā smejamies, ēdam, kāpēc viena otrai palīdzam, kāpēc jūtamies vientuļas un izolētas? Vai mūs vieno tikai tas, ka Šveicē esam ieradušās no ārzemēm un mūsu vīri strādā Google? Tas, ka esam Google sievas?

Grāmata Google sieva sākas kā ikdienišķu epizožu virkne – kafejnīcas, krēsli, sievietes, bērni, ikdienas sarunas. Stāstam attīstoties kā kinematogrāfiskam vēstījumam, grāmata pievēršas tās galvenajai varonei: jaunai sievietei, kas sekoja savam vīram – Google inženierim – uz jaunu valsti, jaunu dzīvi.

Nekas acīmredzami nozīmīgs vai svarīgs nenotiek attēlos vai starp attēliem. Tomēr, tos uzmanīgi aplūkojot, kļūst pamanāmas nelielas izmaiņas un atšķirības. Mēģināju strukturēt grāmatu tā, lai tās lasītājs iepazītu galveno varoni, justu to pašu, ko viņa, virtuāli satiktu viņas vīru un citas Google sievas.

Olga Buškova (Olga Bushkova, 1988) ir fotogrāfe, kas dzīvo Cīrihē, Šveicē, uz kuru viņa pārcēlās 2011. gadā no savas dzimtās pilsētas Rostovas pie Donas Krievijā. Kopš tā laika viņa ir izveidojusi divas grāmatas: Google sieva un Kā es mēģināju pierunāt savu vīru uz bērniem. Google sieva tika nominēta Unseen Dummy Award balvai 2016. gadā, ieguva Fiebre Dummy Award balvu 2017. gadā un to izdevusi izdevniecība Dalpine.