Neesmu pārliecināta

Pusaudža gados manas zināšanas par seksu aprobežojās ar iespaidiem no vecāku paslēptajām VHS lentēm un draudzeņu stāstiem. Biju pārliecināta, ka sekss ir nepieciešama procedūra, lai kļūtu pieaugusi, tāpēc formāli atbrīvojos no nevainības kā no šķēršļa. Kad pamanīju, kā mana meita pārvēršas par jaunu sievieti, pēkšņi sapratu, ka nevainības zaudēšana ir svarīgs notikums, kas ietekmē visu dzīvi. Es to izdarīju “nepareizi”. Lai mazinātu savu nemieru, sāku kolekcionēt citu sieviešu stāstus par nevainības zaudēšanu un pārvērtu to par projektu.

Intervijās sievietes atcerējās savu pirmo reizi un analizēja, kā šī pagātnes pieredzes ietekmējusi tagadni. Pēc viņu stāstu uzklausīšanas, sapratu, ka nevēlos vienkārši uzņemt viņu portretu, bet gan gribu uzņemt ideālu fotogrāfiju. Es visu ieplānoju: atradu vietas, kas līdzinājās vietām no stāstiem, izdomāju scenāriju un aizņēmos dārgu vidējā formāta kameru. Izdomāju pozas, kurām būtu jāizsaka skatītājam šīs sievietes pieredzes būtība. Mana vēlme pēc pilnības nonāca līdz absurdam: pirms fotografēšanas izmēģināju pozas ar savu asistentu vai uz sevis; fotografēju ar filmu pēc tam, kad biju nodrošinājusi kadru ar digitālo kameru. Es uzņēmu daudz kadru, lai beigās izvēlētos vienu. Jebkura novirze no scenārija mani nomāca.

Kad ar šaubām sāku izvēlēties labākos fotoattēlus, atcerējos par savām izmēģinājumu fotogrāfijām. Novietojot tās blakus savu varoņu portretiem, sāku saskatīt, kā jaunā vizuālā sērija sāka kļūt par kontroli pār atmiņām, attēlu un bailēm kļūdīties. Mans mēģinājums atkārtot un atdzīvināt kāda cilvēka atmiņu kļuva par ironisku tāda cilvēka attēlu, kas cieš no obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Tas nepārtraukti un neveiksmīgi cenšas atbrīvoties no nemiera ar uzmācīgām idejām un nogurdinošām darbībām, pats aizšķērso savu ceļu un beigu beigās var atteikties pieņemt lēmumu.

Varja Koževņikova (1988) ir krievu fotogrāfe, kas mācījusies fotožurnālistiku Dokumentālās fotogrāfijas akadēmijā Sanktpēterburgā.