Polar

Mans nakts ceļojums sākās 3. janvāra rītā. Atrados, iespējams, vistumšākajā Norvēģijas ziemeļu pilsētā. Biju lasījusi par polāro nakti, taču nekad agrāk nebiju domājusi, ka tās ietekme uz manu ķermeni un laika izjūtu būs tik skaudra. Gaisma, izrādās, ir daudz lielāks dienas ritma noteicējs nekā laiks. Ja gaismas nav, iestājas savāds bezlaika stāvoklis. Tu zini, ka lietas notiks, taču vairs nav tik būtiski, kad vai tieši cikos. Laiks šķiet iesaldēts polārās nakts tumsā. Ķermenis ir miegains, un tu bezcerīgi centies to apmānīt, dzerot D vitamīnu un dedzinot simtiem sveču.

Fotogrāfija, līdzīgi kā tumsa, apmierina cilvēka vēlmi apturēt laiku. Manā darbā tā kļūst par polārās nakts metaforu. Vienlaikus tur attēlotais ledus, sniegs un polārā ainava var būt atskaites punkts pašam laikam. Ja nav gaismas, laiku var mērīt ar izkusuša sniega daudzumu vai, piemēram, ledu, kurš izkalts no vietējā ezera un atspoguļo savdabīgu laika skalu, kurā tapis.

Iveta Gabaliņa (bij. Vaivode, 1979) fotogrāfiju apguvusi Andreja Granta studijā, Bornmutas Mākslas institūtā un Fotogrāfijas maģistratūras programmā Ālto universitātē Helsinkos. Guvusi vairākas balvas starptautiskos fotogrāfijas konkursos – C/O Berlin Talents 2013, Burn Magazine award un CDS Dokumentālās fotogrāfijas balva, kā arī nominācijas pasaules nozīmīgākajos fotokonkursos Sony World Photography award un Leica Oskar Barnack Award. Viņas darbi tiek regulāri izstādīti kā Latvijā, tā ārvalstīs. Viņas personālizstāde Mana roka ir siltāka par sauli no 23. maija būs skatāma Careva galerijā festivāla Rīgas Fotomēnesis ietvaros.